Par ieslodzījuma mērķiem, ieslodzīto resocializāciju, plānoto Liepājas cietumu un citiem saistītiem jautājumiem projekta "Neredzamais cietumā" ietvaros uz sarunu aicinājām Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) vadītāju Ilonu Spuri. Par to, kāpēc mēs sākām šo projektu, var lasīt šeit.    

Pilnu interviju iespējams noskatīties šeit: 

Kāds ir tieši ieslodzījuma mērķis? Nevis tas, kas ierakstīts likumā, bet tā filozofiski.

Ieslodzījuma mērķis jeb, pareizāk sakot, soda izpildes mērķis jau kādus gadus desmit, ja ne vairāk, nav tikai izolēt no sabiedrības šo likumpārkāpēju, bet no pirmās dienas cietumā sākt gatavot viņu atbrīvošanai, tātad resocializēt.

Kā jūs pati nonācāt līdz darbam IeVP? 

Nu laikam jāsaka – nejauši. Tas nebija apzināts solis. Jo es vairāk nekā pirms 25 gadiem strādāju skolā, mācīju pirmo klasīti. Mani uzrunāja paziņas. 1993.gada nogalē tas bija. Uzrunāja nākt palīgā tulkot un sagatavot gan lekciju fondu, gan arī dažādus normatīvos aktus, iekšējo normatīvo aktu tulkojumus tieši mācību centram, kas tikko bija atvērts Jūrmalā, Dzintaros. Šis mācību centrs bija ar mērķi apmācīt cietuma darbiniekus. Sākotnēji es tikai palīdzēju tulkot, bet tad sapratu, ka tā darba intensitāte arvien pieaug, un mani ieinteresēja šī tēma. 1994. gada februārī pēc atkārtotas pierunāšanas es tomēr piekritu pāriet darbā uz šo, toreiz vēl Iekšlietu ministrijas, cietumu personāla mācību centru. 

Jūs minējāt, ka strādājat vairāk nekā 25 gadus šajā struktūrā. Vairāk nekā 15 no tiem –  tieši ieslodzīto resocializācijā. Kā ir mainījusies IeVP un sabiedrības attieksme pret ieslodzīto resocializāciju?

Pirms 15 gadiem attieksme pret resocializāciju noteikti bija diezgan ieturēta, distancēta, un varbūt pat neticīga. Tas nemaz nebija tik sen. Tas bija kaut kāds 2005. gads. Bija 15 cietumi Latvijā, tikai 3 izglītības iestādes, kas sadarbojās ar vienu otru cietumu:  Iļģuciema, Jēkabpils cietums, varbūt vēl kāds. Uz to brīdī – 1994. gadā - mainoties pastāvošai iekārtai valstī, loģiski bija sabrukusi ražošana gan Latvijā kopumā, gan, protams, tas skāra cietumus. Līdz ar to nodarbinātības nebija. Un arī vēl 2005. gadā ļoti vāji varēja runāt par nodarbinātību tādā nopietnā izpratnē ieslodzīto segmentā, un bija tikai saimnieciskā apkalpe. Par nopietnu nodarbinātību mēs nevarējām runāt.

Tie bija tie laiki, 2005. gads, kad man nācās pierādīt - vispār cietumā ir nepieciešams arī sociālais darbinieks.

Nācās atbildēt uz diezgan primitīviem jautājumiem: “Kas ir sociālais darbinieks? Ko viņš darīs cietumā? Priekš kam viņš ir vajadzīgs?"  Uz to brīdi bija pusotra štata vieta psihologiem cietumā.

Uz visiem Latvijas cietumiem pusotra štata vieta?

Jā. Brasas cietums bija viens no tiem, kur bija psihologs. Tas viss tika sākts tiešām no nulles. Paralēli notika ļoti apjomīgs darbs pie politikas plānošanas dokumentu veidošanas kopā ar Tieslietu ministriju. 2005. gadā tas sākotnēji bija par ieslodzīto izglītību, pēc tam jau par nodarbinātību, tad tapa kopumā politikas plānošanas dokuments tieši par resocializāciju kā tādu. Protams, definējot, kas vispār ir resocializācija, kādi resocializācijas līdzekļi, metodes un instrumenti utt. Jo saskaņā ar Latvijas sodu izpildes kodeksu, kas ir spēkā vēl šodien, tur nebija ne vārda par to. Tas pats 2005. gads. Sodu izpildes kodeksā bija tādi jēdzieni kā audzināšana, pāraudzināšana, labošana. Ne vārda par to, kādā kartībā to piemērot, ar kādām metodēm, ar kādiem līdzekļiem. Kur nu vēl tam plānot naudu budžetā. Tas vienkārši nebija.

Varētu teikt, ka princips bija: “aizveram durvis un aizmirstam” ?

Jūs varat iedomāties, ja nav šo manis nosaukto speciālistu, sociālo darbinieku, psihologu... Bija tikai un vienīgi tā saucamie vienības priekšnieki, kuriem pēc būtības tā loma tobrīd bija ļoti piezemēta: viņu galvenā funkcija bija formāli sarakstīt soda izpildes plānu, fiksēt, neatklājot saturu. Ja mums ir individuāla saruna ar notiesāto, tad kurā datumā, par ko? Par ģimeni. Viss. Ko mēs tur izrunājām? Kāds mērķis bija tai sarunai? Vai ko mēs no tā ieguvām? Tur nebija ne vārda.

Respektīvi ļoti formāla pieeja, bet tas tika prasīts.

Viņu pārziņā bija, protams, veikalu nodrošināšana. Ieslodzītajam, ja viņš ir izvēlējies preces veikalā, lai viņam tās tiktu piegādātas. Tātad lai būtu sarakstiņš, satikšanās, pasta iznēsāšana un tamlīdzīgas lietas. Tā nav pamatfunkcija. Tā ir sociālo pamatvajadzību nodrošināšana šajā izolētajā vidē un tikai. Te nav nekāda sakara ne ar tā paša laika likumdošanā minēto labošanu, vai audzināšanu vai pāraudzināšanu. Ļoti primitīvi tas tika uztverts. Protams tajā laikā to nedēvēja par resocializāciju. Tad bija sociālā adaptācija, sociālā rehabilitācija. Bet neatklājot, ko šie jēdzieni nozīmē un kāds saturs, un galu galā kādi resursi, un arī kā mēs to varētu plānot budžetā, lai tas arī varētu tikt nodrošināts. Paralēli šiem politikas plānošanas dokumentiem mēs sapratām, ka nevaram gadiem gaidīt, kad budžetā tam parādīsies nauda. Mums bija jāiet savs ceļš. Ļoti daudz mēs paveicām pateicoties dažādiem projektiem. Gan vietēja līmeņa, gan starptautiskiem projektiem.

Piemēram, skolas cietumos, vai jau vēlāk pieaicinot konkursa kartībā  komersantus, kas palīdzēja radīt darba vidi.

Ar projektu izdevās ievest cietumā arī pirmos sociālos darbiniekus un pierādīt, ka viņa devums ir ļoti nozīmīgs, nepieciešams tam [cietuma] klientam. Lai arī cietuma administrācija saprastu tā nozīmi. 

Kāds cietumnieks iznāca ārā no cietuma pirms 15 gadiem un kāds cietumnieks iznāk ārā no cietuma šobrīd? Runāsim nevis par izņēmumiem, bet par vidējo aritmētisko.

Pati būtiskākā lieta ir paša klienta motivācija. Un vēl vairāk, vai tā motivācija ir ārēja vai iekšēja. Par to pat neaizdomājās: "Kāpēc es cietumā mācos skolā vai kāpēc es eju strādāt?" Atbilde bija ļoti vienkārša: "Nu kā? Lai es tiktu uz pirmstermiņu. Tāpēc ka administrācijai vajag, viņi tā vēlas, bet nevis tāpēc, ka es to vēlos un man to vajag. Un man to vajadzēs, kad es atbrīvošos, jo man vajadzēs atrast darbu, vajadzēs izglītības dokumentu kaut kādā specialitātē vai vismaz pamatizglītību." Šādu atbildi jūs noteikti dzirdējāt visretāk. Un te ir tā atšķirība. Šobrīd, piemēram, mēs strādājam ar kādu atkarīgo centrā Olaines cietumā: ar viņa iekšējo resursu un viņa vēlmi mainīt kaut ko savā dzīvē, viņa motivāciju iesaistīties šajā resocializācijā. Ja tādas nav, nevienu mēs nevaram piespiest mīlēt vai...

Skolas cenšas.

Skolas cenšas, jā. Mēs arī cenšamies. Un, ja viņš nav šodien motivēts, tad cietumā šodien darbinieki, resocializācijas personāls, viņi vienalga turpina viņu motivēt un panākt to, lai viņš maina savus uzskatus un tomēr saprot, ka viņam to vajag.

Mūžinieks, ja viņam paveicas, var tikt atbrīvots ātrākais pēc 25 gadiem. Kā var gatavot tik garā termiņā?

Tas ir ļoti grūts uzdevums un man arī jāsaka, ka šim uzdevumam mēs esam ķērušies klāt pavisam nesen. Varbūt kaut kādus pēdējos piecus gadus tā nopietni. Un, pārvērtējot, ko mēs saturiski vispār varam viņam dot, kurā brīdī. Viennozīmīgi viņus gatavojam atbrīvošanai. Kāpēc tas ir sarežģīti? Tādēļ, ka ļoti ilgs laiks.

Faktiski no deviņdesmito gadu sākuma līdz varbūt kaut kādam 2010.-2012. gadam šie cilvēki tika turēti speciālā, stingra režīma nodaļā, pavadīti ar suņiem, trīs uzraugu pavadībā, ar rokudzelžiem, stekiem un visu pārējo,

kā tas normatīvajos aktos arī bija noteikts. Neviens īpaši neuztraucas un neaizdomājas par to, ka likumā arī ir paredzēta šī iespēja, ka viņam var pienākties kādu dienu tiesības pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Lai cik dīvaini tas skan – mūža ieslodzījums un atbrīvošana.

Apriori tiek uzskatīts, ka mēs uz mūžu notiesāto esam tur iepakojuši tajā cilvēku noliktavā līdz viņa dienu beigām. Bet dabā tā nenotiek.

Līdz ar to ļoti daudz laika bija pazaudēts. Bet kāds bija rezultāts? Tas, ka viņš šādā izolētībā, šajos četros kvadrātmetros kamerā vai dalot ar vēl kādu šo kameru tika turēts, 15 gadus. Ar suni un speclīdzekļiem vests uz medicīnas daļu vai nu nezinu...

Pastaigu.

Pastaigu, jā. Tātad dienā šī stunda pastaigas. Kas notiek cilvēkam ar smadzenēm? Un kas notiek ar viņa fizisko ķermeni, ar viņa mentālo pasauli un tamlīdzīgi. Ja tā arī ir bijusi deformēta, tad ar šo mēs viņus deformējam vēl vairāk. Praktiski sanāk tā, ka viena liela daļa arī psihiski to neizturēja - šo spriedzi - un cieta, protams, smadzeņu darbība, psihiskais stāvoklis. Un tas nebūt ne vienmēr varētu būt atgriezeniski. Tas nozīmē, ka mēs saņemam pretī šādai soda izpildei faktiski psihiatriskās nodaļas iemītniekus. Un tas jau robežojas ar to, ka tā vairs nav soda izpilde. Ja mēs vēl gribētu redzēt šos cilvēkus atgriežamies sabiedrībā kā daudzmaz pilnvērtīgas personas, tad šeit mēs varētu nonākt pie kāda pozitīva rezultāta, ieguldot resursus arī resocializācijā.

Faktiski šie cilvēki gan fiziski, gan psihiski ir tādā stāvoklī, kas ir neatgriezenisks.

Un kas tika sākts darīt ap 2012. gadu, lai labotu situāciju?

Aptuveni 2013. gadā  mēs nopietni ķērāmies pie priekšlikumu izstrādes kopā ar personālu, kas strādā cietumos, kur atrodas uz mūžu notiesātie. Galvenokārt Daugavgrīvas cietums, tātad Daugavpils nodaļa. Ja mēs uzkrājam burkā vai pudelē kaut kādu priekšmetu daudzumu, tas tur krājas, un mēs liekam korķi virsū. Beigās kas notiek? Kaut kādā brīdī tas plīst. Un tas ir ļoti līdzīgi. Mums to korķi tai pudelei vajadzēja taisīt vaļā un meklēt risinājumu.

Beigu beigās - tādai mazai valstij kā Latvija uz mūžu ieslodzīto ir ļoti daudz. Vairāk nekā 70 šobrīd. Tas ir liels skaitlis.

