Projekta «Neredzamais cietumā» ietvaros TVNET piedāvājam interviju ar Juri Ēveli, kurš ir notiesāts uz mūžu par trīs cilvēku slepkavību.

 Par to, kāpēc mēs sākām šo projektu, var lasīt šeit.

​Juris Ēvele

  • Dzimis 1949. gadā.

  • Pirmo reizi nokļuvis ieslodzījumā 14 gadu vecumā. Kopumā ar brīvības atņemšanu ticis notiesāts piecas reizes un ieslodzījumā pavadījis aptuveni 30 gadus.

  • 2003. gadā par trim nežēlīgām slepkavībām Ēvelem piespriests mūža ieslodzījums.

  • Savu vainu atzīst daļēji.

  • Piekrita intervijai, jo vēlējās pastāstīt savu versiju par notikušo.

Pilnu intervijas atšifrējumu var lasīt šeit

Juris Ēvele uzsver, ka nevienu savā mūžā neesot nogalinājis. Alkoholam viņa dzīvē, atšķirībā no daudziem citiem projektā intervētajiem uz mūžu notiesātajiem, neesot bijusi ietekme uz noziegumiem.

“Man alkohols mūžā nekad nav traucējis. Es neko neesmu izdarījis neapzināti, tā kā mani tur kāds iespaidoja vai es tā biju piedzēries, ka nesapratu, ko daru,” pauda Ēvele.

“Pirmais, protams, ir fantāzija: ja viņš ir uz mūžu ieslodzītais, tad viņš noteikti melo. Vai viņš noteikti manipulē, noteikti ir safabricēts tas stāsts. Bet, jo vairāk viņā ieklausās, izrādās, ka viņš spēj paskatīties uz savu dzīvi mazlietiņ plašāk. Nav tā, ka viņš no kaut kādas tēmas ļoti mērķtiecīgi izvairās, nerunā vai sagroza faktus. Tomēr tai laika līnijai, ko viņš stāsta, var labi izsekot līdzi,” uz mūžu notiesāto vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihiatrs Artūrs Miksons.

Bērnība

Runājot par pirmajām bērnības atmiņām, Ēvele negaidīti atcerējās 1953. gada 5. martu, proti, Staļina nāves dienu. Šī diena lielā mērā iespaidoja viņa uzskatus par pasauli, jo, kā viņš pats saka, parādīja sabiedrības “trīskāršo morāli”:

“Vakar pie vecāsmammas salasījās kaimiņi, lādēja Staļinu, okupantus un visu pasauli. No rīta mēs ar vecomammu ejam uz veikalu: saulaina diena bija, sniegs kūst, tāda skaista pavasara diena. Siguldā pretī stacijai, pie pasta uz stūra bija propagandas skaļrunis. Mēs ejam, tautas pūlis riņķī ap to skaļruni. Asaras.

Es tā otrreiz mūžā neesmu redzējis, ka cilvēkam tā var līt asaras straumē. Sirmi vīri, sievas, visi raud. Kas tur notika? Pieejam klāt – Staļins tētiņš esot nomiris, pasaulei gals. Nu kā? Vakar tev vajadzēja, es nezinu, kādiem priekiem būt, ka tas tirāns ir miris beidzot. Kaut kas mainīsies varbūt. A te otrādāk: visiem tāda traģēdija – Staļins nomira.”

Juri Ēveli uzaudzināja vecāmāte. Viņš jau agrā bērnībā ticis likts pie visdažādākajiem darbiem kolhozā. Neskatoties uz to, bērnības laiku raksturo kā “fantastisku”. Pats apgalvo, ka jau piecu sešu gadu vecumā strādājis kā pieaugušais. Smēķēt sācis četru gadu vecumā.

Skolā Ēvele mācījies slikti, vairākas reizes atstāts uz otru gadu, rezultātā septiņgadīgo pamatskolu toreiz nav pabeidzis.

Ēveles tēvs bija otrreiz precējies, un, kad zēns vēlāk pārcēlās dzīvot tā ģimenē, pamāte viņu izmantojusi kā bezmaksas darbarokas, tai skaitā liekot pieskatīt arī jaunākos pusbrāli un pusmāsu.

“Kā darbaspēks es biju vajadzīgs ļoti. Bet kā ģimenes loceklis es ar katru gadu arvien mazāk biju vajadzīgs.

Bērnam jau ir saasināta uztvere. Pieaugušajiem liekas, ka bērns nesaprot. A es jau uzreiz apjēdzu, ka pamātei es esmu galīgi lieks. Bet tēvam daudz nebija laika nemaz: strādāja, pelnīja naudiņu,” atcerējās uz mūžu notiesātais.

Skolas laikā ar vēl trim vienaudžiem daudz klaiņojis apkārt. Ar tiem kopā arī pastrādājis pirmo noziegumu, par kuru 14 gadu vecumā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz divarpus gadiem nepilngadīgo kolonijā. Ēveli milicijai esot nodevis viņa labākais draugs.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

“Pats sirsnīgākais un nu, var teikt, tuvākais draugs, glābdams savu ādu, izstāstīja milicijai par maniem grēkiem, ko viņš zināja. Ne viņš tur piedalījās, neko. Un beigu beigās abi divi atbraucām kopā. Divus gadus pavadījām “maloļetkā”,” saka Ēvele.

Psihoterapeits Artūrs Miksons atzīmē, ka īpaša nozīme Ēveles dzīvē ir darbam. To lielā mērā ir ietekmējusi bērnība.

“Skaidrs, ka viņš ir juties, kā viņš pats saka, diezgan pamests, ka viņu izmanto, ka viņš ir darbaspēks, kas ļoti ironiski saistās kopā ar visu viņa stāstu. Jau pašā intervijas sākumā viņš apgalvo, ka viņam patīkot darbs. Tur viņš jūtas labi. Vēlāk viņš runā par attiecībām, no kurām viņš grib mukt ārā. Arī jūtas labi, jo viņš strādā. Visur ir darbs. Tas, kam viņš bija pakļauts bērnībā kaut kādā ziņā,” vērtē psihiatrs.

Noziegumi

Pirmās četras reizes Ēvele ticis tiesāts par dažādiem pārsvarā mantiska rakstura nodarījumiem - zādzībām, malumedībām un nelikumīgu medību ieroča turēšanu.

Iespējams, ka dažos no šiem gadījumiem būtu varējis tikt piemērots ar reālu brīvības atņemšanu nesaistīts sods, tomēr kā vainu pastiprinošs apstāklis vienmēr kalpojusi tiesājamā iepriekšējā sodāmība, un Ēvele ik reizi nonācis cietumā.

Ilgākais piespriestais cietumsods - 6 gadi.

“Ja tagad atceramies 1967. gada oktobri, kad es dabūju tos divarpus gadus Valmierā. Nezinu, [ja] būtu bijis saprātīgs tiesnesis... Mamma nomaksāja visu, cik bija tas zaudējums, ar lielu uzviju, tāpēc ka tik daudz es nebiju paņēmis, par tādu summu. Nu mamma, neskatoties uz to, samaksāja visiem cietušajiem. Būtu gudrs un normāls tiesnesis... Nevajadzēja cietumā obligāti,” uzskata uz mūžu notiesātais.

“Radošā” pauze

Pēc atbrīvošanas no pirmā ieslodzījuma Juris Ēvele pavadīja brīvībā vairāk nekā 10 gadus. Pats vīrietis dēvē šo laiku par “radošo” pauzi. Ēvele apprecējās, viņam piedzima trīs bērni. Šajā laikā paspējis pastrādāt vairākās vietās: gan kolhozos, gan alus brūzī, gan maizes kombinātā un daudzās citās vietās. Taču laulība ilga vien četrus gadus.

“Pēc gadiem jau atklājās, ka visa tā precēšanās notika... Viņai pirms satikšanās ar mani jau bija nozīmēta kāzu diena ar tādu Jānīti. Viņa bija stāvoklī. Jānītis pateica: “Ja tu netaisīsi abortu, tad nekādas kāzas nenotiks. Bērnus nevajag.”

Viņa apvainojās, un tajā momentā mēs satikāmies, sapazināmies. Un tad viņa, aiz atriebības vienkārši, pirmajam, kurš pagadījās, ar to arī aizgāja,” atceras Ēvele.

Psihiatrs Artūrs Miksons raksturo Ēveli kā šķietami mierīgu, nosvērtu, centīgu un strādīgu cilvēku, taču vienlaikus Ēvelem ir aizvainojums. Iespējams, viņš attiecībās ar sievu ir bijis dziļi nelaimīgs. Tieši šīs negatīvās emocijas, kas bija sakrājušās daudzu gadu garumā, varēja motivēt Ēveli izdarīt nākamo noziegumu, pieļauj Miksons.

“Jautājums, vai tajā brīdī, kad viņš to noziegumu pastrādā, tās ir sekas tām attiecībām, no kurām viņš neredz izeju, vai tīri neapzināti tas bija veids, kā tikt no tā prom. Es domāju, ka vairāk pirmais variants.

Viņš saka: “Lai gan nonākt cietumā ir štruntīgi, bet no otras puses – miers.” Kaut gan viņš jebkurā dienā varēja aiziet no tā. Bet kaut kādā ziņā viņa izjūtas un pieredze neļāva to viņam darīt,” vērtē Miksons.

Atpakaļ cietumā

Runājot par nokļūšanu cietumā 1982. gadā, notiesātais stāsta: “Zinādami, ka rītā būs kriminālās paģiras, divatā aizbraucām uz Bauskas rajonu, kur es zināju, ka ir kolhoza veikals. Sakrāmējām dzeramo un ēdamo un braucām uz Rīgu. Veikala zādzība. Valsts īpašuma zādzība. Tas bija galvenais tāds. Epizodes maznozīmīgas.”

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

1988. gadā Ēvele atkal nokļuva cietumā par nelikumīgu šaujamieroču un munīcijas iegādāšanos un turēšanu.

“Vajadzētu grāmatu rakstīt tieši par šito epizodi. Atbrīvojos 1985. gadā. Vasaru pastrādāju Dobelē Tuberkulozes slimnīcā. Vecākai meitai uzreiz jau gatavoju kur dzīvot, remontēju dzīvokli. Priekšniece vienā jaukā dienā, kad jau dzīvoklis bija gatavs, pasaka: “Nu man tur santehniķim bērniņš piedzima, viņam jau vairāk vajag.” Nu un atkal slimnīcas istabiņā. Protams, atlūgums un viss pārējais.

Maksāju 50 procentus alimentu, visi trīs sīkie pie manis, ēst gribas, plinte kaklā, uz mežu prom! Nu un, pateicoties draugam, tas "nostučīja", vot i par nelikumīgu ieroču glabāšanu 2 gadi.”

Ceļš uz mūža ieslodzījumu

2001. gada sākumā Ēvele nejauši saticis kādu paziņu no ieslodzījuma laikiem, kuram nav bijis, kur dzīvot. Viņš piekritis to izmitināt pie sevis, pretī neko neprasot. Kopīgas iedzeršanas laikā paziņa piedraudējis Ēveli nogalināt. Ēvele to nositis ar koka gabalu un līķi apracis netālu no mājas, turklāt nocirtis tam kāju.

2003. gada augustā Jurim Ēvelem, pēc vēl divu cilvēku slepkavības, tika piespriests mūža ieslodzījums.

Viņš tiesas spriedumu pārsūdzēja, jo uzskatīja, ka pirmā - ieslodzījuma biedra slepkavība - ir bijusi pašaizsardzība. Apelācijas tiesa šo sūdzību noraidīja un atstāja spēkā sākotnējo spriedumu.

Savukārt intervijā Ēvele jau apgalvoja, ka šo slepkavību vispār nav pastrādājis - to paveikuši citi. Kā iespējamo iemeslu viņš minēja strīdu ar radiem par mantojumu.

Pēc ieslodzījuma biedra slepkavības viņam esot piedraudējuši, ka viņu varētu piemeklēt tāds pats liktenis:

“Bija pagājusi kāda nedēļa pēc tās slepkavības. Es pilsētā pie veikala. Mani pasauca, uzvārdā pasauca, no vieglās mašīnas nepazīstams blakussēdētājs:

- Ēvele? Nāc šurp!

- Kas ir?
- Kur [ieslodzījuma biedrs] ir?

Es saku: “Nezinu. Kā brauca uz pilsētu ar velosipēdu, aizbrauca un atpakaļ nav atnācis.” Tad viņš [skatās] uz to vadītāju un saka: “Labi, šodien nav laika, mēs pie tevis aizbrauksim, un tu būsi turpat, kur [ieslodzījuma biedrs] aprakts,” draudus atcerējās Ēvele.

Pēc šā notikuma pie Ēveles bija atbraucis dēls no Rīgas, kuram viņš pastāstīja par radušos situāciju. Teica, ka vajagot “dabūt stobrus” pašaizsardzībai. Tāpēc 2001. gada septembrī Ēvele kopā ar savu dēlu izplānoja medību ieroču nolaupīšanu no kādām nomaļām lauku mājām. Noskaidrojuši, kad 89 gadus vecais saimnieks būs mājās viens pats, viņi, bruņojušies ar turpat saimniecībā atrastajām siena dakšām un elektrošokeri, ieradās tur.

“Mēs nākam no lielceļa, virtuvē iekšā sēž [saimnieks] pie galda, dzen bārdu. Redz, ka divi “mikimausi” ar dakšām nāk uz māju. Mēs jau to nezinām. Dēls paliek priekšnamiņā, es atveru durvis vaļā un eju iekšā. Saimnieks lec augšā no galda, saprot, ka kaut kas labi nebūs,” stāstīja uz mūžu notiesātais.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Izrādījās, ka mājā atrodas arī saimnieka pieaugusī meita. Ēveles dēls sadūra sievieti, kamēr pats Ēvele iedūra sirmgalvim un mēģināja noskaidrot, kur atrodas ieroči.

“Es skatos caur durvīm istabā – tas pats sievišķis, kas vakar bija. Mēs bijām pie pilnas pārliecības, ka viņš viens pats. Mēs [saimnieku] sasiesim, "šmonu" uztaisīsim un viss. Visi būs sveiki un veseli. Tagad kas notiek? Viņš nokliedzās un man ar kulakiem virsū. Vienā rokā - bārdas dzenamais. Ar to bārdas dzenamo nobrauca pa ģīmi, ar kulakiem virsū, a man tās dakšas: ar vienu roku es taisīju durvis vaļā, ar kreiso, dakšas - labajā rokā. Tagad es viņu gribu atgrūst nost, lai izvilktu elektrošoku no iekškabatas. Viņš saķer aiz dakšām, es kā rauju – kāts rokā paliek man, dakšas pie viņa, kurš ta kuru dur?” atcerējās Ēvele.

Tikmēr viņa dēls priekšnamā cīnījies ar saimnieka pieaugušo meitu.

“No sākuma viņi grabinājās pa istabu, pēc tam paskrien abi divi garām priekšnamiņā, spaiņi pa gaisu, apklusa.

Dēls ienāk ar asiņainām dakšām, pats nošķiedies - zābaki ar asinīm. “Laid vaļā veci!” Es to [saimnieku] palaižu vaļā, [dēls] pāris reizes pa ribām iešauj, šis nokrīt uz grīdas, saķer krūtis, es saku [dēlam]: “Liecies mierā, viss!”

Tur priekšnamiņā sāk spaiņi grabēt atkal, tas sievišķis tur kaut ko... Es jau nezinu, kas tur. Pēc tam jau visu pa ceļam izrunājām, kā tur bija, kā tur nebija,” pauda Ēvele.

Abus sadurtos pēc tam nogalināja dēls. Atraduši ieročus un munīciju, viņi no mājas paņēma arī pārtiku un dažādas mantas kopumā 176 Ls vērtībā.

“No vienas puses, redzot cilvēku, kurš ar tādu poker face stāsta par noziegumu, šķiet, ka viņi ir aukstasinīgi slepkavas, ka īstenībā viņi ir izbaudījuši to procesu. Tas obligāti to nenozīmē. Noteikti būs cilvēki, kuri būs nodarījuši noziegumus un vienkārši neizpaudīs neko, jo viņi neko nejūt. Bet šinī gadījumā es nezinu, ko viņš patiesībā jūt par to, ko viņš izdarīja.

Sēž viens intervētājs un jautā tev pēc, nezinu, cik gadiem, kā tu jūties par to, ko tu izdarīji. Varbūt viņš nemaz negrib atcerēties, ko viņš juta. Tāpēc viņš stāsta faktuāli,” atzīmēja Artūrs Miksons.

Abi vīrieši tika aizturēti mēnesi vēlāk - 2001. gada oktobrī. Uzņemties atbildību par pirmo slepkavību Ēveli, pēc viņa paša vārdiem, esot piespieduši.

Atskats uz dzīvi un piedošana

Savu likteni Ēvele skaidro filozofiski:

“Nu kā lai citādi pasaka, ka tas nav kaut kāds aizvēsturisks lāsts? Vecamtēvam dzīve negāja. Brīvības cīņās par Latviju pie Ludzas 1919. gadā aci zaudēja. Vecamtēvam negāja. Viņi tur nozaga viņam visu naudu, ko viņš bija sakrājis mājas būvēšanai, tā viņš trakomājā Strenčos nomira. Tagad tēvam dzīve nu galīgi nav gājusi. Es domāju: “Nu man jau tā nebūs gan.” It kā būtu pēc programmas viss.”

Komentējot Ēveles teikto par ģimenes lāstu, psihiatrs Artūrs Miksons apgalvo, ka tas esot veids, kā tikt galā ar vainas izjūtu.

“Te ir runa par vainas izjūtu. Katrs ar viņu tiek galā citādāk. Viņam, esot tik ilgi cietumā, viņš, protams, tin lentu, kurā nogrieznī viņš pieļāva kļūdu. Kurā brīdī viņš pieļāva kļūdu, ka viņš ir šeit.

Diemžēl, ņemot vērā viņa dzīvi, tā vainas izjūta sakrājas. Vai viņš bija tieši atbildīgs vai ne, tā ir cita saruna. Viņš velk paralēles ar to. Ja ir grūti atzīt savu vainu, izturēt viņu, tu meklē kaut kur citur un saki: īstenībā tas man ir mantojumā. Tad jau mazliet vieglāk paliek,” uzsver psihiatrs.

Uz mūžu notiesātais Juris Ēvele uzstāj, ka apsūdzība pret viņu esot safabricēta ar krimināli sodāmām metodēm. Viņš nevēlas, lai tiktu maldināta sabiedrība, un kārtējo reizi uzsver, ka neesot slepkava.

Atbildot uz jautājumu, vai viņš meklē piedošanu, Ēvele spriež, ka cilvēks var piedot tikai mazsvarīgas lietas.

“Nu tramvajā uzkāpt blakus stāvošajam uz kājas, jā, nu tur jāprasa piedošana, [jo] neatkarīgi no manis tramvajs vai autobuss tur pagriezās un [es] netīšām uzkāpu cilvēkam uz kājas. Tad es varu lūgt piedošanu. A kad cilvēkam tēvu un māsu nogalina, nu kā var būt piedošana? Kā viņš var man piedot?” Tas ir ārpus manas saprašanas,” sacīja uz mūžu notiesātais.

Šobrīd Juris Ēvele par pastrādātajām slepkavībām ir pavadījis ieslodzījumā 18 gadus. Pēc diviem gadiem viņam būs tiesības lūgt apžēlošanu. Viņš gatavojas to darīt.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams