Projekta "Neredzamais cietumā" kārtējā intervija ar Uldi Lujānu - notiesātu uz mūžu par divu cilvēku slepkavību.

Projekta «Neredzamais cietumā» ietvaros TVNET stāsta gan par dzīvi cietumā, gan par tā iemītniekiem. Sods nav atriebība, bet gan noziedznieka pēdējā iespēja atgriezties sabiedrībā. Projekta mērķis ir izprast, vai ir iespējams novērst recidīvu par īpaši smagiem noziegumiem uz mūžu notiesāto vidū. Intervijas ar noziedzniekiem, psihiatru un speciālistu komentāri palīdzēs saprast ieslodzīto psiholoģiju un viņu motivāciju noziegumu izdarīšanā. Par to, kāpēc mēs sākām šo projektu, var lasīt šeit.​

Uldis Lujāns. Dosjē

  • Dzimis 1968. gadā.
  • Pirmo reizi nonācis ieslodzījumā 14 gadu vecumā par zādzību. Kopumā piecas sodāmības, cietumā atrodas ceturto reizi.
  • 1994. gadā par divu cilvēku slepkavību un vēl viena slepkavības mēģinājumu Lujānam tika piespriests nāvessods. Pēc apžēlošanas lūguma iesniegšanas 1995. gadā tas tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.
  • Cietumā atrodas 26 gadus.

Pilnu intervijas atšifrējumu var izlasīt šeit.

Uz mūžu notiesātais Uldis Lujāns sevi raksturo ļoti īsi:

“Kas es esmu? Pirmkārt, cilvēks. Tas, ka esmu izdarījis noziegumu, protams, nav labi, cenšos laboties. Apmeklēju baznīcu. Es esmu noziedznieks, kurš cenšas laboties. Tas arī viss, ko es varu par sevi pateikt.”

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Utināns ieslodzīto vērtē kā mazemocionālu.

“Kopumā, ja tiek uzdoti jautājumi, kā viņš uztvēra nāves sodu, vai kāda viņam bija bērnības pieredze, kā viņš tika sodīts – viņš nemin emocijas. Vienai daļai cilvēku, kas ir apcietinājumā, ir specifisks tips, kas ir tā saucamais neemocionālais tips,” skaidro Utināns.

Bērnība un pirmie noziegumi

Savu bērnību Uldis Lujāns atceras slikti. Piebilst, ka pat skolas gadus knapi var atcerēties. Auga bez tēva, dzīvoja ar māti un brāli.

“Teiksim, uzraudzības nekādas nebija. Ko gribēju, to darīju,” bērnību raksturo ieslodzītais. 

Skola viņam nepatika. Vienīgais priekšmets, kas padevās un raisīja interesi, bija matemātika. Vīrietis, toreiz vel zēns, varēja mēnešiem ilgi bastot skolu, atbrīvojot laiku gājieniem uz kinoteātriem un zooloģisko dārzu. Lujāns apgalvo, ka ar māti esot bijušas labas attiecības. 

Ieslodzītais saka, ka vardarbību ģimenē nav piedzīvojis. Izņemot tikai tos gadījumus, kad patēvs varēja iepērt ar putekļusūcēja cauruli par dažādām palaidnībām. Lujāns uzskata, ka tas ir bijis pelnīti.

Apmēram 7-8 gadu vecumā sāka zagt.

“Nu, tas sākās viss mammai no maciņa šad tad pa piecītim izvilku, nu jā, kaimiņiem no dārza, no šķūnīšiem zagu un tā,” atceras Lujāns.

Ar laiku noziegumi kļuvuši nopietnāki. 16. gadu vecumā Lujāns sāka strādāt uz dzelzceļa par ceļu montieri. Sapņoja par mopēdu, bet ar pirmo algu tam nepietika.

“Jā, gribēju nopirkt mopēdu, bet naudas bija par maz no pirmās algas. Nopirku magnetolu, tad “VEF” bija.

Mopēdam beigās sakrājāt?

Nē, to es nozagu.”

Par to viņam piesprieda pusotru gadu nepilngadīgo kolonijā Cēsīs. Pēc atbrīvošanās turpināja zagt. Pusaudža gados Uldim patika lietot alkoholu. Pirmā reize bija 14 gadu vecumā, kad kompānijā pamēģināja šņabi.

Notiesātā bērnību psihiatrs Artūrs Utināns raksturo šādi:

“Faktiski viņa bērnību un jaunību varētu raksturot kā izaicinājumu, uzbudinošu piedzīvojumu, adrenalīna meklēšanu. Un pilnīga garlaicība un nevelēšanās mācīties.”

Utināns apgalvo, ka samazināts trauksmes līmenis ieslodzītajam saistīts ar to, ka viņš nav tik bailīgs, kā citi cilvēki.

Turklāt šādiem cilvēkiem var būt samazināta fizisko sāpju sajūta. Tādējādi tas noved pie tā, ka fiziski sodi, ko pielieto vecāki, uz viņu neiedarbojas.

Vēl viena uz mūžu notiesātā īpatnība, kā vērtē Uitināns, ir nespēja pakļauties.

“To sauc par opozicionāru uzvedību. Ja autoritātes kaut ko saka un liek darīt, faktiski, jau bērna vecumā viņš nostājas opozīcijā. Tā vietā, lai pakļautos autoritātēm. Un autoritātēm viņš nepakļaujas, tāpēc ka viņam ir samazināta baiļu emocija un bailes no soda.”

Lielākā daļa no Lujāna pastrādātajiem noziegumiem ir saistīti ar zādzībām. Taču ir bijis arī viens gadījums ar svešas mantas iznīcināšanu.

“Nu, jā, uzlauzu garāžu un pēc tam riteņus noskrūvēju un nozagu, un aizdedzināju mašīnu,” atceras uz mūžu notiesātais. 

Taujāts, vai kaut ko darītu savādāk jau no pašas bērnības, Lujāns atbildēja, ka visticamāk neko nemainītu. Bet atbildot uz to pašu jautājumu nozieguma sakarā, par ko viņam sākotnēji piesprieda nāves sodu, bet pēc tam mūža ieslodzījumu, atbild, ka labāk būtu gājis mājās.

“Viņam ir grūti iedomāties kaut kādu citu dzīvi, nekā šo. Un atkal tāds teksts, ka es neko nemainītu šajā dzīvē, pauž to pašu ideju, ka cietuma sodi viņus neizmaina. Tāpēc, ka sods neizmaina.

Sods neatstāj stipru iespaidu uz viņa psihi. Ja kādu citu cilvēku cietuma pārdzīvojums var šausmīgi emocionāli spēcīgi satricināt, un viņš otrreiz sāks vairīties tur atgriezties, tad šī tipa cilvēkiem tas nav drauds,” vērtē Artūrs Utināns.

Pēdējo reizi Lujāns iznāca no cietuma 1992. gadā. Pēc trīs mēnešiem viņu arestēja par divām slepkavībām.

Liktenīgais noziegums

1993. gada 8. martā kopīgas iedzeršanas laikā Lujāns strīda rezultātā nodūra vienu no pudeles brāļiem. Redzot, ka otrs gatavojas par notikušo ziņot policijai, viņš nodūra arī to. Nedēļu vēlāk Lujāns ieradās pie kāda sava paziņas, kuru sadūra un sasēja. Sapakojis dzīvoklī esošās vērtīgās mantas, viņš grasījās doties prom, taču tika aizturēts kāpņutelpā. Policijas savlaicīgā ierašanās izglāba sadurtā cilvēka dzīvību.

“Pēc nozieguma es sapratu, kas mani sagaida un gribējās kaut kur naudu dabūt un laisties prom. Aizturēšana bija negaidīta. Nu, es jau biju apzadzis dzīvokli un taisījos iet prom, un piezvanīju tai draudzenei, ar kuru mēs tai laikā, kad dzērām un es izdarīju noziegumu [bijām kopā]. Nu, izrādījās, ka viņa jau bija arestēta un tur bija slēpnis pie viņas mājās, un tad, kad es pazvanīju, viņi piefiksēja, kur es atrodos, kad es taisījos iet prom, taisīju durvis vaļā, viņi ielauzās iekšā,” atceras uz mūžu ieslodzītais.

Paša nozieguma detaļas Lujāns gan neatklāj, negribēdams atcerēties tās dienas notikumus. Vīrietis vēl aizvien nevar paskaidrot, kāpēc viss aizgāja līdz cilvēku noduršanai.

“No vienas puses var teikt tā, ka cilvēks var sadurt citu cilvēku tāpēc, ka viņam ir samazinātas šīs empātijas spējas. Un viņš neuztver otra cilvēka distresa signālus. Otrkārt, bija alkohola reibums kā papildus faktors. Iespējams šeit ir redzama iepriekšējo ieslodzījumu, tas ir, pusaudža kolonijas ietekme, kur, kā viņš pats aprakstīja, bija kautiņi un tika lietots viss, kas pagadījās pa rokai,” pauž RSU psihiatrs Artūrs Utināns.

Iemeslus, kāpēc Lujāns ļoti maz stāsta par savu noziegumu, zvērināta advokāte un juridisko zinātņu doktore krimināltiesībās Helēna Purviņa skaidro ar iespējamām cerībām uz apžēlošanu.

“Ja viņš stāstītu kaut ko vairāk par savu nežēlīgi izdarīto slepkavību, bēdātos, kāpēc viņš to izdarīja, viņš varētu izraisīt pretējo efektu un nesaņemt ne apžēlošanu, ne pirmstermiņa atbrīvošanu,” vērtē juriste.

1994. gadā tiesa Uldim Lujānam piesprieda nāvessodu. Viņš bija viens no astoņiem uz nāvi notiesātajiem, kuri iesniedza toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim lūgumu par apžēlošanu. Pieci, tai skaitā Lujāns, tika apžēloti - viņiem nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Savukārt 2013. gadā, pēc 20 cietumā pavadītiem gadiem, Lujāns iesniedza lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Taču šis lūgums tika noraidīts.

Pats Lujāns atzīst, ka savulaik viņam piespriestais nāves sods bija pelnīts.

“Tāpēc, ka es esmu atņēmis cilvēkiem dzīvību. Dzīvot jau man, protams, gribas, tāpēc jau es rakstīju tos apžēlošanas [lūgumus] un tā, bet bija iedots pelnīti. Jūs ziniet, šad tad, nu ienāk tāda doma, ka labāk būtu nošāvuši, nevis apžēlojuši. Tāpēc, ka 26 gadi jau nosēdēts. Uznāk tādi brīži, kad viss jau ir apnicis,” savās domās dalījās ieslodzītais.

Resocializācija

Saskaņā ar Latvijas sodu izpildes kodeksa pirmo pantu, “Kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, piemērojot notiesātajam šajā kodeksā noteiktos resocializācijas līdzekļus, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.”

Tas nozīmē, ka soda uzdevums ir panākt, lai cilvēks labotos un noziegumus vairs neizdarītu. To veicina virkne pasākumu, kuros iesaistās ieslodzītie.

Šobrīd Uldis Lujāns cietumā strādā par šuvēju. Kas attiecas uz cietuma piedāvātajiem resocializācijas pasākumiem, viņš tos ir apmeklējis, bet kopumā vērtē skeptiski. 

“Nu kur tad te var iesaistīties? Tikai mācībās un darbā tikai. Jā, tur, Gulbī biju iesaistījies arī visādās programmās, bet šeit mazāk, tāpēc, ka darbs aizņem visu dienu. Bija stresa mazināšanas programma viena, bija tur viena arī ar kino, neatceros kā to nosauca. Tur es apmeklēju divas reizes, vairāk negāju. Ko šīs programmas ir devušas? Neko. Pilnīgi neko,” kritisks ir ieslodzītais.

Savukārt, pārmaiņas viņa dzīvē un personībā vairāk vecinājusi pievēršanās kristīgajai ticībai, kas notika jau cietumā pirms aptuveni 10 gadiem.

“No sākuma tas bija tāds, teiksim, iegūt sev kādu labumu. Jo ticīgie sūta naudu un tā. Toreiz bija galīgi švaki ar to. Vienreiz aizgāju pie mācītāja, otrreiz, un tā ievilkās.

Apmeklēju kapelu. Gulbī bija vieglāk. Man bija sarunāts ar kapelānu, ka viņš nāk reizi nedēļā un studējam bībeli. Šeit ir sarežģītāk ar to, ka cilvēki te ir vairāk un kapelāns ir vairāk aizņemts, bet šad tad atbrauc kādi no Vācijas, vēl no kaut kurienes kristīgie,” stāsta Lujāns.

TVNET aptaujāto ekspertu domas par iespēju šādam cilvēkam atkal iekļauties sabiedrībā - dalās.

Piemēram, Helēna Purviņa šaubās, vai sabiedrība spētu pieņemt tādu cilvēku.

“Sabiedrība zina, ka šāds sods netiek piemērots par kaut kādu nieku. Pārsvarā visi, kas Latvijā izcieš mūža ieslodzījumu, to izcieš vai nu par vairāku cilvēku slepkavībām, vai nežēlīgām, cietsirdīgām slepkavībām, vai tām, kas saistītas ar nepilngadīgo nogalināšanu vai izvarošanu. Līdz ar to es nedomāju, ja mēs nostādītu visus Latvijas iedzīvotājus vienā rindā un kādam teiktu: “Nu pasperiet soli,” – tas kurš atbildēs, ka viņš grib sev blakus redzēt kaimiņu vai varbūt strādāt kopā [ar šādu cilvēku].“

Tai pašā laikā Artūrs Utināns domā, ka pie zināmiem nosacījumiem šis cilvēks atkal varētu iekļauties sabiedrībā.

“Ar atbilstošu psihosociālu rehabilitāciju arī varētu kādreiz šādi cilvēki iziet no cietuma. Jo vecāks viņš paliek, jo mierīgāks. Ja cilvēks tuvojas tiem pāri 50, 60 gadiem, nu viņš vairs nelavīsies gar žogiem, nelīdīs kaut kādās noliktavās iekšā zagt un tamlīdzīgi. Ar vecumu samazinās šie riska faktori, bet nenoslīd līdz nullei. Protams, ja tāds cilvēks izveidotu ģimeni, tas varētu būt kā papildus stabilizējošais faktors,” spriež psihiatrs.

Šobrīd Uldis Lujāns apcietinājumā ir pavadījis 26 gadus. Pats apgalvo, ka esot radikāli mainījies. Tomēr lūgumus par pirmstermiņa atbrīvošanu vairāk nerakstīs, jo "tā ir laika un papīra tērēšana".

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams