Latvijas izlases uzbrucējs Kaspars Daugaviņš uz Minskas arēnas ledus.
FOTO: Edijs Pālens/LETA
Kā akreditēts žurnālists esmu strādājis sešos pasaules čempionātos hokejā. Šogad hokejistiem, treneriem, tiesnešiem, žurnālistiem un līdzjutējiem jāpaliek bez pasaules čempionāta sniegtajām emocijām, tāpēc nolēmu atvērt apputējušo atmiņu grāmatu, kas glabā liecības no iepriekšējo gadu meistarsacīkstēm. Pirmajam kārta manam debijas čempionātam Minskā.
Pasaules čempionāts Minskā bija mana debija hokeja pavasara trakumā kā žurnālistam. Kopš 2012. gada oktobra strādāju profesionālajā sporta žurnālistikā, bet iespēju doties pirmajā ārzemju komandējumā ieguvu 2014. gada februārī. Darba uzdevums - klātienē atspoguļot Soču ziemas olimpiskās spēles.
Nokļūšana olimpiskajās spēlēs ir ne tikai sportistu sapnis vien. Arī sporta žurnālistikā tā ir sava veida virsotne. Emocionāli piesaistošāks turnīrs man pašam gan vienmēr bijis pasaules čempionāts hokejā. Nekad iepriekš nebija sanācis būt tajā kā līdzjutējam, bet žurnālista akreditācija lika ievilkt gaisu krūtīs un nedaudz pasmaidīt.
Jāatceras gan, ka žurnālists nedrīkst būt līdzjutējs, jo jāsaglabā neitralitāte.
Kā tad sākās mans ceļš uz Minsku? Pavisam elementāri. Pēdējā brīdī sakravāts ceļojumu koferis, kur līdzi drēbes un darba tehnika. Ceļā devos ar līdzjutēju reisu, ko "Arēnas Rīga" kvēlākajiem faniem un arī vairākiem žurnālistiem nodrošināja Latvijas Hokeja federācija (LHF).
Vakarpusē devāmies ceļā divos pilnos autobusos. Nakts brauciens solījās būt jautrs, jo pudeļu un skārdeņu nodevīgie "pstt" izskanēja, jau pirms autobusa dzinējs tika iedarbināts.
Manas attiecības ar alkoholiskajiem dzērieniem ir pat ļoti distancētas, tāpēc jau paredzēju, ka turpceļā laiks paies guļot un skaidrojot faniem, "kāpēc es viņus necienu". Tā arī bija. Gluži kā burvju ūdenī būtu vēries, kad to paredzēju.
Bet brauciens bija jestrs un smieklu pilns, jo ēverģēlības sita augstu vilni. Konkrētas detaļas lai paliek pie manis. Varu vien atklāt, ka viens no braucējiem drosmīgi vienpadsmitos no rīta Minskā regulēja satiksmi. Trūka tikai svītraina zižļa.
Ap plkst.12 abi autobusi sasniedza savu galamērķi, kas bija kādas universitātes kopmītnes Minskā. Tur lētas guļvietas nākamajām divām nedēļām bija noīrējuši fani un daļa kolēģu. Mans ceļš veda uz Baltkrievijas galvaspilsētas sabiedrisko transportu, kam vajadzēja nogādāt līdz spēļu arēnai.
Lūk, jums recepte, kā pāris sekunžu laikā kļūt par miljonāru! Tiesa, šobrīd tas vairs nedarbojas, jo Baltkrievijas valdība jau vairākkārt "svītrojusi" vairākas nulles no savām banknotēm.
Kad miljons bija rokās, devos uz halli, kur saņēmu savu akreditāciju. Tālāk jau uz vienu no Minskas mikrorajoniem, kur jāreģistrējas viesnīcā un jāatstāj somas. Žurnālista akreditācijas karte kaklā deva iespēju izmantot Baltkrievijas galvaspilsētas sabiedrisko transportu bez maksas. Tā ir ierasta prakse pasaules čempionātos. Arī līdzjutēji, uzrādot konkrētās dienas spēļu biļetes, varēja braukt ar vietējiem trolejbusiem un autobusiem bez maksas. Tramvajus Minskā neatminos.
Ja tā labi padomātu, kā arī pasmeltos zināšanas tīmekļa dzīlēs, tad noteikti atcerētos visas Latvijas izlases spēles pasaules čempionātā Minskā. Bez īpašas pelēkās vielas piepūles uzreiz atmiņā ataust trīs no septiņām cīņām.
Pati pirmā pret Somijas izlasi. Tā bija turnīra pirmā spēle, kuru izdevās uzvarēt ar 3:2. Tas bija vēsturiski, jo vēl nekad Elites divīzijas pasaules čempionātu Latvijas izlase nebija sākusi ar uzvaru.
Spilgtāk par uzvaru gan atmiņā ir Jura Štāla "plakāts" pret Minskas arēnas apmali. Pie tās viņu rupji "pielīmēja" soms Jere Karalahti.
To spēles brīdi atceros ļoti spilgti. Sēdēju tuvāk Edgara Masaļska sargātajiem vārtiem, bet pārkāpums notika tālajā laukuma galā, kur pretinieku pēdējo bastionu sargāja Peka Rinne.
Jau nākamās dienas treniņā Juris piedalījās, brūci uz sejas slēpjot plāksterim. Viss bija kārtībā, komandas personāls jokoja par plastiskajām operācijām un skaistāku vīra vaigu, ja to rotā rētas.
Otra spēle, kas uzreiz ataust atmiņā, ir 6:5 uzvara pār ASV. 11 vārtu mačā ar Latvijas izlases piedalīšanos jau bija kas sen neredzēts, bet sešas pretinieku cietoksnī samestās ripas bija kaut kas no 1997. gada.
Pēc spēles ļoti plati interviju zonā smaidīja komandas kapteinis Herberts Vasiļjevs. Arī viņš skaisti pārspēja Timu Tomasu, kaut komandas biedri jau esot jokojuši, ka no Herbja slidām birst smiltis.
18. maijs bija diena, kad Latvijas izlases kapteiņa palīgam Kasparam Daugaviņam apritēja 26 gadi, bet jau nākamajā dienā komandai bija jāaizvada izšķirošā cīņa par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Pretiniekos - mājinieki baltkrievi.
Atceros, ka šīs spēles pēdējo trešdaļu vēroju slapjš līdz ādai. Starp otro un trešo trešdaļu devos uz preses centru, kas atradās citā ēkā. Kad kopā ar kolēģiem mērojām aptuveni 100 metru atpakaļ uz halli, no debesīm sāka gāzt kā no spaiņiem. Īsts pērkona lietus maija vidū. Kad bijām zem jumta, lietus kā pēc maģiska knipja sitiena pārstāja līt.
Izmirkušās drēbes halles tribīnēs žāvēja nokaitēto emociju karstums. 36 sekundes pirms pamatlaika beigām Daugaviņš ar spēju un precīzu plaukstas metienu panāca 2:2, bet čehu tiesnesis Antonīns Jeržābeks uzreiz parādīja, ka vārtu guvumu neieskaitīs. Gints Meija uz brīdi bija ieslidojis vārtsarga laukumā... Ceturtdaļfināls tā arī palika nenotverts. Kā brīnumputns.
Nudien neatceros, ko Latvijas izlases spēlētāji sacīja pēc šā zaudējuma oficiālajās intervijās. Atceros, ka daudzi lamājās, sita nūjas pret zemi un pagāja žurnālistiem garām. Tas ir saprotami.
Runīgs gan bija LHF toreizējais prezidents Kirovs Lipmans. Teica, ka šī neesot pirmā reize, kad Latvijai "kāpj uz galvas". Rakstīšot protestu, gribot pārspēli. Protests, šķiet, tik tiešām tika uzrakstīts, bet neko tas latviešiem beigās nedeva.
Nācās palikt bez kārotās vietas ceturtdaļfinālā. Pēdējā spēlē pret Šveici zaudējums 2:3. Bija sajūta, ka Latvijas izlase arī šo maču aizvada ar domām par netaisnību cīņā pret mājiniekiem.
Pēc turnīra pēdējās spēles ar garu runu medijiem uzstājās Lipmans, bet valstsvienības galvenajam trenerim Tedam Nolanam mačs pret Šveici bija pēdējais pie komandas stūres.
Atbildot uz Latvijas žurnālistu jautājumiem, pār Nolana vaigiem vienubrīd sāka ritēt asaras. Šādu reakciju nav iespējams notēlot, kaut tieši iedvesmojošas runas bija šā trenera spēcīgākais trumpis.
Darba apstākļi Minskas galvenajā arēnā (otrās grupas mači notika pilsētas nomalē esošajā "Čižovkas" hallē) bija labi. Preses centrs neatradās hallē, bet bija iekārtots blakus ēkā jeb velotrekā. Tā centrā bija izlikti galdi un krēsli. Tas arī viss. Minimālos darba apstākļus rīkotāji bija nodrošinājuši.
Lai pēc mača tiktu pie intervijām ar hokejistiem, bija jāiziet ārpus halles, jānoiet pa trepēm lejā un pa citu ieeju arēnas apakšdaļā atkal jāieiet iekšā. Nedaudz neērti, bet operativitāti tas īsti nemazināja.
Cilvēku pirms un pēc spēlēm Minskas ielās bija daudz. Daži, uzmanīgi pavērojot, izskatījās nedabiski. Civildrēbēs, bet ar akmens sejām, vērojot apkārt notiekošo. Kas zina, varbūt viņi bija vietējās Valsts drošības komitejas pārstāvji jeb "čekisti". Kad kolēģis pie Latvijas fanu mītnes vietas nofilmēja konfliktsituāciju, kurā iejaucās viens no šādiem kungiem, video palūdza izdzēst. Pašam būšot labāk, ja piekritīs to darīt labprātīgi.
Savdabīgs process bija arī vietējā mobilo sakaru operatora priekšapmaksas kartes iegūšana. Lai tiktu pie "baltkrievu numura", jāuzrāda pase. Visi dati tiek rūpīgi pierakstīti, tad saņem savu tālruņa karti, kā arī nelielu USB modemu, kas ļauj lietot mobilos datus datorā. Ļoti ērti un izdevīgi, jo bezvadu internets hallē nebija tas spraunākais.
Tagad prātoju, vai manas telefonsarunas noklausījās un monitorēja apmeklētās tīmekļa vietnes. Nebūtu pārsteigts, ja tā būtu bijis.
Gadījās arī kāds nelāgs kuriozs. Vienīgā kaut cik sakarīgā ēstuve pie halles bija pāri ielai esošajā tirdzniecības centrā. Tur parasti pie lielajiem ekrāniem pulcējās tie hokeja fani, kuriem nebija izdevies nopirkt biļetes uz spēli.
Piedāvājumā Āzijas virtuve vai baltkrievu versija par amerikāņu burgeriem (pilnīgi garām). Pēc kārtējām pusdienām, kurās baudītas nūdeles ar dārzeņiem un vistu, kopā ar vairākiem citiem žurnālistiem no Latvijas devāmies uz tirdzniecības centra izeju. Uzreiz pēc iziešanas no centra jāšķērso gājēju un velosipēdistu ceļš.
Šķērsoju šo asfaltēto celiņu pēdējais, gandrīz jau droši nonākot līdz gājēju pārejai, lai dotos pāri ielai. Pašā pēdējā solī manu papēdi un kājas ikru aizķēra kādas steidzīgas baltkrievu velosipēdistes divriteņa priekšējais rats. Meitene un velosipēds "noskūpstīja asfaltu", bet dāmas draugs bija manāmi nikns - kā tā var atļauties darīt! Puisis pieprasīja manu telefona numuru, solīja, ka zvanīs, lai apmaksāju medicīnas izdevumus, ja būs nopietnas traumas. Zvanu nesagaidīju, bet situācija šodienas acīm man šķiet ļoti savāda. Lai aizķertu manu papēdi, dāmai bija ļoti precīzi tam jātēmē. Varbūt arī šie ierindas Baltkrievijas pilsoņi nemaz nebija nejauši garāmbraucēji?
Arī aizbraukt no Minskas nebija nemaz tik viegli. Turnīra vidū man bija jāpārceļas no viesnīcas mikrorajonā pie trolejbusa pieturas "Avtozavod" uz pirms gada uzcelto debesskrāpi tieši blakus arēnai. Šiki jau bija tur dzīvot, arī ērti, jo līdz hallei trīs minūšu ilgs gājiens kājām.
Latvija un Šveice 20. maijā aizvadīja dienas spēli, kas ierasti sākās četros pēcpusdienā. Pēc spēles uzreiz devos uz viesnīcu, sakravāju mantas un nodevu numuriņa atslēgas personālam. Pēc atslēgu atdošanas mani izbrīnīja foajē darbinieces jautājums, kā maksāšu par te pavadīto laiku. Teicu, ka darba devējs jau norēķinājies. Nē, sistēmā neparādoties. Vārds pa vārdam, un sapratu, ka nepaspēšu uz autobusu, kas mani jau aptuveni 15 minūtes gaida netālu no viesnīcas. Piekritu samaksāt vairākus miljonus rubeļu, saņēmu arī atšifrējamu čeku.
Skrēju uz autobusu, bet neko nebiju nokavējis. Autobuss bija palicis bez šofera... Izrādās, ka dienā, kad ieradāmies Minskā, šoferis atpakaļgaitā bija aizskāris miskasti. Turpat pie kopmītnēm. Tad nu tagad "paņemts ciet" par šo baiso noziegumu. Lai tiktu atbrīvots pret soda naudu, bija jāsagaida nodaļas priekšnieks. Bet priekšnieks bija brīvs tikai pēc vakara spēles, kurā tikās Baltkrievijas un Krievijas izlases, noskatīšanās.
Viss gan beidzās laimīgi. Jau nākamajā dienā ap pusdienlaiku bijām Rīgā. Pirmais pasaules čempionāts hokejā kā žurnālistam bija aizvadīts. Izcila pieredze, daudz stāstu un siltu atmiņu.
Stāsts par to, kā kāds latviešu bāleliņš Minskā atrada sev līgavu, kura jau bija viņu gatava iepazīstināt ar saviem vecākiem, šoreiz lai paliek neizstāstīts. Puisis visu čempionāta laiku bija pavadījis tik jautri, ka vien atpakaļceļā no cīņu biedru stāstiem uzzināja divās nedēļās padarīto. Un nosolījās nekad vairs dzīvē nebaudīt burvju ūdeni.
Lasīt un pievienot komentāru