Cik no viņiem ir stājies spēkā spriedums?

11 šobrīd gaida sprieduma stāšanos spēkā. Un 62 attiecīgi ir notiesātas personas, viena no tām ir sieviete. Mēs meklējam risinājumus, kā viņus integrēt kopējā plūsmā. Kas ir kopējā? Cietuma nodaļā vai vienībā tie, kas jau bija sasnieguši savā soda izpildē, mūžinieku nodaļā to augstāko pakāpi, viņi ar sevi strādā, piedalās resocializācijas pasākumos, mainās, tas notiek acīmredzami. Un [ir] komisija, kas vērtē dažādus aspektus: gan drošības aspektu, gan veselības, gan resocializācijas aspektu, uzraudzību. Tad pieņem lēmumu par viņa pārvietošanu. Viņam dod iespēju sodu izciest jau kopējā plūsmā. Tās ir tās galvenās pārmaiņas.

Līdz ar to tajā laikā mēs pavērām viņiem cerību, ka nav gluži tikai nolemtība, bet, ka viņiem ir iespēja vēlreiz pierādīt, ka viņi var mainīties uz labu un, iespējams, arī būt līdzvērtīgi pilsoņi sabiedrībā.

Kad cilvēks tiek notiesāts uz mūžu, vismaz pirmie septiņi gadi viņam ir jāizcieš viszemākajā pakāpē, kas ir 23 stundas dienā kamerā un 1 vai 2 stundas dienā pastaigā. Kādēļ ir šie septiņi gadi?

Šeit tiek izskaitļotas soda daļas. To arī likumdevējs tā ir paredzējis. Pie tā ir strādājusi darba grupa, un to nosaka sodu izpildes progresīvā sistēmā, kas ir ieviesta Latvijas  cietuma sistēmā. Ne tikai uz mūžu notiesātajiem, bet visiem notiesātajiem. Viņi izcieš sodu šajās trijās soda izpildes pakāpēs: zemākajā, vidējā un augstākajā. 

Līdz ar to tiek noteiktas šis samērīgās soda daļas. Ja mēs pieņemam, ka līdz tam brīdim, kad viņš var pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu, ir 25 gadi, tad šie 25 gadi attiecīgi  pēc samērīguma principa tiek sadalīti trijās daļās.

Mums ir bijušas vairākas sarunas ar ieslodzītajiem. Vairāki izteicās samērā negatīvi par smagi slimu cilvēku iespējām saņemt ārstniecību. Viens mums teica, ka lielākā daļa no šejienes izies ar kājām pa priekšu. Cik objektīvi, jūsuprāt, paši ieslodzītie spēj novērtēt šo situāciju?

Ievērojama daļa [ieslodzīto], diemžēl, sirgst ar psihiska rakstura traucējumiem, un tā viena no izpausmēm ir sūdzēšanās, piemēram, par jebkuru cilvēku, vai par jebkuru procesu vai norisi. Apriori izceļot sevi, ka es jau ne pie kā īstenībā neesmu vainīgs, varbūt tur tas upuris mani izprovocēja, vai vēl kāds cits vainīgs. Un, protams, tur ir cietuma administrācija vainīga un uzraugs vainīgs, un apstākļi utt. Tā ir viena lieta.

Lai to objektīvi varētu izšķirt, tiešām, cik lielā mērā  ir skartas viņa tiesības, vai viņš nav saņēmis pietiekamu veselības aprūpi, tad ir jāpēta katrs gadījums individuāli, jāceļ augšā viņa veselības vēsture, un jāskatās, cik viņš gada laikā ir apmeklējis vai viņu ir apmeklējis veselības aprūpes personāls, un cik viņš ir bijis uz izmeklējumiem, un kādi ir bijuši šie slēdzieni un ārstniecība. To mēs, protams, šajā brīdi nevaram izspriest.

Abstrahējoties tagad no šī konkrētā gadījumā, domāju, ka veselības aprūpe ieslodzījuma vietās ir ļoti strauji attīstījusies pozitīvā virzienā.

2012. gadā bija arī Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Šī joma bija diezgan ielaista un kritiska kaut vai tādēļ, ka nebija medicīniskā personāla. Protams, mēs arī to nevaram atšķirt un kaut kā izcelt atsevišķi no valstī vispār veselības aprūpes sistēmas. Kaut vai no pēdējām aktuālajām ziņām par to, ka trūkst ārstu un medmāsu. Protams, tas attiecas arī uz cietumu veselības aprūpes sistēmu, un arī tur trūkst šo mediķu. Bet pēdējo gadu laikā, aptuveni 4-5 gadu griezumā, sadarbojoties ar Veselības ministriju, mums ir izdevies panākt, ka veselības aprūpe ieslodzījuma vietās šobrīd daudz mazāk var tikt objektīvi kritizēta. Protams, tam seko arī Veselības inspekcija. Šīs sūdzības lielākoties ir nepamatotas, un varbūt gada griezumā ir 2-3 sūdzības, kas tiek uzskatītas par pamatotām. Tas arī liek domāt, ka tas varbūt ir nedaudz tendenciozs, stereotipisks viedoklis. Tur tiešām ir jāskata šis gadījums konkrēti.

Par ko ieslodzītie sūdzas visbiežāk?

Visbiežāk sūdzības mēs saņemam par sadzīves apstākļiem. Te, protams, mēs esam ierobežoti ar to, ko valsts mums var piedāvāt.

Infrastruktūra, kas ir forma, diemžēl sen netiek līdzi saturam. Un tas bremzē normālu arī šo resocializācijas īstenošanu.

Protams, arī apstākļi tādā nozīmē, ka nav vienvietīgo un divvietīgo kameru. Pārsvarā visas ir 4,6,8 un vairāk, kas pats par sevi norāda uz to, ka ir iespēja pastāvēt gan psiholoģiskai, gan fiziskai ietekmēšanai. Jo katram šādam objektam nevar pielikt klāt apsargu. Loģiski, ka kaut kādā stundas griezumā viņi tomēr var atrast laiku, lai realizētu savas pretlikumīgās darbības. Tas ļoti traucē īstenot mūsdienīgu soda izpildi. Uz to mēs ne reizi vien esam norādījuši gan valdībai, gan tiesībsargam, gan citām institūcijām.

Vēl viens aspekts, par ko sūdzas, ir veselības aprūpe. Bet, kā es jau minēju, proporcionāli tas jau ir sarucis. Jo arī mēs redzam, ka to sūdzību, ko mēs saņemām IeVP, kas agrāk bija kaut vai par stomatoloģisko palīdzību, šodien praktiski vairs nav. Tā bija ļoti liela un akūta problēma, ka mēs nevarējām nodrošināt [pakalpojumu] tai pašā Daugavgrīvas cietumā. Mums vienkārši ir kabineti, bet nav zobārstu. Neviens nepiesakās sniegt šo pakalpojumu, jo vairs nav valsts zobārstniecības, visas ir privātprakses praktiski. Ja var izvēlēties privātpraksi, kāpēc gan lai kāds nāktu strādāt cietumā par zobārstu? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, ko mēs ilgstoši risinājām. Bet šobrīd, paldies Dievam, mums ir izdevies noslēgt līgumu par zobārstniecības pakalpojumu sniegšanu tieši Daugavgrīvas cietumā. Un tostarp šajā Daugavpils nodaļā, kur ir izvietoti uz mūžu notiesātie. Tā kā pakāpeniski šis jautājums tiek risināts. Bet jā, tas ir bijis sūdzību lokā.

Es gribētu, lai jūs noraksturojat vidējo ieslodzīto Latvijā un pēc tam vidējo uz mūžu notiesāto ieslodzīto. Vienalga, kādās kategorijās.

Pēc būtības uz mūžu notiesātais nemaz tik ļoti neatšķiras no vidējā notiesātā, kam arī var būt ilgstošs termiņš - 10 gadi, 15 gadi. Tāda vidējā īstenībā nemaz nav. Mums viņi visi ir individuāli, un katrs ir atšķirīgs, tā kā mēs visi.

Pēc vecuma grupas tie būs [cilvēki] aptuveni no 35 līdz 45 gadiem. Tas ir tas vecums, kad cilvēkam būtu jābūt darbspējīgam un būtu sevi jāatražo gan ģimenē, gan darbā, gan sabiedrībā kopumā.

Bet viņš ir izvēlējies šo ceļu, atrodas ieslodzījuma vietā, un valsts viņu uztur. Tāds vidējais. Pēc izglītības līmeņa, lielākoties tā ir pamatizglītība vai speciālā profesionālā izglītība. Liela ietekme ir tiem sodiem, kuri tiek pavadīti ar piebildi, ka noziedzīgais nodarījums ir izdarīts narkotisko vielu vai alkohola ietekmē. Tas arī būs noteicošais. Šis  skaits diemžēl proporcionāli tikai palielinās par noziegumiem, kas izdarīti narkotisko vai alkoholisko vielu ietekmē.

Runa ir par smagiem, vidēji smagiem noziegumiem? Kādi noziegumi ir visbiežāk?

Es domāju, ka tur nav starpības lielas. Kas vēl? Nepilnas ģimenes. Viņi nāk no nepilnas ģimenes visbiežāk. Bet tas ir tāds vidējais. Man pat nepatīk teikt vidējais, jo katram ir savs dzīves stāsts.

Statistiski vidējais.

Statistiski vidējais, jā. Iespējams, ka viņiem nav bijusi pozitīva mācīšanās pieredze, viņiem nav bijusi pozitīva sociālo sakaru pieredze. Biežāk protams tie gadījumi.

Mēs intervējām septiņus uz mūžu notiesātos, un visos septiņos gadījumos alkohols bija spēlējis lielāku vai mazāku lomu. Teiksim, jums atved notiesāto, kuram vēl aizvien ir atkarība, un cilvēkam sākas tautā sauktās “lomkas” jeb atiešana no heroīna, piemēram. Ko cietums dara tajā brīdī?

Līdz šim cietuma funkcija nav bijusi strādāt ar atkarībām, bet izpildīt sodu. Mēs nevaram neievērot, it īpaši, ja tas skaits visu laiku tikai pieaug. Līdz ar to tika arī īstenots Norvēģu finanšu instrumenta projekts, un tādēļ mēs radījām atkarīgo centru Olaines cietuma teritorijā. Šobrīd oktobrī jau būs 3 gadi kopš viņš funkcionē. Vēl īsti nevaram pilnvērtīgi spriest par rezultātiem, bet viņi ir acīmredzami pozitīvi šobrīd. Arī tiem, kas no tā centra ir atbrīvojušies, un vēl nav atgriezušies atpakaļ sodu izpildes sistēmā. Tātad tur tiešām ir pozitīvi piemēri, ka tas darbojas, tas strādā, un tas palīdz, un cilvēks mainās. Pieminot, ka viņš pats ir motivēts to darīt. Ar šo centru mēs uzlikām diezgan augstu latiņu sev un valstij kopumā.

Ja mēs paskatītos apkārt Latvijā, cik ir šo vietu, kur cilvēks var vērsties pēc palīdzības un gūt terapiju, mazināt atkarību, tad diez vai kopumā tās simts vietas būs. Savukārt, mēs šobrīd nodrošinām divsimt vietas. 

Tās visas vēl nav aizpildītas, bet ir šī iespēja.

Mēs nestrādājam ar medikamentozām metodēm, mēs šeit veicam terapeitisku programmu īstenošanu, konkrēti šobrīd divas programmas, kas arī mūsu sadarbības valstīs tika atzītas par efektīvām: 12 soļu Minesotas programma, Atlantas [programma], kas pārņemta no Polijas, Polijas cietumu sistēmā darbojas jau padsmit gadus, un tāda vairāk sociālo pamatiemaņu programma pirms atbrīvošanas - Pathfinder, kas nāk no Norvēģijas, no Oslo cietuma.

Ko mēs darām cietumā, ja viņam sākas šis neatgriezeniskais process? Tā jau ir mediķu kompetence, un tad tas jau notiek medikamentozi.

Vai nu viņš tiek nogādāts uz cietuma slimnīcu, vai...

Jā. Ja ir tāda nepieciešamība, vai uz pilsētas slimnīcu.

Skaidrs. Tagad parunāsim par cietumiem kopumā. Kāds ir ideālais cietums?

Nu ideālais cietums nebūt nav zelta būris. Galvenokārt tā ir infrastruktūra, kas ir spējīga saglabāt cilvēka cieņu, nevis to pazemot.

Kamerām, kurās ir izvietoti jebkura režīma ieslodzītie, ir jābūt vienvietīgām, divvietīgām un ne vairāk. Kur cilvēks tiešām var domāt par to, ko viņš ir nodarījis, kādas ir sekas, un ka viņš ir spējīgs mainīties, ja viņš to vēlas, un iesaistīties jebkurā resocializācijas pasākumā, ko cietums viņam nodrošina. Tam ir jābūt attiecīgai telpai cietuma infrastruktūrā, kur ir nodarbinātības, izglītības, profesijas iegūšanas iespējas. Tas ir viennozīmīgi.

Tātad ir jābūt adekvātai ieslodzīto loģistikai, kas nodrošina gan viņa, gan personāla, gan jebkuras trešās personas drošību, kas ienāk cietumā. Un sabiedrības drošību kopumā. Tādēļ ir jābūt šai infrastruktūrai.

Arī Latvijā, Liepājā tiek plānots šāds cietums, kā jūs aprakstījāt. Pieņemot, ka cietums tiks uzbūvēts, cik cietumi Latvijā tiks aizvērti?

Pilnīgi konkrēti mēs varēsim atbildēt tajā brīdī, kad tas cietums tiek nodots, un rīt mēs varam sākt tur strādāt. Tad uz to brīdi konstatējam, kāda ir situācija likumdošanā sodu izpildes [sakarā], kāda ir situācija ieslodzīto skaita dinamikā, vai viņa nav palielinājusies vai, tieši otrādi, samazinās. Tas ir galvenais aspekts. Ja mums pietiek vietu, un viss ir tā kā tas ir, piemēram, šobrīd plānots, tad mēs droši varam likvidēt 3 līdz 4 cietumus, kas ir absolūti nepiemēroti mūsdienu sodu izpildei.

Ir viena nianse, ko es uzzināju no ieslodzītajiem. Viņi sūdzējās mums par to, ka Igaunijā tagad ir jauns cietums un tur neļauj smēķēt.

Jā, tā ir.

Viņi visi tagad ļoti baidās. Vai Liepājas cietumā arī nedrīkstēs smēķēt?

Nu daļēji. Igaunijas cietuma sistēmā sākumā aprobēja, pārejot jaunajos cietumos uz šo te tiešām smēķēšanas mazināšanu, atļaujot tikai pastaigu laukumos sākotnēji. Pēc tam jau likumā veica grozījumus un šobrīd tiešām likumā ir redakcija, kas aizliedz ieslodzījuma vietās smēķēt.

Mēs šobrīd gan neesam gatavi uz tik radikālu soli. Bet šo smēķēšanas mazināšanu mēs aktīvi piekopjam. Kaut vai atkarīgo centrā, jo tā ir viena no atkarībām. Mēs strādājam ar šo jautājumu, tur tiešām smēķēt ir atļauts tikai un vienīgi pastaigas laikā, pastaigu laukumā. Un viņu cigaretes un šķiltavas ir novietotas tikai un vienīgi speciāli tam domātā vietā pie izejas uz pastaigu laukumu, skapītī. Katram aiz atsevišķas savas slēdzenes. Ejot uz pastaigu viņš tās var paņemt un arī tad izmantot. Bet nekur koplietošanas [telpās]. Tā tomēr ir sabiedriska vieta, un tas tur ir aizliegts. Domājot par Liepājas jauno cietumu, šī sistēma būs ļoti līdzīga, kā tas šobrīd notiek Olaines cietumā. Bet šobrīd nav jautājuma par to, ka aizliegt vispār.

Ja jau mēs runājam par dažādām valstīm, no kuras valsts penitenciārās sistēmas Latvija varētu mācīties visvairāk, un attiecīgi no kuras jau visvairāk mācās?

Es domāju, ka tas klasiskākais piemērs, kas balstās uz zinātniskiem pētījumiem, noteikti ir Kanāda.

Mēs sadarbojamies, un arī šoruden būs konference, uz kuru tiek aicināti Kanādas speciālisti apmācīt mūsu speciālistus par, piemēram, tādiem resocializācijas instrumentiem kā riska vajadzību novērtēšana atsevišķām mērķgrupām. Tieši dzimumnoziedzniekiem, vardarbīgiem ieslodzītajiem. Arī resocializācijas programmās tiešām ir vērts lūkoties virzienā, ko dara Kanādas kolēģi. Kaut vai cognitive skills - viena no klasiskajām programmām, kas Kanādā tiek atjaunota, pilnveidota. Viss mainās ļoti strauji un arī šīs lietas ir ļoti mainīgas, un viņas ir jāpielāgo nemitīgi, jāvalidē. Un to arī mēs šobrīd mēģinām darīt.

Otra valsts, uz kuru es noteikti raudzītos, ir Somija. Viena no tām valstīm, kas ir pirmajās vietās ar vismazāko ieslodzīto skaitu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Tas ir šobrīd tikai 51 ieslodzītais uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Kādā veidā viņi to sasniedz? Tikai un vienīgi, operējot ar slēgtu cietumu un ar atklātu cietumu. Atklātais cietums ir viena trešā daļa no visa soda izpildes apjoma.

Raugoties uz citu valstu cietumu sistēmu, noteikti ir jāseko līdzi viņu sasniegumiem, viņu pārmaiņām, bet tas ir jādara ļoti kritiski, jo mēs ļoti labi saprotam, ka katram ir sava priekšvēsture, un katram ir sava pieredze un arī sabiedrības domas attīstība. Mēs nevaram tieši kopēt un pārņemt. Tas vienkārši nedarbosies.

Kādreiz tā tika uzskatīts, arī pirms tiem 15 gadiem: re kur Norvēģija un Zviedrija, un resocializācijas programma, aizbrauksim, dabūsim, nokopēsim, atvedīsim, mums arī būs. Tā tas neiet.

Arī tagad ir valstis, kas pie mums brauc un lūdz, lai mēs iedodam to programmu. Tai skaitā arī japāņi. Šī gada sākumā tas bija. Par programmu, kas darbojas Olaines atkarīgo centrā. Un tad mēs ar kolēģiem skaidrojām: tā programma ir pielāgota konkrētas valsts konkrētai situācijai - gan vēsturiskai, gan sociālai, un iespējams, ka tā ir jāpielāgo mūsu apstākļiem un mūsu pamatprincipiem, bet ar to vēl neietiek. Ir jābūt konkrēti izvēlētam cilvēkam, kas īstenos to programmu. Tas cilvēks ir jāpamāca. 

Cietums ir mainījies. Pirmkārt, tas kļūst daudz atvērtāks sabiedrībai. Tā tiešām bija tāda tabu tēma.

Es nedomāju, ka jūs 15 gadus atpakaļ ar tādu iniciatīvu būtu tikuši cietumā tā vienkārši iekšā. Kur nu vēl pie mūžiniekiem. Tas būtu milzīgs drošības risks un apdraudējums.

Un tur nekas nesanāktu visticamāk. Bet es domāju, ka pa šiem gadiem mēs tiešām esam to priekškaru pavēruši un sabiedrībai arvien vairāk rādām, kāda ir mūsu ikdiena. 

Par to pašu Somiju. Ja mums ir 25 gadi tas termiņš, kas ir jāizcieš no soda, lai mūžinieks varētu pretendēt  uz pirmstermiņa atbrīvošanu, tad Somijā tie ir 15 gadi. Un tas skaitās ilgtermiņš - 15 gadi. Somijā seko atbilde: "Mums katrs cilvēks ir vērtība." Protams, tad mēs varam diskutēt par to, kā ir ar cietušajiem, ar upuriem, bet nu mēs tomēr esam demokrātiska valsts un to pilsonisko apziņu veidojam. Diez vai ar viduslaiku metodēm, kad bija Taliona princips, pēc Bībeles - zobs pret zobu, aci pret aci, dzīvību pret dzīvību, asins atriebības principu – nu diez vai mēs pie tā tagad vēlamies atgriezties.

Un vai valsts ir tā, kas var uzņemties atriebības lomu? 

Jā, tas saskan arī ar to, ka deviņdesmitajos gados atcēla nāves sodu. Tur bija divi aspekti. Būsim godīgi, ne vienmēr notiesās vainīgo cilvēku.

Ir bijuši precedenti, jā.

Un otrs, kas ir arī mans personīgais uzskats - mūža ieslodzījums ir daudz lielāks sods nekā dzīvības atņemšana. Šajā gadījumā cilvēkam ir jāstrādā. Arī intervijās ieslodzītie mums teica: viņi strādā tāpēc, ka esot garlaicīgi.

Tā ir tāda tiešām filozofiska tēma: kas ir bargāks sods – nošaut vai ieslodzīt uz mūžu?  Kas ir mokošāks sods? Bieži vien viņi paši saka tieši, ka labāk būtu mani nošāvuši. Bet te ir jautājums arī par kaut ko citu: kāda ir viņu pašu attieksme. Jā, viens saka, viņš labprāt būtu nodarbināts, ja arī dotu pa nakti strādāt. Atkal man jāsaka, te nav vidējā.  Katrs no viņiem ir individuāls, un to arī parādīja intervijas. Ir tādi, kuri paziņo: "Es pats sevi tagad tiesāju. Man nepiesprieda nāves sodu, es pats sevi tagad tiesāju, es sēdēšu viens, es ne ar vienu nesocializēšos, es nekur neiešu, ne uz skolu, ne uz darbu, ne uz kurieni. Es sēdēšu viens kamerā." Nu tāda nolemtība. Ir arī tā. 

Vienā no mūsu intervijām kāds ieslodzītais teica: notiesātie var nodarboties ar papīra plastiku, bet, savukārt, adīt viņi nevar, jo nedod adatas. Bet ieejot kamerā es redzēju lielas metāla šķēres. Kāpēc tā? Un kāpēc viņi, piemēram, nevar adīt zemākajā pakāpē?

Es tagad nezināšu pateikt par tām metāla šķērēm, ar kādu mērķi viņas tur ir. Jājautā tad cietumiem.

Papīra plastikai.

A, papīrplastikai, nu ja. Ar to plastiku ir savādāk. Tur tas mērķis ir pilnīgi cits. Jo šie sīkie darbi, gan papīra plastika, gan veidošana no māla, plastilīna, vai plastikas - tā ir motorika. Un caur šīm pirkstu smalkajām darbībām mēs viņam palīdzam atjaunot vai uzlabot smadzeņu darbību. Pats cilvēks to protams savādāk uztver: "Priekš kam man puķītes griezt un līmēt?" Bet tam ir pilnīgi cita ietekme.

Tas palīdz viņam saglabāt prāta spējas un psihisko stāvokli. Ilgstoši viņš atrodas izolēts, ilgstošajā ieslodzījumā, tas atstāj ļoti dziļas pēdas.

Tieši viņa psiholoģiskajā, garīgajā stāvoklī.

Paturpinot par to pašu nodarbinātību, nav jau viegli atrast komersantu, kas varētu būt ar mieru. Ja ir ar mieru nodarbināt šo kategoriju, tad tieši tādus darbus, kas būtu saskaņā ar likumu viņam nodrošināmi tajā nodaļā, kurā viņš ir izvietots. Tāpēc, protams, kad viņi iznāk kopējā plūsmā, tur nav problēmu. Re kur Ēvele. Viņš strādā, viņš atjaunoja Daugavgrīvas cietuma altāri. Viena sena altāra kopiju. Pēdējo reizi, kad es ar viņu runāju, viņš tieši bija pie šī altāra fragmenta grebšanas. Protams, pēc iespējas mēs viņus nodarbinām, bet ne vienmēr mums ir tās iespējas. Jo ir arī prasības par speciāli tam ierīkotu telpu. Ja tā ir kamera, tad tā ir jāpielāgo, lai tā būtu darba kamera. Viņi to nevar darīt tajā telpā, kurā viņi dzīvo. Ir arī savas higiēnas prasības, ventilācija un viss pārējais.

Bet Liepājas cietumā jau būs speciālas telpas darbam?

Jā, tāpēc, ka Liepājas cietums viss ir sadalīts nodaļās. Katra nodaļa ir pārvaldāma kā atsevišķa vienība. Tur ir šīs divvietīgās kameras un tikai. Un pa vidu šai nodaļai ir koplietošanas telpas, ievērojami lielas, kur sociālo iemaņu ziņā var darīt jebko. Tur var būt gan individuālas nodarbības, gan grupu nodarbības dažādās programmās. Gan arī atjaunot vai gūt sociālās iemaņas. Tur arī virtuves stūris ir domāts, kur viņi varēs paši sevi mācīties apkalpot. 

Jo cietums atrofē arī pašapkalpošanās prasmes un iemaņas. Tas arī ir ļoti bēdīgi, jo to rada šī vecā infrastruktūra.

Pēc būtības jau ir režīmu kategorijas, kur [viņi] varētu paši sevi apkalpot. Tā kā tas ir Olaines atkarīgo centrā. Tā ir jauna infrastruktūra, tajā nodaļā ir veļas mašīna atsevišķā ierīkotā telpā, kur viņš var pats mazgāt savu apģērbu, nevis, ka valsts viņam mazgā. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks pārvaldei uzraksta sūdzību: "Kāpēc man vajadzēja pašam mazgāt veļas mašīnā?" Nu es atvainojos, bet tu taču savas drēbes mazgā, pareizi? Mājās kas tev mazgā, kur tu viņas nodod? Nu tā. Ir dažādi tādi kāzusi, kur cilvēks jau ir aizmirsis domāt šajās sociālajās kategorijās. 

Atgriežoties pie mūžiniekiem. Tas ir mūsu darbs. Un mēs darām visu iespējamo, lai viņus tomēr gatavotu tai dienai, ja tiesa pieņemtu lēmumu atbrīvot viņu pirms termiņa. Tam cilvēkam jābūt minimāli, bet sagatavotam. Un tā ir mūsu atbildība, mūsu darbs, nevis izvēle.

Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja jeb CPT jau ilgstoši Latvijai ir pārmetusi necilvēcīgus apstākļus cietumos. Kādas šiem pārmetumiem var būt sekas? Cik tuvu mēs esam šīm potenciālajām sekām ?

Par šīm te potenciālām sekām es pavisam nesen informēju Ministru kabinetu sēdes laikā, kad Tieslietu ministrija nāca klajā ar savu informatīvo paziņojumu par jaunā Liepājas cietuma būvniecību. Ņemot vērā to, ka valdība ir mainījusies, un gadījumā, ja kāds nav iepazinies ar šo Eiropas Padomes komitejas pēdējo ziņojumu, kas bija 2016. gadā, kad viņi bija vizītē Latvijā un apsekoja ne tikai cietumus, bet arī valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietas un psihiatriskās slimnīcas un nodaļas, tad es informēju par savas nozares jautājumu.

Sekas var attīstīties šādi: atbraucot nākamajā reizē, tas ir nākošais gads – 2020, pirmām kārtam, viņi apsekos tās vietas, kurās viņi pagājušo reizi bija, un par kurām izteica aizrādījumus, priekšlikumus un termiņus to novēršanai.

Viens no kritiskākajiem objektiem ir tieši Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļa, kas ir izvietota ēkās, no kurām vecākā ir uzcelta 1833. gadā. Šobrīd tai ir kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss.

Akla valsts budžeta līdzekļu tērēšana, piemēram, sienu krāsošanai un grīdu cementēšanai, saprotot, ka tas tāpat neatbilst cietumu standartiem, ko mums izvirza Eiropa, tad nu tā varētu būt pielīdzināma līdzekļu šķērdēšanai.

Iepriekšējās vizītes laikā, 2016. gadā, apmeklējot Grīvas nodaļu, šī komiteja rekomendāciju līmenī paziņoja: ja netiks veikti kaut kādi ievērojami uzlabojumi Grīvas nodaļā, nākamajā vizītē viņi var paziņot, ka šī nodaļa ir slēdzama. Un tās sekas tad būs diezgan ievērojamas. Sākumā tās ir ļoti konkrētas sarunas valdības līmenī, kurā viņi norāda valdībai uz nepilnībām un situācijas nerisināšanu. Attiecīgi pēc tam publiskojot šo ziņojumu. Citos gadījumos tam ir ierobežotas [pieejamības] statuss, un tas nenonāk publiskā pieejā, bet šajā gadījumā tas varētu tikt publiskots.

Līdz šim šāds negods ir piemeklējis tikai Krievijas cietumu sistēmu un imigrantu centrus Grieķijā un Turcijā.

Manā skatījumā tas ir diezgan nopietns apdraudējums valsts reputācijai. Un arī kontekstā ar investīcijām es domāju, ka mēs nebūsim tik pievilcīga valsts, ja nevarēsim tikt galā ar pamatlietām, kas ir sabiedrības drošības jautājums.  

Un cik saistošs statuss ir šim rīkojumam slēgt cietumu?

Tāda pieredze mums jau ir bijusi Latvijas cietumu sistēmā, kad atbrauca un lika slēgt konkrētas kameras, telpas, konkrētu segmentu. Mums jau ir bijis šads gaidījums un viņi atbrauca nākamajā reize un pārbaudīja, vai tas ir izdarīts. Ja viņi konstatē, ka tajā telpā ir durvis, ka viņas nav izņemtas no enģēm, ja tur ir elektrība, ko var ieslēgt, tad viņi netic un viņi uzskata, ka vēl joprojām, neraugoties uz viņu norādījumiem, tā telpa tiek izmantota. Tas jau ir bijis. 

Viesojoties kamerās pie ieslodzītajiem, mēs pamanījām, ka viņi drīkst lasīt grāmatas un spēlēt "Playstation", "Xbox" spēles. Protams, ko iegādājušies paši. Vai ir spēles, ko viņi nedrīkst spēlēt? Jā jā, kā tas tiek kontrolēts?

Ar tiem "Playstation" ir diezgan bēdīgs stāsts. Patiesībā mēs vairākkārt esam vērsušies ar priekšlikumiem Ministru kabineta noteikumiem nr. 423. Tie ir brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi. Pielikumā ir saraksts, kādi priekšmeti drīkst atrasties kamerā pie ieslodzītā. Esam vērsušies ar priekšlikumiem svītrot tieši "Playstation" kā pozīciju un, protams, to aizvietot ar kaut ko citu. Bet diemžēl ir jāsaka, ka gaidot jaunā cietuma būvniecības uzsākšanu, mēs apzināti ar Tieslietu ministriju šobrīd bremzējam jaunā kriminālsodu izpildes likumprojekta tapšanu. Mēs diezgan tālu esam šajā darbā tikuši, vismaz divus gadus pie tā strādājuši. Bet šobrīd apzināti bremzējam. Jaunas, mūsdienīgas pieejas nebūs iespējams īstenot vecajā infrastruktūrā. Līdz ar to nostāja ir tāda, ka mēs neaiztiekam vecos normatīvos aktus, un kaut kādus sīkumus negrozām. 

Jāsaka - diemžēl, jo mums tas diezgan daudz sagādā galvassāpes. Tur jau ir vienkārši ierakstīts – spēļu konsole. Kuras paaudzes, tur nav rakstīts. Tā pirmā, otrā bija diezgan nekaitīga. Es nerunāju tagad par konkrētām spēlēm, bet vispār par to tehnisko izpildījumu tai konsolei. Tās, kas ir pēdējo paaudžu, mēs jau nevaram izslēgt, ka tur ir interneta iespējas un viss pārējais. Un tas ir kritiski.

Pamatdoma ir nevis tas, ko viņi spēlē, bet ko viņi var izdarīt?

Mūs šobrīd ierobežo normatīvie akti.

Bet tā vai tā: ir tādas spēles, piemēram, vardarbības, ko viņi nevar spēlēt?

Tieši tā nav atrunāts likumā, bet protams spēles, kas saistītas ar vardarbību, ar seksuālo vardarbību – tās protams nav atļautas.

Tautā mēdz teikt, ka cietums ir jauno noziedznieku skola. Vai cietumi Latvijā vēl aizvien ir tādi vai tomēr kļuvuši par labošanas iestādēm?

Šis jautājums atkal skar infrastruktūru, kas nemainās. Ar nelieliem izņēmumiem, ko mēs esam būvējuši: tā ir Cēsu audzināšanas iestāde, tur mēs pilnīgi droši varam runāt, ka ir uzlabojumi. Par vienu otru korpusu, kas ir būvēti pēdējos gados. Bet tie tiešām ir uz vienas rokas pirkstiem [saskaitāmi].

Cietumi, kas ir ar savām vecajām tradīcijām - tur ir ļoti grūti to izskaust un pateikt, ka šodien cietums ir ļoti mainījies.

Jā, ir ļoti daudz dots un radīts no saturiskā viedokļa. Runājot par to pašu resocializāciju, - tur vispār nekas nav bijis, un tagad tur ir trīs skolas un divi komersanti. Ja pats [ieslodzītais] to vēlas un tajā visā iesaistās, tad jau ir mainījies. Ar viņu strādā psihologi, sociālie darbinieki. Bet atkal. Dienas beigās atnākot  atpakaļ uz to kameru, kur ir izvietoti 8, 16 vai vairāk ieslodzītie, sākas viņa reālā dzīve. Tur sākas tas, ko mēs saucam par kriminālo akadēmiju, kur cits citam var samācīt prasmes. Kamēr nebūs normāls, adekvāts, mūsdienīgs izvietojums, to mēs nevaram izskaust, nu nekādi.

Tātad cietumos vēl aizvien kaut kādā ziņā pastāv dalīšanās, kā agrāk teica “pravij”, “ļevij” šķirās?

Pirmkārt, viņi paši to uztur. Bet tā ietekme ir jūtami mazināta pa šiem gadiem. Viņa ir zaudējusi savu jēgu. Tiešām tāda rotaļāšanās ar kaut kādām senlaiku metodēm - nevienā Eiropas cietumu sistēmā tādas lietas īsti nenotiek, ja vien neraugāmies uz austrumu pusi. Nu tas ir diezgan muļķīgi. Tādā veidā viņi parāda savu varu, savu ietekmi, bet jēgas tam īsti vairs nav. Te jārunā ne tikai par infrastruktūru, bet arī par zināmas personāla daļas attieksmi vai attieksmes maiņu.

Viņiem pašiem ir jāmainās, viņiem vienkārši ir jāiet prom no cietuma sistēmas un jādod vietu jauniem, kas jau domā mūsdienīgāk, un tas mazina to ietekmi. 

Kā jau minējāt, jūsu karjera turpinās jau vairāk nekā 25 gadus. Kas ir vispatīkamākais un visnepatīkamākais šajā darbā?

Tajā brīdī, kad tu saņem vienkāršu paldies vai pēc tam uzrakstītu vēstuli vai apsveikuma kartiņu Ziemassvētkos [ar tekstu]: "Paldies, ka jūs man toreiz tā pateicāt, tas palīdzēja, es padomāju, un, tik tiešām, jums bija taisnība. Un es tagad tajā iesaistījos, un tas izmainīja manus uzskatus, manu dzīvi." Ir tādi gadījumi. Un tas, protams, liek domāt, ka mūsu darbs nav veltīgs.

Ka tomēr, ja mēs kaut kādai saujiņai palīdzam piecelties un pierādīt, ka viņš var būt līdzvērtīgs pilsonis, tad tas ir ļoti daudz.

Tu saproti, ka šajā amatā, kad tev ir kaut kādi lēmumi, rīcība vai idejas vai tas, ka mēs kopā komandā realizējam kādu projektu, pēc būtības, tas palīdz ļoti daudziem cilvēkiem. Un tas palīdz arī sabiedrībai kopumā. Tas ļoti nozīmīgs darbs. Tas darbs tiešām ir interesants, viņš spēj aizraut. Īpaši, ja tu saproti, ka tas, ko tu dari var mainīt uz labu un var mainīt arī līdzcilvēkus un viņu attieksmi.

Slikts? Nu, slikts protams ir tas, ka tu tajā rutīnā, kaut vai saņemot kārtējo sūdzību, apzinies, ka tās visas nav pamatotas, ka nenovērtē varbūt viena otra darbinieka ieguldīto darbu. Nezinot kaut kādus faktus, tiek izdarīti secinājumi un nākts klajā ar kaut kādiem publiskiem komentāriem, spriedumiem vai viedokli. Nu tad liekas, ka rokas nolaižas. Bet nu neko. Saņemies, apdomājies, ej tālāk.

Vai ir kaut kas, ko es nepajautāju, bet ko jūs gribējāt nodot kā ziņu no jūsu puses?

Cilvēkiem, kas šobrīd izcieš šo soda mēru – mūža ieslodzījums – tomēr vēlos teikt, ka viss ir viņu pašu rokās un tikai. Ja viņi redz sevī to iekšējo resursu un motivāciju mainīt kaut ko savā dzīvē, neraugoties uz to, ko viņi ir pastrādājuši, tad viņiem valsts dod šo iespēju piecelties. Tikai tā ir jāmāk izmantot. Jābūt godīgam pret sevi, pirmām kārtam. Un priekšnosacījumi [tam] ir. Tā kā cerība ir svarīga. Ja ir cerība, tad tu spēj saskatīt to gaismu tuneļa galā, svarīgi tikai, kā un kādam līdz turienei aiziet. 

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams