Apceļo Latviju! Dagda

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Dagda ir mana bērnības zeme – uz šejieni braucu katru vasaru ciemos pie vecmāmiņas, cēlos ap pieciem no rīta un gāju ar omi uz kūti. Te ir dzimis un audzis mans tēvs, un gribētos jau teikt, ka zinu, zinu tēva sētu, bet... šobrīd uz Dagdu atbraucu vien reizi mēnesī, lai pabarotu savus suņukus Rūžu un Mišu un lai atvestu krusttēvam kādu gardumu, bet pašu Dagdas pusi, kā izrādās, zinu pavisam maz.

Dagdas apskati šoreiz sākām ar Dagdas Tūrisma un informācijas centra apmeklējumu, kuru šobrīd vada Juris Viļums. Tūrisma informācijas centrā var vērsties ar visiem ar tūrismu un tūrisma pakalpojumiem saistītajiem jautājumiem – Juris palīdzēs visu sarunāt un arī novadīs ekskursiju.

Pašu Dagdu šoreiz devāmies apskatīt, braucot ar zaporožecu, kas arī ir atsevišķs tūrisma pakalpojums Dagdas pilsētā, kam klāt nāk arī stāsts par pa logu redzamajām vietām un pilsētas vēsturi.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Dagdas muiža un sīktirgotāju, amatnieku miests vēstures avotos minēti jau 17. gadsimtā. 1705. gadā Viļakas stārasts Juris Hilzens uzcēla Dagdas katoļu baznīcu, un 1741. gadā rakstnieka Jozefa Hilzena tēvs Jans Augusts Hilzens uzcēla tagadējo Dagdas Svētās Trīsvienības katoļu baznīcu, kurā, cita starpā, mani mazu kristīja. No 1742. gada līdz 1820. gadam Dagdā darbojās jezuītu misija. 

Pati Dagdas pilsēta ir viena no jaunākajām Latvijā - 1950. gadā tai piešķirtas pilsētciemata tiesības, un līdz 1962. gadam Dagda jau kļuva par Dagdas rajona centru. Tajā brīdī Dagdā dzīvojuši ap 2000 cilvēku. Kad likvidēja pilsētciematu kā apdzīvotas vietas tipu 1992. gadā, Dagda kļuva par pilsētu. Dagdas centrs ir vairākkārt dedzis, bet vienmēr ticis atjaunots, un tieši degšana ir bijusi par pamatu pirmajam nostāstam par Dagdas nosaukuma rašanos.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Dag? Da!

Tradicionālais stāsts vēsta, ka Dagda ir daudz un gana bieži degusi, un no tā arī cēlies vietas nosaukums. Kad braukuši pāri pakalniem, tad jautājuši pirmajiem braucējiem, vai atkal tur kaut kas deg? Kāds nams vai mazo tirgotāju veikaliņš? "Da!" tādu atbildi saņēmuši un tad nokristījuši par Dagdu – "Dag? Da!" Taču šis skaidrojums noteikti ir vairāk anekdotisks nekā patiess. Kaut vai tādēļ, ka filologi skaidro – senajiem latgaļiem nemaz tādas apstiprinājuma partikulas kā “jā” vai "da" nav bijis. Ziemeļlatgalē gan bija nostiprinājies vārdiņš "nui". Bet mūsu, Dagdas, pusē uz jautājumu atbildējuši ar to pašu darbības vārdu. Piemēram: "Sienu pļausi?" - "Pļaušu."

Dagdas vārdam esot daudz senāka izcelsme, kas gan patiesi ir saistīta ar gaismu, un arī  sanskritā dagdha ir vārds, kas saistās ar degšanu, izdegšanu, sausumu un sauli. Ķelti, kas ir baltu tautu pietiekami tuvi radinieki, par Dagdu sauc vienu no saviem svarīgākajiem dieviem – tas esot bijis mirušo valstības valdnieks un reizē cilvēku cilts radītājs, kura vārds tulkojumā nozīmējot "labais, labsirdīgais dievs". Kā zina stāstīt Dagdas tūrisma un informācijas centra vadītājs Juris Viļums, parasti šo dievu attēlo kā bārdainu karali – tas ir tēvu tēvs, kam ir arī burvju zizlis, ar kura vienu pieskārienu var nogalināt, savukārt ar otru mieta galu – atdzīvināt. Kā stāsta Juris, Dagdas vārds plaši zināms visā pasaulē.

Savulaik būdams Īrijā, pats pagaršoju, kā garšo Dagdas vārdā nosauktais alus. Starp citu, arī Rīgā esošajai alus darbnīcai "Labietis" ir bijis alus ar tādu nosaukumu. Visbeidzot arī Rainis šo vārdu ir atzinis par labu esam un savos pēdējos dzīves gados uzrakstījis romānu dzejā "Dagdas piecas skiču burtnīcas". 

Romāna formāts sākotnēji nebija paredzēts dzejā, bet pats Rainis esot teicis: "Izauga dzejoļi paši no sevis, kā zemei izaug zāle, bez dārznieka māksliskās izvēles." Literatūrpētnieki slavē šo piecu grāmatu ciklu: "..atspoguļo Dagdas iekšējo cīņu ar tautas pagātnes notikumiem un saviem māju, piederības meklējumiem, tos caurvij neskaitāmi eksistenciāli jautājumi. (..) Redzams, ka Dagdas tēls iemieso pārcilvēka idejas, jo dzejas varonis izsaka pārdrošu vēlēšanos mēroties spēkā ar mūžību, uzvarēt to. (..) ..attiecas uz paša Raiņa lozungu, labi zināmo, hrestomātiskāko ideju visā latviešu literatūras vēsturē: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!"" (Agija Ābiķe-Kondrāte, Dzeja un doma. Skaistums un vara. 2015, kroders.lv).

Ja apskata Dagdas tūrisma piedāvājumu, gribas teikt, ka te ir daudz ko redzēt, tādēļ šoreiz uz populārākajiem tūrisma objektiem, kā Andrupenes lauku sēta vai Kroma kolns, nedevāmies, bet izmetām līkumu pa tālākiem Dagdas novada stūrīšiem, kur arī paslēpušies interesanti stāsti un cilvēki.

Asūne, Konstantīns Raudive

Asūne ir ciemats Dagdas novadā, kurā šobrīd dzīvo aptuveni 500 cilvēku, lai gan kādreiz šī vieta bijusi daudz apdzīvotāka, sevišķi 20. gadsimta pirmajā pusē – pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Asūnē ir dzīvojuši 6843 iedzīvotāju. Ap to laiku, 1909. gadā, netālu no Asūnes dzimis latviešu psihologs, filozofs un parapsihologs Konstantīns Raudive, kam šeit ierīkota piemiņas istaba nu jau slēgtajā pamatskolā.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Raudive mūsdienās visvairāk pazīstams kā rakstnieces Zentas Mauriņas vīrs, par ko gan viņu tajā laikā nav īsti turējuši godā, jo Zenta Mauriņa visu dzīvi pavadījusi ratiņkrēslā un tolaik tāda līgava nav skaitījusies pietiekami laba. Turklāt, dzīvojot Latgales pusē, Zenta nav bijusi katoļticīgā – ticību viņa pieņēma vien tuvāk dzīves izskaņai.

Savukārt Konstantīns Raudive ir pētījis iespējamo dzīvi pēc nāves, izveidojot savu metodi mirušo cilvēku balsu pētīšanai, izmantojot “elektronisko balsu fenomenu”. Dzīves pēdējos desmit gadus veltījis dažādu elektronisko ierīču radīto trokšņu analīzei savā laboratorijā, veicot iedomātās viņpasaules garu balsu ierakstus. Kopā ar līdzstrādniekiem ierakstījis vairāk nekā 1 000 000 audiolenšu, kuru tapšanā piedalījās vairāk nekā 400 cilvēki. Raudives pētījumi iedvesmojuši arī vairākus pasaulē zināmus mūziķus. Tā, piemēram, britu rokgrupa The Smiths savā dziesmā "Rubber Ring" (1985) izmantojusi fragmentu (semplu) no skaņuplates, kas bija pievienota 1971. gadā izdotajai Raudives grāmatai Breakthrough. Konkrētajā fragmentā dzirdama Raudives tulkotājas Nadjas Fauleres balss: "You are sleeping, you do not want to believe.” Izdota arī izlase "Konstantin Raudive - The Voices of the Dead” (2002, Sub Rosa) ar vairākiem pasaulslaveniem izpildītājiem, piemēram, Lee Ranaldo, Scanner, DJ Spooky u.c., bet britu mūziķis Olivers Ho pieņēmis pseidonīmu "Raudive" un 2007. gadā izdevis deju mūzikas kompaktdisku "Raudive - Zeitgeist E.P", kurā izmantojis Konstantīna Raudives idejas par aizkapa balsīm mūzikas ritmos.

Visnozīmīgākais Raudives atmiņu istabas eksponāts ir viņa pierakstu blociņš, kurā var redzēt tās pasaules balsu atšifrējumu. Raudive eksperimentos ierakstītās balsis iedala A, B un C grupā:

A – skaidri saklausāmas un neprasa īpašas papildu zināšanas, lai to uztvertu.

B – balsis ir paātrinātas vai slikti dzirdamas un ir grūtāk identificējamas. 

C – ļoti būtiski, pēc Raudives domām, skaņu fragmenti, kas satur balsis no garu pasaules vai ārpus cilvēka uztveres esošajām sfērām.

Raudive atzina "metafizisko atgriešanos citos esamības veidos un lokos", un nav nejaušība, ka uz Mauriņas un Raudives kopīgā kapu pieminekļa iekalts: "Nāves nav – ir tikai pāreja citā esamībā".

Izskrējām cauri arī vietējai "Mīlestības takai", un ko lai pasaka par Asūni kopumā? Diemžēl šis brīnišķīgais, sakoptais ciems ar milzīgo potenciālu tūrisma attīstībai ar Raudives tēlu, tāpat kā visa mana Latgale, kļūst aizvien tukšāks... Gadā uz šejieni atbrauc vien nedaudzi tūristi, tā palaižot garām gan Konstantīna Raudives interesanto personību un dzīves gājumu, gan neredzot Latgales ciematu skaistumu un ļaužu sirsnību.

Ķepova, Vides izglītības un kultūras centrs "Ķepa" un pankūkas "krievu" ceplī

Līdz 1945. gadam Ķepovas teritorija bijusi iekļauta Asūnes pagastā, bet 1945. gadā no Asūnes pagasta atdalīja un izveidoja Apaļu ciema un Ķepovas ciema padomi, kas 1949. gadā tika apvienotas, un tika izveidots Ķepovas pagasts. Ķepovas pagasta teritorijā iekļautie lielākie ciemi - Apaļi (Apoļi) un Neikšāni, kā arī citas apdzīvotas teritorijas, kā Dinaborčiki, Blusova, Ķepova, Lukševa (Lukšova), Meļķeri, Pļesņeva, Posova, Vorzova, Lielie Katrinišķi, Madalāni, Tukiši un citas šodien neapdzīvotas vietas. Šobrīd Ķepovas pagastā dzīvo mazāk nekā 200 iedzīvotāju, bet tas nemaina ne šīs vietas skaistumu, ne arī to, ka te iespējams iepazīties ar brīnišķīgu meža tēmai veltītu ekspozīciju, kurā var redzēt šīs puses meža zvērus un uzzināt daudz ko jaunu. Vai jūs, piemēram, zinājāt, ka aļņiem un briežiem var noteikt vecumu pēc ragu žuburu skaita? Tāpat mežacūkai uz nagiem, līdzīgi kā kokam, ir apļi, kas pasaka priekšā tās vecumu. Vai zinājāt arī, ka lūši un pat vilki neuzbrūk cilvēkam, bet tās, no kā tiešām jābīstas mežā, ir tieši mežacūkas?

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Bez ekspozīcijas Vides izglītības un kultūras centrs "Ķepa" piedāvā arī radošās darbnīcas ģimenēm ar bērniem, ļoti daudz izglītojošo spēļu un, iepriekš piesakoties, te var degustēt ēdienus “Meža veltes”, un tas gan ir jāņem vērā  – visā Dagdas novadā diemžēl nav nevienas kafejnīcas vai ēstuves, tādēļ, dodoties uz šo galu, laicīgi jāpadomā par iestiprināšanos, ko kā atsevišķu pakalpojumu ar iepriekšēju pieteikšanos piedāvā vairākas Dagdas novada tūrisma vietas.

Mūs šajā reizē mīļi uzņēma Regīna Stepiņa un kopā ar saimniecēm mācīja man cept pankūkas tā saucamajā krievu ceplī pēc pavisam vienkāršas receptes: paniņas, cukurs, sāls, nedaudz sodas, milti. Visu sajauc, liek uz pannas un "krievu ceplī" iekšā! Jo labāka saimniece, jo garšīgākas esot pankūkas. 

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Ko pastāstīt par Ķepovu? Interesanti un tā pa īstam latgaliski mīļi. Tikai atkal žēl tukšo māju ceļmalā, kas diemžēl izskatās, ka tā arī paliks ar visiem smukajiem kokgriezumiem ieaugušas un aizmirstas šajā pierobežas malā...

Sumbrs

Nesen jau visi dzirdēja, ka Dagdas novadā parādījies jauns "iedzīvotājs"; kā smej vietējie, pirmais oficiālais bēglis no Baltkrievijas – sumbrs. Kad dzīvnieks parādījies Dagdas novadā, sākumā viņš esot gājis "iepazīties" ar vietējām gotiņām un ložņājis pa kaimiņu dārziem, līdz vietējie sākuši domāt par dzīvnieka palaišanu uz desām. Taču vietējais zemnieks Andris Mizāns ar ģimeni sumbru uzņēmis savā saimniecībā, jo ne zooloģiskie dārzi, ne baltkrievi paši negribējuši dzīvnieku ņemt pie sevis. Tagad sumbram izveidots atsevišķs aploks, un saimnieks domā arī par to, ka vajadzētu sumbru puikam atvest draudzeni.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Ciemiņš no Baltkrievijas no cilvēkiem nebaidās - nāk klāt un sveicinās. Baisi gan paliek no šī tonnu smagā dzīvnieka elpas, un vēl vairāk bailes pārņem, kad tas elpu aiztur. Lai nu kā, šim stāstam būs turpinājums, un ceram uz sumbru ģimenes laimīgu dzīvi tepat Latgalē!

Piloru ozolu birzs

Piloru ozolu audze jeb (Piļāru, Piļoru) ozolu birzs ir viena no retajām tīrajām ozolu audzēm Latvijā, kas atrodas Eša ezera (jeb Ežezera) krastā, Piloros. Šī brīnišķīgā vieta ir valsts aizsardzībā no 1928. gada, un ozoli te ir aptuveni 200 gadus veci. Lai gan nav atrastas nekādas konkrētas liecības, izskatās, ka reiz te bijusi svētvieta, jo netālu atrodas arī pilskalns.

Man pašai šī vieta ir enerģijas lādiņš – te var samīļot ozolu, kas saskarsmē ar cilvēku nomierina tā dvēseli un atdod tam pozitīvo enerģiju.

Bet, ja cilvēks nodara ozolam pāri, ir pierādīts, ka tas izplata par to informāciju aptuveni 100 kilometru rādiusā, un tad pāridarītājs vairs nevar saņemt pozitīvo enerģiju no ozoliem šajā apkārtnē.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Ciemiņi te var arī kurināt ugunskuru, uzsliet teltis un baudīt fantastisko skatu uz gleznaino Eša ezeru.

Ar motorlaivu pa Eša ezeru

Viens no maniem mīļākajiem un gleznainākajiem Latgales ezeriem ir Eša ezers, kas atrodas Dagdas novada Ezernieku un Andzeļu pagastā. No skolas laikiem gan jau visi atceras, ka tas ir salām bagātākais ezers ne vien Latvijā, bet arī visā Baltijā. Lai gan no krastiem ezers izskatās salīdzinoši mazs, tas ir daudzo salu dēļ – ezerā ir aptuveni 45 salas ar kopējo platību 77,6 hektāri, bet bez tā ezerā saskaitīti ap 20 salveidīgiem veidojumiem jeb sēkļiem. Tā ka nav brīnums, ja dzirdēsiet par kopumā 65 līdz 70 salām šajā ezerā.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Ja man kāds būtu pastāstījis, ka tik forši ir braukt ar motorlaivu pa ezeru, būtu tam atvēlējusi vairāk laika, bet arī mūsu īsajā izbraucienā vietējais Aleksandrs parādīja lielāko ezera salu – Lāča salu, uz kuras vēl septiņdesmitajos gados dzīvojusi ģimene, kas gan traģiski gājusi bojā, mēģinot ziemā šķērsot ezeru zirga pajūgā, – visi ezerā ielūzuši. Tāpat redzējām vietu, kur kādreiz tilts savienojis divas ezera pussalas ar pa vidu esošo Eža salu. Vietējie stāsta, ka te vēl tagad var pāriet pāri ezeram kājām, ja esi vismaz divus metrus garš.  Vidējais ezera dziļums ir 6,4 metri, bet maksimālais dziļums – 21 metrs. Pa ezeru var tikt arī atpakaļ uz Dagdu, braucot pa Narūtas upi, bet mēs izkāpām netālu no Jaundomes muižas un pa taisno no laivas nokļuvām uz Jaundomes stigas.

Jaundomes stiga, muiža un kruasāni 

Jaundomes stiga - gandrīz kilometru gara koka laipa gar Eša ezera krastu. Cita starpā, šis kādreiz bija manas paralēlklases biedrenes Līgas Vaivodes augstskolas projekts, kas nu realizēts dzīvē. Savukārt pati Līga tagad ir Jaundomes muižas saimniece, kas smaidīga sagaida un pacienā visus viesus. Ekskursijas un ēdiena degustācija gan šeit jāpiesaka iepriekš.

Stiga pie muižas uzcelta vien nesen, un, pa to ejot, var redzēt vecā muižas alus brūža drupas, kas bijis ļoti liels un no kurienes alus kādreiz vests arī uz carisko Krieviju. Izbrienot stigu, salasot pāris sēnes un pabarojot dundurus, tiekam līdz Jaundomes muižai, kas celta 19. gadsimta sākumā, bet padomju okupācijas laikā pārtaisīta par pamatskolu un tad – par palīgskolu.  Sešdesmitajos gados, kad skolas te vairs nav bijis, ēkā izvietoti kolhoznieku dzīvokļi. Šobrīd pati muižas ēka ir samērā sliktā stāvoklī – iekšā valda pilnīga tukšuma sajūta, un var pamanīt, cik lielu robu šā vēsturiskā objekta attīstībā "iegriezuši" tās bijušie iemītnieki. Muižas atjaunošanu kavē arī fakts, ka pati muižas ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis, bet tās fasāde – valsts nozīmes kultūras piemineklis, kas nozīmē, ka atjaunošanas darbiem jānorit atbilstoši daudziem noteikumiem, bet līdzekļu tam šobrīd nav – Latvijas valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija palīdzējusi vien mazliet pārkrāsot fasādes daļu, kas uz ēkas fona kopumā izskatās nedaudz smieklīgi, bet – vismaz.  

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Savukārt vecajā zirgu stallī šobrīd izvietots glīts un moderns Jaundomes muižas vides izglītības centrs un ekspozīciju zāle, kur var iepazīties ar vienu no lielākajām saldūdens zivju mulāžu kolekcijām Latvijā, spēlēt izglītojošas spēles, iepazīties tuvāk ar Eša ezeru, vērot putnus un, kā visur Latgalē, -  garšīgi paēst. Uz ugunskura cepti kruasāni ar zemeņu ievārījumu un pašu lasītu tēju pusdienās – kas var būt labāks! Bet noslēgumā prasās vēl mazliet mākslas...

Teira Latgolys muoksla

Netālu no Dagdas, Andrupenes virzienā, darbojas melnās keramikas ceplis un biedrība  "Teira Latgolys muoksla", ko dibinājusi, cita starpā, mana attāla radiniece Evija Maļkeviča-Grundele. Biedrības mērķis ir Latgales kultūras mantojuma izpēte, īstenojot dažādas aktivitātes kultūras, dabas un nemateriālā kultūras mantojuma jomā, kā arī veicinot izpratni par seno un tradicionālo dzīvesveidu un vērtībām Latgales kultūrtelpā. Un, protams, kā Latgalē bez māla? Te var arī uzzināt par melnās jeb svēpētās keramikas tapšanu, kā arī paši pielikt roku mālam.

FOTO: TVNET/Oskars Lūsis

Taču visinteresantākā šajā vietā ir pati vietas idejas autore un saimniece Evija, kas izbaudījusi darbu, strādājot UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā, apceļojusi pasauli un sapratusi, ka nekur nav tik labi kā tēva mājās.

Evija tver savu nodarbi, nepārtraukti mācoties, un saka, ka māls ir dievišķa matērija – tas ir nogulumiezis, kas veidojies vairāku miljonu gadu garumā, un, kad strādā ar mālu, esot jābūt ļoti mierīgam un pacietīgam, uzreiz mēģinot padarīt šo matēriju par kaut ko skaistu, jo, kad māls ir sacietējis un izdedzināts, labot kļūdas vairs nav iespējams. Viss kā dzīvē.  

Tāpat Evija pēta arī augus un to lietojumu Latgalē un citviet pasaulē. Un, kamēr runājam pie tējas krūzes par augiem, dabu, darbu, cilvēkiem un savu vietu šajā pasaulē, es arī paspēju izveidot sev mazu bļodiņu ar punktu jeb sākuma simbolu vidū, lai nākamreiz ir kur salikt mežā salasītos labumus.

Tā kā ceļš uz Rīgu iegriežas caur Aglonu, dienas nobeigumā izvēlos vēl nopeldēties Ciriša ezerā. Un,

ejot ūdenī pēc tādas dienas, sirds ir pilna prieka un skumju reizē – mana tēva Dagdas novads, tik skaists, tik pilns redzēšanas vērtu lietu, ar katru gadu kļūst aizvien tukšāks.

Tajā pašā laikā jaunie censoņi, kas atgriežas tēvu mājās, dod cerību, ka kādreiz ar pilnu nopietnību visi varēsim dziedāt – zinu, zinu tēva sētu – un patiesi atbildēt par šiem  vārdiem. 

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO