“Meteorīts sastāv no tiem pašiem materiāliem, kas atrodami uz Zemes, bet tā struktūra ir atšķirīga. Tipiski, ka meteorīti satur dzelzi - vairāk nekā 90%.Tikai retos gadījumos meteoroīds nesadeg Zemes atmosfērā pilnīgi, bet nokrīt līdz zemei. Meteorītus iedala četrās lielās grupās: akmens hondrītos, kuros ir mazi akmens graudiņi - hondras, ahondrītos, kas ir sakusuši akmens meteorīti, dzelzs meteorītos, kas pārsvarā satur dzelzi un niķeli, un dzelzs-akmens meteorītos, kas satur abus. Interesanti, ka dzels meteorītiem ir īpaša trīsdimensiju struktūra, kāda nav Zemes dzelzī. 

Man gribas apskatīt Latvijas meteorītus, un tādi ir četri - Līksnas, Biržu, Neretas un Baldones. Meteorītu muzeja kolekcijā ir visu paraugi. Starp citu, viens no muzeja izveides mērķiem bija atgūt nozaudētos Latvijas meteorītus. Visi Latvijas meteorīti ir nokrituši pirms vairāk nekā simtu gadiem un visi ir atlidojuši pie mums no asteroīdu joslas. 

• 1820. gada 12. jūlijā Līksnas muižas teritorijā pie Lazdāniem zemnieki debesīs ieraudzīja krītošu objektu ar tādu kā dūmu asti. Sekoja pērkona dārdiens.

Zināms, ka viens gabals iekrita ezerā, bet vēl viens Dubnas upītē. “Padomju laikos precīzas ģeogrāfiskās koordinātas bija slepena informācija, tāpēc vairākos pasaules katalogos joprojām Līksnas meteorīta nokrišanas vieta uzrādīta nepareizi. Patiesībā meteorīts nokrita 20 kilometru attālumā no vietas, kas tika uzrādīta padomju laikos,” paskaidro astronoms.

• 1863. gada 2. jūnijā Biržos, Bullīšu mežniecībā  5 kilogramus smags hondrīts. 

• 1864. gada 12. aprīlī Neretā pie Svajāniem nokrita divi - 5 un 4 kilogramus smagi hondrīta gabali.  

• 1890. gada 10. aprīlī Baldonē, netālu no Misas muižas nokrita gandrīz 6 kilogramus smags akmens hondrīts.

Kārlis Bērziņš uzskata, ka pēdējā gadsimta laikā kā minimums jābūt vēl vismaz vienam Latvijā nokritušam atrodamam meteorītam - tā vedina domāt pasaules meteorītu statistika. Gan Lietuvā, gan Igaunijā ir nokrituši četri meteorīti. “Daudzi meteorīti ir vecāki par Zemi - tipisks meteorīts ir 4 ar pusi miljardu gadu vecs. Planēta Zeme ir nedaudz jaunāka.

Līdz ar to, pilnīgi viss, ko redzam apkārt, ir miljardiem gadu jaunāks,” turpina Kārlis Bērziņš. “Ja citos muzejos runā par simtgadi un tūkstošgadēm, tad mēs par miljardiem gadu tālu pagātni.”

Kā "noķert" asteroīdu

Vēl 18. gadsimtā uzskatīja, ka “kosmoss ir tīrs” - bez lielajiem debesu ķermeņiem tajā nekā nav. Tieši Rīgā 1794. gadā iznāca zinātniska grāmata, kurā Ernsts Hladni aprakstīja, ka debesīs bez zvaigznēm un planētām “vēl kaut kas ir” un, ka Pallasa dzelzij  ir kosmiska izcelsme. “Ne visi piekrita - pagāja desmitgades, kad zinātniskajās aprindās tika pieņemta atziņa, ka tā ir.”

Tomēr, atskatoties tālākā pagātnē, redzam, ka meteorīti spējuši nodarīt Zemei milzu postu.  Slavenākā ir katastrofa, kas norisinājās pirms 66 miljoniem gadu, kad apmēram 10 kilometru liels asteroīds ietriecās tagadējās Meksikas teritorijā, radot Čiksulubas krāteri. Rezultātā aizgāja bojā visi dinozauri un vairums dzīvnieku un augu sugu.

“Asteroīdi tiek regulāri novēroti, un to orbīta tiek aprēķināta simt gadu uz priekšu.

To mums vēlreiz apliecināja nesenais Čeļabinskas meteorīts,” stāsta astronoms, piebilstot, ka apmēram 10% asteroīdu, kas lielāki par 1 km, vēl nav atklāti. “Kosmosa objekti virzās ar lielu ātrumu - enerģija ir milzīga. Ikviens ir redzējis krītošu zvaigzni. tad nu iztēlojieties, ka mirdzošā svītriņa ir dažu gramu vai miligramu liels objekts, kas simt kilometru attālumā kustas ar ātrumu vairāki desmiti kilometri sekundē.”

Tas nozīmē, ka Čiksulubas meteorīts, ietriecoties Zemē,  dažu sekunžu laikā izveidoja milzu krāteri, kura matērija lidoja uz visām pusēm. Dažu dienu laikā Zeme pilnībā pārvērtās - sākās globāli procesi. Meteorīta triecienvilnis izraisīja plašus ugunsgrēkus, kas izplatījās tūkstošiem kilometru attālumā, putekļi lidoja apkārt Zemeslodei, izraisot tā saukto kodolziemu. Visticamāk, ka Saules enerģija dzīvībai ierastā daudzumā Zemi nevarēja sasniegt vairākus gadus.“Tomēr, uz šo notikumu var palūkoties no citas puses.

Uz planētas turpinātu valdīt mājas lieluma dinozauri."

“Labā ziņa ir tāda, ka mūsdienās ir izstrādātas metodikas, kā asteroīdu pavirzīt tālāk no Zemes, ja būs tāda nepieciešamība. Teorijas daudz un visām pamats. Dažas ir komiskas, bet fizikāli pamatotas.

Nopietnāka versija ir ietriekt kosmosa kuģi asteroīdā, nedaudz izmainot tā orbītu.” 

Un tomēr… Pateicoties kosmiskajiem objektiem, kas nokrituši uz Zemes, uz tās radās dzīvība. “Precīzi nezinām, bet aprēķini rāda, ka pietiktu ar vienu lielu komētu, lai uz Zemes nonāktu ūdens. Tomēr ticamāka ir versija, ka ūdeni uz Zemi atnesa vairākas mazas komētas. Par to liecina ūdens analīzes, kas ņemtas no komētām un dažādās vietās uz Zemes. Ūdens sastāvs atšķiras pēc izotopu daudzuma.”

Vai kosmosa ķermeņi ir radioaktīvi? “Nevienam  meteorītam nav atklāta palielināta radioaktivitāte. Mēs, cilvēki, esam radioaktīvāki, nekā meteorīti,” paskaidro zinātnieks. Vai uz asteroīdiem varētu iegūt derīgos izrakteņus? Kāris Bērziņš saka, ka tas ir tikai laika jautājums, kad tas notiks. Privāto kompāniju lidojumi kosmosā paātrinās šī inženierastronomijas virziena attīstību.

Meteorīts, kas padara bagātu

Man gribas redzēt gabaliņus no Mēness un Marsa. “Pats nokrita, nevajadzēja nevienu sūtīt, tērējot miljardus,” ironizē pētnieks, rādot Mēness gabaliņu. Tas neizskatās iespaidīgi. Jautāju, ko astronoms domā par NASA ieceri sūtīt astronautus uz Mēnesi, kur tie daudzus mēnešus uzturētos  iepriekš speciāli ierīkotā bāzē. Nometne uz mēness plānota kā pilotprojekts pirms došanās uz Marsu.

“Lidojot uz Marsu, racionālāk kā bāzi izmantot ap Zemi vai Mēnesi riņķojošu kosmisko staciju. Protams, ja konkrētais mērķis ir Mēness un Marsa iekarošana, tad Mēness stacija ir vajadzīga.”

Aplūkoju Marsa gabaliņu un lieku lietā iztēli. Cik maksā Marss? “Kopējā tirgū cenas ir svārstīgas - šis pirkts par labu cenu - vairākiem simtiem,” paskaidro Bērziņš.

Foto: Mazais meteorītu muzejs 

“Interesants ir stāsts par šo 6 miligramu meteorītu. Kopumā  tas sākotnēji svēra 19 gramus un bija pirmais Mēness gabaliņš, kas tika atrasts ārpus Antarktīdas – Austrālijā,un maksāja vairākus miljonus. Pirms tam daži līdzīgi tika atklāti ekspedīciju laikā Antarktīdā, tie visi joprojām tiek rūpīgi uzglabāti NASA laboratorijās un muzejos nav apskatāmi,” turpina astronoms.

Ārkārtīgi skaists ir Lībijas stikls, ko rotaslietās izmantoja faraons Tutanhamons. No Lībijas stikla veidota skarabeju vabole - kosmosa simbols. Akmenim nav ārpuszemes izcelsme - tas ir impaktīts, veidojies meteorīta trieciena rezultātā. “Dabā nav citu mehānismu, kā vien asteroīda trieciens, kas varētu radīt tik augstu temperatūru, kuras rezultātā rastos šāds sakausējums.”

Nesenajā vēsturē ir zināmi vairāki gadījumi, kad meteorīti nokrituši apdzīvotās vietās. 1992. gada 9. oktobrī, pulksten 7.50  Ņujorkā neliels meteorīts uzkrita Chervrolet markas automašīnai.

1994. gada 21. jūnijā meteorīts trāpīja braucošā mašīnā, kurā atradās Hosē Martins un viņa sieva. 1954. gada 30. novembrī Alabamā  meteorīta fragments izlidoja cauri nama jumtam un ar rikošetu trāpīja pa gultā guļošas Annas Hodžesas sāniem. Sieviete guva nobrāzumus, kas dzīvībai nebija bīstami.

“Lūk, viens zīmīgs,” Bērziņš rāda uz putekli mazā stiklotā kastītē. 1984. gada 10. decembrī sīks meteorīts iekrita tieši pastkastītē. Vēstījums no kosmosa!

Tas ir tikai laika jautājums...

Projekta “Meteorīti.lv” vadītājs saka, ka mazāk zināms ir fakts par meteorīta krāteri Latvijas zemes dzīlēs. Tas atrodas Dobelē. “Sliktā ziņa ir tā, ka zemes virspusē krāteris nav redzams, labā: tas ir viens no lielākajiem pasaules meteorītu krāteriem, kura izmērs ir 4,5 kilometri. Krātera apakšējā mala atrodas kilometru dziļumā, un tā izpētes process ir ārkārtīgi dārgs. Krāteris ir 300 miljonu gadu vecs, veidojies vēl pirms dinozauru ēras.”

Kopumā uz pasaules atklāti gandrīz divi simti meteorītu izcelsmes krāteri. Lielākais atklātais vienā gabalā līdz Zemei nokritušais meteorīts ir Hoba:  tā svars pārsniedz 60 tonnas. Meteorīts joprojām atrodas savā nokrišanas vietā Namībijā, Āfrikā. Ar nelielu Hoba meteorīta gabaliņu var lepoties arī Meteorītu muzejs. “Meteorīts tika atklāts 1920. gadā. Bija specifiski apstākļi, kāpēc, ienākot atmosfērā, tas nesasprāga sīkākos gabalos,” skaidro eksperts.

Es otro reizi mūžā turu rokā 1947. gadā nokritušā Sihotealinas meteorīta gabalu. Dzelzs meteorīta gabals ir iespaidīgs, it kā to būtu veidojis mākslinieks, kuram patīk psihodēliski greznas formas, un tas ļoti smags. Muzejā ir gleznas reprodukcija, kurā redzamas debesis ar krītošo meteorītu. Oriģināls atrodas Maskavā. 

Lūk, arī gabaliņš no 2013. gada  15. februārī 9.20 pēc vietējā laika Urālu reģionā nokritušā Čeļabinskas meteorīta, ka izraisīja pamatīgu blīkšķi ne vien tiešā, bet arī pārnestā nozīmē.

Neviens nav pasargāts! Ja meteorīts būtu nokritis tuvāk pilsētai, bojāgājušo skaits būtu neparedzams. Čeļabinskas meteorīta triecienviļņa rezultātā cieta ap 1000 cilvēku, pārsvarā no logu stiklu atlūzām.

Foto: No ezera Krievijā izceļ Čeļabinskas meteorītu 

“Čeļabinskas meteorīta sprādziena enerģija bija 30 reizes lielāka nekā Hirosimas atomsprādzienā. 20 metru liels objekts, kāds bija Čeļabinskas meteorīts, var nopostīt veselu pilsētu. Iemesls, kāpēc asteroīdi jāpēta: lai mēs būtu gatavi X stundai.

Riski civilizācijai pastāv – tas ir tikai laika jautājums.”

Pirms atgriezties ikdienā, kuras rašanās cieši saistīta ar necilajiem akmeņiem šajā telpā, es vēl pieskaros dažiem Saules sistēmas rašanās lieciniekiem. Gaidīšu nākamo ziņu no kosmosa!

Foto: Čeļabinskas meteorīts apskatāms muzejā