Nācās palikt bez kārotās vietas ceturtdaļfinālā. Pēdējā spēlē pret Šveici zaudējums 2:3. Bija sajūta, ka Latvijas izlase arī šo maču aizvada ar domām par netaisnību cīņā pret mājiniekiem.
Pēc turnīra pēdējās spēles ar garu runu medijiem uzstājās Lipmans, bet valstsvienības galvenajam trenerim Tedam Nolanam mačs pret Šveici bija pēdējais pie komandas stūres.
Atbildot uz Latvijas žurnālistu jautājumiem, pār Nolana vaigiem vienubrīd sāka ritēt asaras. Šādu reakciju nav iespējams notēlot, kaut tieši iedvesmojošas runas bija šā trenera spēcīgākais trumpis.
Civildrēbēs tērptie "čekisti" un kā es notriecu riteņbraucēju
Darba apstākļi Minskas galvenajā arēnā (otrās grupas mači notika pilsētas nomalē esošajā "Čižovkas" hallē) bija labi. Preses centrs neatradās hallē, bet bija iekārtots blakus ēkā jeb velotrekā. Tā centrā bija izlikti galdi un krēsli. Tas arī viss. Minimālos darba apstākļus rīkotāji bija nodrošinājuši.
Lai pēc mača tiktu pie intervijām ar hokejistiem, bija jāiziet ārpus halles, jānoiet pa trepēm lejā un pa citu ieeju arēnas apakšdaļā atkal jāieiet iekšā. Nedaudz neērti, bet operativitāti tas īsti nemazināja.
Cilvēku pirms un pēc spēlēm Minskas ielās bija daudz. Daži, uzmanīgi pavērojot, izskatījās nedabiski. Civildrēbēs, bet ar akmens sejām, vērojot apkārt notiekošo. Kas zina, varbūt viņi bija vietējās Valsts drošības komitejas pārstāvji jeb "čekisti". Kad kolēģis pie Latvijas fanu mītnes vietas nofilmēja konfliktsituāciju, kurā iejaucās viens no šādiem kungiem, video palūdza izdzēst. Pašam būšot labāk, ja piekritīs to darīt labprātīgi.
Savdabīgs process bija arī vietējā mobilo sakaru operatora priekšapmaksas kartes iegūšana. Lai tiktu pie "baltkrievu numura", jāuzrāda pase. Visi dati tiek rūpīgi pierakstīti, tad saņem savu tālruņa karti, kā arī nelielu USB modemu, kas ļauj lietot mobilos datus datorā. Ļoti ērti un izdevīgi, jo bezvadu internets hallē nebija tas spraunākais.
Tagad prātoju, vai manas telefonsarunas noklausījās un monitorēja apmeklētās tīmekļa vietnes. Nebūtu pārsteigts, ja tā būtu bijis.
Gadījās arī kāds nelāgs kuriozs. Vienīgā kaut cik sakarīgā ēstuve pie halles bija pāri ielai esošajā tirdzniecības centrā. Tur parasti pie lielajiem ekrāniem pulcējās tie hokeja fani, kuriem nebija izdevies nopirkt biļetes uz spēli.
Piedāvājumā Āzijas virtuve vai baltkrievu versija par amerikāņu burgeriem (pilnīgi garām). Pēc kārtējām pusdienām, kurās baudītas nūdeles ar dārzeņiem un vistu, kopā ar vairākiem citiem žurnālistiem no Latvijas devāmies uz tirdzniecības centra izeju. Uzreiz pēc iziešanas no centra jāšķērso gājēju un velosipēdistu ceļš.
Šķērsoju šo asfaltēto celiņu pēdējais, gandrīz jau droši nonākot līdz gājēju pārejai, lai dotos pāri ielai. Pašā pēdējā solī manu papēdi un kājas ikru aizķēra kādas steidzīgas baltkrievu velosipēdistes divriteņa priekšējais rats. Meitene un velosipēds "noskūpstīja asfaltu", bet dāmas draugs bija manāmi nikns - kā tā var atļauties darīt! Puisis pieprasīja manu telefona numuru, solīja, ka zvanīs, lai apmaksāju medicīnas izdevumus, ja būs nopietnas traumas. Zvanu nesagaidīju, bet situācija šodienas acīm man šķiet ļoti savāda. Lai aizķertu manu papēdi, dāmai bija ļoti precīzi tam jātēmē. Varbūt arī šie ierindas Baltkrievijas pilsoņi nemaz nebija nejauši garāmbraucēji?