Uz Prāgu kopā ar Latvijas izlases aizsargu un bariņu iereibušu fanu
Ceļš uz manu otro pasaules čempionātu hokejā solījās būt mierīgāks par pirms gada piedzīvoto. Nebija ceļā jādodas fanu piepildītā autobusā. Tieši pretēji - ceļoju ar šiku! Lidojums no Rīgas uz Prāgu ar nacionālo aviokompāniju.
Teorija un prakse ir divas pavisam diametrāli pretējas lietas. Izrādījās, ka puse konkrētā reisa pasažieru ir kvēli Latvijas izlases atbalstītāji. Tas nozīmēja skaļu atmosfēru augstu debesīs.
Apsēdos biļetē norādītajā sēdvietā, bet blakus rindā pamanīju pazīstamu seju. Tas bija Latvijas izlases aizsargs Jānis Andersons. Viņš steidzamības kārtā devās uz Prāgu, kaut bija palicis viens no pēdējiem kandidātiem, kuru tomēr neiekļāva komandas sastāvā dalībai čempionātam.
Likteņa ironija, bet Andersonu izkonkurējušais izlases debitants Renārs Demiters valstsvienības pirmajā treniņā Prāgā salauza pirkstu... Jau nākamajā dienā uz Čehiju izlidoja Andersons.
Lidmašīnā sākotnēji atmosfēra bija mierīga, vien ar pāris fanu izkliegtiem saukļiem pacēlāmies gaisā. Debesīs daži līdzjutēji kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Arī diezgan rupji traucēja blakussēdētājiem, kas laikam jau bija čehi.
Kad lidmašīna nosēdās Prāgas lidostā, skrejceļa galā iekarsušos Latvijas līdzjutējus jau gaidīja vietējā policija. Kā viņiem šis stāsts beidzās? Nav ne mazākās jausmas, bet turnīrs vēl pat nebija sācies.
Man čempionāts sākās līdz ar nosēšanos uz Čehijas zemes. Ātri bija jānokļūst līdz bagāžas saņemšanas vietai un kaut kā jātiek līdz hallei. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, primārais ir iegūt žurnālista akreditāciju, lai "visi ceļi būtu vaļā".
Pie bagāžas lentes sasveicinājos ar Jāni Andersonu, nedaudz parunājām. Viņš vaicāja, vai man ir plāns, kā nokļūt līdz hallei, jo lidosta no tās atrodas vairāk nekā 20 kilometru attālumā. Īsti nevarēju atbildēt. Teicu, ka atvēršu Google un tad jau izdomāšu.
Jānis brīvi runā čehu un slovāku valodā, tāpēc Prāgā jutās kā vietējais. Viņu pie lidostas sagaidīja čempionāta rīkotāju transports, kas bija paredzēts braucienam uz halli. Andersons ātri sarunāja ar šoferi, lai arī žurnālistu no Latvijas aizvizina līdz hallei. Stūrētājam nekas nebija pretī.
Lielisks žests no izlases aizsarga! Teikšu godīgi, ka tik laimīgu apstākļu sakritību nebiju gaidījis. Brauciens ilga gandrīz stundu, jo bija sastrēgumu laiks. Pa ceļam Jānis ar šoferi kaut ko jautri čaloja čehu valodā.
Kad beidzot sasniedzām O2 arēnu, bija jau pievakare. Ātri tikām pie akreditācijām, bet pēc tam izmantoju radušos situāciju - ekspresintervija ar tikko izlases rindas papildinājušo Jāni Andersonu bija manā diktofonā.
Vietējais "Armands Simsons" lūdz palīdzību Latvijas žurnālistiem, čehs Ondržejs tekoši runā latviski
Turnīrs Latvijas izlasei sākās smagi, jo Kanādas izlase ar Sidniju Krosbiju priekšgalā "sarāva gabalos" mūsējos ar 6:1. Izlases vārtos pasaules čempionātā debitēja Ervīns Muštukovs, bet jau līdz otrās trešdaļas sākumam bija ielaidis savos vārtos piecas ripas. Visu atlikušo turnīru Latvijas komandas vārtus sargāja Edgars Masaļskis.