Laimonis Šēnbergs

FOTO: Ekrānuzņēmums

Atjaunotās Latvijas valsts vēsturē izdevums “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā”, kas nāca klajā 2020. gada izskaņā, ir pirmais izdevums, kurā apkopots gana liels skaits dzimtu ģerboņu. Kopā ar heraldikas speciālista skaidrojumiem tie veido interesantu materiālu gan cilvēkiem, kuri apsver ģerboņa izveidi, gan heraldikas jomā strādājošiem profesionāļiem. Sarunā ar Laimoni Šēnbergu – mākslinieku, Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāju un vienu no izdevuma redkolēģijas pārstāvjiem – uzzinājām nianses par ģerboņu izstādes procesa niansēm.

Kā jums šķiet, kāpēc šāda mēroga izdevums ir tapis tikai tagad?

Iepriekš sabiedrība nebija pietiekami informēta par iespēju izveidot individuālu ģerboni. Vēl ne tik sen atpakaļ valdīja maldīgs priekšstats par to, ka ģerboņi paredzēti vien dižciltīgiem cilvēkiem vai aristokrātiem. Patiesībā gadsimtiem ilgi ir veidoti pilsoniskie ģerboņi, kas simbolizēja to pašu ko šobrīd – piederību konkrētai dzimtai vai arodam. Kliedējot šos un līdzīgus pieņēmumus, pēdējo divdesmit gadu laikā dzimtām ir parādījusies gan liela interese, gan iespēja veidot savus ģerboņus. Īpaši izteikti tas novērojams pēdējā desmitgadē.

Kāds ir nākamais solis ceļā uz ģerboņa izveidi, pēc tam, kad kādam no dzimtas pārstāvjiem radusies interese par to?

Šim ceļa sākumam ir divi varianti. Pirmais – dzimta, kura vēlas izveidot ģerboni, piesakās un nāk uz konsultāciju pie Valsts heraldikas komisijas. Otrais – ja dzimtai jau ir zināms konkrēts mākslinieks, kura veidotie ģerboņi ir uzrunājuši vai par kuru dzirdētas labas atsauksmes šajā jomā, un dzimta ir gatava uzticēt ģerboņu veidošanu tieši viņam, tad var sākt uzreiz ar mākslinieku.

Es vairāk esmu par pirmo variantu, jo mākslinieku, kuri regulāri un profesionāli veido ģerboņus Latvijā pagaidām nav nemaz tik daudz un plaši atpazīstami. Valsts heraldikas komisijā mēs pašā procesa sākumā varam ieskicēt ģerboņu veidošanas vadlīnijas, uzklausīt dzimtas vēlmes un ieceres, un dot ieteikumus turpmākajam darbam.

Vai ģerboni var veidot jebkurš mākslinieks?

Dzimtu ģerboņu veidošana jeb grafiskā stilizācija ir ļoti komplicēts process. Māksliniekam ir nepieciešamas specifiskas zināšanas heraldikā un šo īpašo grafikas jomu izvēlas apgūt vien retais. Lieku cerību uz to, ka izdevums “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” varētu sekmēt profesionālu grafiķu interesi par šo jomu.

Ģerboņa veidošanas procesā ļoti lielu lomu spēlē mākslinieka un dzimtas pārstāvju savstarpējā sapratne. Ja tādas nav, tad labāk jau laicīgi atteikties no sadarbības. No dzimtas pārstāvju un mākslinieka savstarpējās spējas sadarboties atkarīgs ir ne tikai gala rezultāts, bet arī tas, cik ilgu laiku aizņems viss process. Protams, šeit jāņem vērā arī trešā puse – jau pieminētā Valsts heraldikas komisija, kura vērtē, vai ievēroti visi heraldikas likumi un tradīcijas, vai ģerbonis ir grafiski izstrādāts apstiprināšanai.

Laimonis Šēnbergs

FOTO: Ekrānuzņēmums

Kā jūs pats nokļuvāt šajā ne tik populārajā grafikas jomā?

Par ģerboņu veidošanu man interese radās jau Lietišķās mākslas vidusskolas laikā, tas ir krietni sen – iepriekšējā gadsimta sešdesmitajos gados. Šī interese atnāca caur ļoti praktisku uzdevumu un darbošanos – mums bija uzdots vairākus attēlus sagatavot dažādās tehnikās. Mūsu kurss izvēlējās pirmskara Latvijā izdotu izdevumu ar pašvaldību ģerboņiem, kurus izmantojām kā pamatu, uz kura parādīt dažādas tehnikas. Vadmotīvs bija tas, ka šie ģerboņi bija grafiski ļoti interesanti izstrādāti. Vēl šodien es varu apgalvot, ka tiešām lielākā daļa pirmskara periodā izstrādāto ģerboņu ir ļoti labā grafiskā formā un arī heraldikas likumiem atbilstoši. Kā māksliniekam man vēl joprojām ir aizraujoši atrast grafisko stilizāciju simboliem, kurus iekļaut ģerbonī, turklāt ievērojot arī heraldikas tradīcijas.

“Heraldikas likumi un tradīcijas” – cilvēkam, kurš ar to iepriekš nav bijis saistīts, visticamāk izklausās sarežģīti. Iepazīstināsiet, lūdzu, ar pašu pamatu, ko būtu labi zināt tiem, kuros dzimtas ģerboņa izveide raisījusi interesi?

Par to nevajadzētu satraukties, tāpēc ir gan Valsts heraldikas komisija, gan mākslinieki ar pieredzi ģerboņu veidošanā. Šo abu iepriekšminēto kompetence ir paskaidrot, kādi elementi veido ģerboni, kas heraldikā ir un kas nav pieļaujams un kas, atbilstoši visam iepriekš nosauktajam, no dzimtas pārstāvja iecerēm ir izpildāms. Gan no simbolikas, gan no krāsu viedokļa, jo tā ir vesela nozare, kurā ir diezgan stingri nosacījumi, kas balstās ļoti senās tradīcijās. Gadsimtu laikā ģerboņu veidošanas pamatnosacījumi nav mainījušies. Ģerboņa pamats ir vairogs ar tajā attēloto simboliku. Dzimtām ieteicams veidot tā saucamos pilnos ģerboņus ar tradicionālajiem elementiem: bruņucepure, lambrekeni, grīste, kleinods utt. Tie visi uzskatāmi par vairoga papildinājumiem un ir tādas vairāk dekoratīvas, daļēji arī simboliskas sastāvdaļas. Ja dzimta izvēlas, zem vairoga var atrasties arī devīze.

Kāda ir galvenā Valsts heraldikas komisijas funkcija?

Izdevumā “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” attēlotie ģerboņi ir tapuši ar Valsts heraldikas komisijas līdzdalību. Mēs, katrs tās loceklis, esam palīdzējuši šos dzimtu ģerboņus veidot. Atbildīgs moments, protams, ir ģerboņa gala versijas apstiprināšana. Kad Valsts heraldikas komisija ģerboni apstiprinājusi, tas tālāk tiek nodots Kultūras ministrijai, kas ģerboni reģistrē Ģerboņu reģistrā un ar šo brīdi tas ir valsts aizsargāts. Tas nozīmē, ka tādu ģerboni neviens cits vairs nevar izveidot vai lietot.

Kādi ir jūsu novērojumi par to, kā dzimtas nonāk līdz savam, unikālam ģerbonim?

Ģerbonis nav tikai vizuāli simpātiska emblēma, izveidota uz īsu laiku, kurā veikt izmaiņas, kad vien ienāk prātā.

Pēc būtības dzimtas ģerbonis tiek radīts "mūžīgiem" laikiem. Tas nozīmē ģerboņa izveides iniciatora zināmu atbildību dzimtas priekšā, kā arī prasa pamatīgu iedziļināšanos, meklējot atbilstošus simbolus, pētot savas saknes.

2

Šajā procesā nereti rodas padziļināta interese par saviem senčiem, par savu dzimtu. Diezgan daudz ir tādu dzimtu, kuras ģerboņa izveides process ir iedvesmojis izveidot arī dzimtas koku. Un otrādāk – veidojot dzimtas koku ir izpētīts gana daudz, lai no iegūtā materiāla būtu skaidrs, kam noteikti jābūt ģerbonī. Ir jābūt gatavam, ka veidojot dzimtas ģerboni, nāksies sastapties ar pavisam interesantiem atklājumiem par saviem senčiem, kuri pirms tam pat nebija zināmi.

Kāds ieguvums vēl ir no šī procesa, ja neskaita apstiprinātu un aizsargātu dzimtas ģerboni?

Es domāju, ka ļoti vērtīgs ieguvums ir piederības sajūta. Kad caur savu senču vēstures iepazīšanu sajūti piederības sajūtu savai zemei, savam novadam, savam pagastam. Savai dzimtai un vispirms jau savai ģimenei. To var attiecināt ne tikai uz dzimtām, bet arī uz pagastiem un novadiem, kuriem ir izveidoti ģerboņi, un kuri tos izmanto diezgan plaši – karogā, komunikācijas kanālos, dokumentācijā un suvenīros. Šī simbolika piesaista vietai, kurā cilvēks veido savu dzīvi.

Caur šo piederības sajūtu nereti atnāk arī atbildes uz tādiem fundamentāliem jautājumiem, kurus katram cilvēkam dzīves laikā ir vēlams uzdot sev pašam: kas un kāpēc es esmu, kādi ir mani dzīves uzdevumi, kāds ir mērķis manai dzīvei? Atbildes uz tiem ne katram atnāk ātri un viegli, tāpēc es novēlu katrai ģimenei, domājot par nākotni, meklēt savas saknes. Šie meklējumi bieži vien noved arī pie atbildēm.

Video: Laimonis Šēnbergs par dzimtas ģerboni.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO