Tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma "Grafikas akadēmija" šoruden aicina interesentus uz bezmaksas lekcijām par dažādām grafikas tehnikām. Otrā lekcija šajā ciklā ir par ofortu, to vada māksliniece Nele Zirnīte. Piedāvājam sarunu ar mākslinieci!

Nele Zirnīte absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas katedras oforta nodaļu Gunāra Kroļļa vadībā, arī pati pasniegusi dobspiedes tehnikas. Vada biedrību “Oforta ģilde” un organizē starptautiskas grafikas izstādes projektā “Stiprais ūdens”.

Kāpēc izvēlējies grafiku?

Biju laba zīmētāja. Kad pārgāju uz Latvijas mākslas akadēmiju, mans zīmējums palika Viļņas akadēmijā gaitenī pie sienas kā viens no labākajiem zīmējumiem.

Oforta tehnika prasa diezgan labu zīmētprasmi. Idejas tiek ļoti smalki veidotas un, lai izietu cauri visam procesam, darbs prasa laiku un pacietību. Sākot ar idejas pirmajiem impulsiem, kad meklē, kas būtu interesants, ko tu gribi pateikt. Darbā jābūt jēgai un jānošķir, vai tas ir šī mirkļa vēstījums vai kaut kas svarīgs. No sākotnējiem impulsiem pēc tam ļoti daudz ko atmet. Tad turpinot ar darba pārnešanu uz plātnes, kas ne vienmēr ir interesanti, jo tu gribi ātrāk to visu izdarīt, bet jāsaprot, cik estētiskie elementi darbā ir svarīgi un palīdz darbu veidot interesantāku, spilgtāku.

Es strādāju pārsvarā oforta tehnikā. Tas ir no franču valodas tulkojumā – stiprais ūdens, tāpēc, ka izmantojam skābi, kura iedarbojas uz metāla plāksnes no grunts atsegtajām vietām. Pārsvarā uz klišejas tiek strādāts ar adatu, veidojot līniju, punktu vai laukumu. Skābe iedarbojas un dziļi “izēd” atsegtos laukumus, kuros vēlāk tiek ieklāta krāsa. Drukāšanas procesā varam izveidot novilkumu – estampu.

Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo tehniku?

Man tā ir ļoti tuva tāpēc, ka es ilgi iznēsāju idejas un domas galvā. Man nevajag tā uzreiz uzraut kaut ko. Man vajadzīgs laiks, lai to, ko gribu pateikt, nesaku visu uzreiz, ka ir kaut kāds noslēpums, ka ir vai nu sajūtas, ar kurām es dalos, kas cilvēkam liek domāt. Sarežģīta tehnika un prasa daudz laika, lai darbu realizētu, un arī tas, ka plati ir jāprot pakļaut... lietot savu intuīciju un zināšanas, un visu. Jābūt ļoti lielam koncentrēšanās spēkam, un vajag izvilkt no sevis visu, ko iespējams. Atdeve liela vajadzīga.

Ar ko oforts atšķiras no citām grafikas tehnikām?

Oforts procesā atšķiras ar to, ka tu strādā uz tumšas plates, jo grunts ir tumša un parasti tāda brūnīga. Tad mēs kūpinām to ar svecīti, līdz paliek melnāka un tā līnija, kad strādā, ir spīdīga, sudrabaina, jo es pārsvarā strādāju uz cinka. Arī varš ir smuks metāls. Tā ka mēs tādi metālmākslinieki, es teiktu, tie grafiķi.

Daudzi domā, ka grafika ir kaut kas melnbalts. Es realizēju tonāli ļoti smalki niansētus darbus. Tas nenozīmē, ka strādāju tikai ar melnu krāsu. Bet dažreiz tāds īsti smalks štrihs ar savu estētisko skaistumu neprasa krāsu, jo tad pazudīs atkal grafiskā vērtība.

Idejas iznēsāšana un apstrāde notiek galvā. Man tas ir ilgs process - pirms kaut ko sāku, jo visu vajag apdomāt. Līdzīgi kā tu nesaki to, kas uz mēles gala, bet to, kas jau pārdomāts. Tehnikā pēc tam to realizēt ir sarežģīti, jo oforts prasa sadarbību arī procesa gaitā.

Pēc tam kaut ko izmainīt jau platē ir ļoti sarežģīti. Viss ir jāapdomā iepriekš, jo nevar izdzēst ar dzēšgumiju. Jāattīsta sevī maņas. Tā ir sadarbošanās ar plakni, kurā tu strādā, un nemitīga sevis pilnveidošana.

Nele Zirnīte

FOTO: publicitātes

Tagad, kad jau sadraudzējies ar to, ir pieredze, tad nāk nelielas dāvaniņas. Pēdējos darbos es nepārnesu no skices uz plates, bet jau improvizēju un strādāju uz neredzamās melnās klišejas, veidoju darbus, pilnīgi sākot no punkta. Tu iemācies redzēt tajā tumsā. Tas ir ļoti aizraujošs process.

Pastāstiet vairāk par oforta procesu!

No sākuma parasti tiek veidota skice - darbs ar ideju. Pirmajās reizēs, kad iesāk nodarboties ar ofortu, jāstrādā diezgan precīzi. Tad pārnes zīmējumu uz klišejas. Paralēli jāsagatavo plate, cinks jānopulē, jānoslīpē, un tā ir mehāniska apstrāde - arī roku darbs. Tad nogruntējam ar tādu grunti, kas aizsedz metālu tā, lai skābe neiedarbotos tajā laukumā. Skābe iedarbosies tikai tajās vietās, kur jūs strādāsiet ar adatiņu. Un tā nav gravīra. Tur nevajag spēku, lai stipri gravētu kaut ko. Mēs zīmējam, punktojam vai štrihojam un tikai atsedzam grunti vietās, kur iedarbosies skābe. Kad zīmējums ir gatavs, tad mēs liekam kodināt skābē, un kodināšanas process ir atkarīgs no laika. Cik ilgi iedarbosies skābe uz līnijām, tik dziļa tā būs, un tonis būs dziļāks, un arī krāsa piesātinātāka un tumšāka. Tāpēc es pati saucu to par skanīgu tehniku.

Man tas ir kā mūzika, tāpēc ka pārvari notis un tad tu vari spiest augstāku noti, zemāku noti. Tas ir plašs iespēju spektrs, kā to visu salikt, to meldiņu, tas ir radošs process.

Tad, kad tu kodini, var mainīt uzklātās vietas, atkal atsegt, atkal kaut ko piezīmēt klāt, un tas tāds bezgalīgs process. Interesants moments šajā procesā, kad tiek noslaucīta grunts. Tad mēs redzam, kas tur beigās sanāca. Var arī nesanākt. Vai nu pārkodināts par daudz, turēts skābē pārāk ilgi. Bet dažreiz ir nejaušības momenti, kas man patīk, arī šajā tehnikā strādājot, kas atkal liek vai nu izdomāt kaut kādu ceļu vai veidu, ko tagad darīt. Var izglābt un atkal sadomāt kaut kādu gājienu, izejot no tā, kas jau ir. Un tad, kad mēs jau redzam to zīmējumu, tad klišeja spīd. Tiek likta krāsa līnijās, katrā laukumā, un tad tiek izslaucītas gaišās vietas, lai krāsa paliktu tikai līnijās. Dažreiz līdz baltumam netiek slaucīts, lai būtu tonāli. Papīrs tiek mērcēts ūdenī, lai vairāk krāsas absorbētos uz papīra un zem spiediena var zīmējums perfekti pārnesties. Tādā veidā mēs iegūstam estampu uz papīra. Pavairošana jeb tirāžas drukāšana vairs nav primārais, kā bija vēl pirms kāda laika. Bet dzenošais spēks ir tas, ka tehnika ir neatkārtojama. Pats izteiksmes veids, ko tu nedabūsi nevienā citā tehnikā.

Ko būtu svarīgi zināt tiem, kas pirmo reizi grib izmēģināt ofortu?

Tu uzzināsi par sevi vairāk līdz ar to. Un uzzināsi, ka vairs nekad mūžā nenodarbosies ar ofortu vai arī iekritīsi tik dziļi, kā iekritu es, ka bez tā dzīvot nevaru.

Tas nav viegli, tas ir piemērots tiem, kuriem patīk zīmējums, formas un figurālas lietas. Var būt arī ļoti skaisti abstrakti darbi.

Ofortā strādājot, var panākt ļoti interesantas lietas. Var izmantot vairākas tehnikas, piemēram, apvienot ar akvatintu. Ir autortehnikas, tā viņas arī dzimst. Strādājot kādā vienā tehnikā, tu vienmēr atklāsi kaut kādas nianses, kaut ko interesantu, un tad top arī jaunas tehnikas.

Kas jūs iedvesmo?

Iedvesmo pati dzīve, iedvesmo tas, kā tu jūties tieši šajā laikā. Rudenī man ļoti patīk strādāt, vasarā es nevaru. Es nevaru strādāt arī Amerikā, piemēram. Latvijā ir lietus, sniegs, vējš, aukstums, un tas mani iedvesmo. Visvairāk iedvesmo daba, arī cilvēki. Man patīk vērot un veidot portretus, kas pēc tam noder darbos, veidojot figūras vai objektus, kuriem ir seja. Katram ir savs raksturs, kustība, pie kā es ļoti ilgi strādāju, arī ar lupu bieži miniatūras veidoju.

Man liekas, es esmu utopiste, un es vienmēr domāju, ka māksla ir tas spēks, kurš var dot spēku arī pārējiem.

Lai tas, ko tu ieliec, būtu patiess, kaut kas cilvēcisks, kas liecina, ka cilvēks nezaudē savas labās īpašības, ka viņš nepārvēršas par nedzīvu būtni vai kādu no plastikāta veidotu robotu. Tas varbūt ir neizbēgami, bet mūsu paaudze - mēs dzīvojām vairāk skaistuma ilūzijā, ka skaistums izglābs pasauli.

Kas ir skaistums?

Tā ir uztvere, kā mēs uztveram. Man skaistums ir – kas pacilā, kas dod spēku dzīvot. Tās ir pārdomas, zināšanas, bagāža, kura ap mums.

Skaistums nav tik vienkāršs, paviršs. Nebūt ne fiziskā nozīmē. Modes ietekmē cilvēki tic, ka skaistums ir, lūk, tas vai tas, un pavirši uztver skaistumu, bet var arī savādāk. Izvilkt no dvēseles, no dziļumiem interesantas cilvēka īpašības vai notis, ar kurām mēs viens otram varam būt interesanti, nevis ar tādu sintētisku aritmiju, kura ir vērojama mūsdienās.

Arī mākslā ir daudzi viedokļi, ka, piemēram, forma ir viss. Bet es nepiekristu tam, ir ļoti vienkārši tā pateikt. Jā, formai ir nozīme, bet forma nav viss. Ja mēs domātu tikai tā, tad mēs jau sen pārvērstos par kaut kādiem formāliem elementiem.

Par ko jūs stāstīsiet lekcijās?

Sākumā vairāk pievērsīšos drukāšanas procesam, parādot, kā tas notiek. Es labprāt padalīšos ar savu pieredzi, kā es strādāju, kā veidojas oforts. Daudzi varbūt domā, ka grafika - tas ir drukāt, tātad burtiski piespiedīs pogu un kaut kas sadrukāsies. Bet, lai līdz tam nonāktu, tas ir garš ceļš, kamēr izveido klišeju. Arī drukāt ir oriģināls autora darbs.

Vēl es parādīšu vairākus dažādu mākslinieku, kolēģu darbus no savas kolekcijas. Cilvēkiem radīsies iespaids, cik dažādi var skanēt oforts, jo katrs tajā strādā individuāli un neatkārtojami. Labprāt padalīšos arī ar darbiem no savas daiļrades. Mēģināšu pastāstīt, parādīt un paanalizēt, kā tas tapis.

Vispār grafikas veidi kļūst arvien unikālāki. Ja tehnika ir veca, retro tehnika, tas nenozīmē, ka tajā nevar radīt ļoti aktuālus un interesantus darbus mūsdienās.

Bet pasaulē labas lietas paliek un sadzīvo blakus ar racionāliem risinājumiem un ar laiku paliek vērtīgākas. Ofortu var salīdzināt ar labu, vecu vīnu. Jo tā tehnika saglabāsies ilgāk, jo būs iespēja kādam atkal izmēģināt, izpausties, pateikt kaut ko interesantu un svarīgu un padalīties tieši ar to, ko viņš ir radījis šajā tehnikā. Man pašai patīk veco salikt piemēram ar moderniem materiāliem un mūsdienīgām un aktuālām idejām. Savienot, atrast to formulu, tieši tas salikums ir interesants.

Nele Zirnīte

FOTO: publicitātes

Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas nezina, kur iedvesmoties? Kur meklēt idejas?

Ja iesāc kaut ko darīt, rodas arī iedvesma. Ja runā par profesionāliem māksliniekiem, katram ir kaut kādi savi cikli. Man arī ir tādas idejas, kuras nebeidzas. Tās plastiski izaug, pārveidojas, un iedvesma turas uz noteiktas stīgas. Es saglabāju daudz savu veco darbu skiču, idejas nerealizētiem darbiem. Un dažreiz, pāršķirstot skiču krājumu, nāk iedvesma kopā ar to. Katrai idejai ir savs laiks. Reizēm tu zīmē, bet nāk cita ideja un šo tu noliec malā, jo tā tevi vairs neinteresē. Tie ir tādi periodi un cikli, kas atkal atdzīvojas. Ja tu agrāk to neizdarīji, vienalga pienāk laiks un tu to izdari, jo rodas iedvesma ķeries tieši pie šī darba.

---

Video izveidots projekta "Grafikas akadēmija - tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma" ietvaros, kas ar tiešsaistes lekcijām un informatīviem video iepazīstina ar dažādām grafikas tehnikām un tajās strādājošajiem māksliniekiem. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “KultūrELPA”. Informatīvais atbalstītājs TVNET.

Tekstu sagatavoja Elza Brauna un Ieva Nagliņa. Video un jautājumi Artūrs Hnikins.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO