Projekta "Neredzamais cietumā" kārtējā intervija - ar Vitāliju Kostecki, kuram piespriests mūža ieslodzījums par sērijveida slepkavībām ar īpašu cietsirdību un par izvarošanu.

Projekta «Neredzamais cietumā» ietvaros TVNET stāsta gan par dzīvi cietumā, gan par tā iemītniekiem. Sods nav atriebība, bet gan noziedznieka pēdējā iespēja atgriezties sabiedrībā. Projekta mērķis ir izprast, vai ir iespējams novērst recidīvu par īpaši smagiem noziegumiem uz mūžu notiesāto vidū. Intervijas ar noziedzniekiem, psihiatru un speciālistu komentāri palīdzēs saprast ieslodzīto psiholoģiju un viņu motivāciju noziegumu izdarīšanā. Par to, kāpēc mēs sākām šo projektu, var lasīt šeit.

Vitālijs Kosteckis. Dosjē

  • Sērijveida slepkava un izvarotājs ar maniakālām un sadistiskām nosliecēm
  • Dzimis 1963. gadā
  • 1984. gadā piespriests nāvessods par divu sieviešu izvarošanu un slepkavību
  • 1989. gadā tika atbrīvots no ieslodzījuma, pusotru gadu pavadīja brīvībā. Atkal ieslodzīts, piespriesta brīvības atņemšana uz 15 gadiem. Atbrīvots 2001. gadā, dažus mēnešus vēlāk atkal nonācis cietumā
  • Piespriests mūža ieslodzījums

Pilnu intervijas atšifrējumu var lasīt šeit

Pirmā slepkavību sērija

1984. gadā Kosteckis kopā ar līdzzinātājiem meža masīvā izvaroja un ar īpašu sadismu nogalināja jaunu sievieti. Tika notverts uz karstām pēdām.

Pats uz mūžu notiesātais par notikumiem, kuru dēļ viņu notiesāja pirmo reizi, intervijas laikā stāsta šādi:

“Es tajā dienā staigāju pa rajonu, izklaidējos ar puišiem, Nu pie mums tur veda alus mucu. pēc tam man “aizkritis ciet”, vajadzēja paņemt šņabja pudeli. Nu es tur staigāju, meklēju, pie kā varētu aizņemties naudu. Un arī pie šīs meičas ienācu mājās. Domāju, ka varbūt viņai kaut kas ir. Bet viņas nebija mājās, māte pateica, ka viņas nav mājās. Man vēl iedeva pa galvu tajā vakarā kaut kādi mazgadīgie, bija konflikts. Sasita seju, nu un vēlu vakarā es pārnācu mājās piekauts. Bet vēlāk nogalinātās sievietes māte sāka kaut ko atcerēties, ka jā, es taču ienācu, alibi man nebija. Bet cita paziņa norādīja uz mani, ka viņa mani it kā esot redzējusi, kā es ar nogalināto braucu trolejbusā. ”

Jevgēnijs šabanovs, kas 20. gadsimta astoņdesmitajos gados strādāja par kriminālizmeklēšanas nodaļas priekšnieku vienā no rajona iekšlietu daļām Rīgā, bija tas cilvēks, ko 1984. gadā izsauca uz slepkavības vietu mežā.

“Viņu aizturēja pirmajā dienā. Viņu atrada iecirkņa inspektors, kurš strādāja Purvciemā. Apstaigājot dzīvokļus, viņš iztaujājā cilvēkus, vai tie slepkavības dienā nav redzējuši kaut ko dīvainu.

Un kāda sieviete - noziedznieka sievasmāte - teica, ka znots esot pārradies vēlu naktī, raudājis, mazgājis savu kreklu, no kā ūdens kļuvis iesarkans. Kreklam bijusi noplēsta poga. Savukārt līdzās līķim mežā bija poga - tā tika pievienota lietiskajiem pierādījumiem.

Tad, kad Kostecki aizturēja, viņš sāka izdomāt versijas. Mežā bija arī trīslitru burka ar alus atlikumu, un uz tās bija viņa pirkstu nospiedumi. Un viņš sāka izdomāt versijas. Jo tā burka ar viņa pirkstu nospiedumiem atradās līdzās līķim. Viņš manam operatīvajam darbiniekam stāstija, ka esot bijis pēdējais, kurš redzējis meiteni. Kad viņam jautāja, kad tas bija, viņš nosauca to dienu, kad meitene pazuda.Un pēc tam pastāstīja, ka viņi devās uz mežu, ka viņiem tur esot bijis sekss pēc abpusējas piekrišanas.

Saprotot, ka poga varēja palikt tur, izdomāja versiju, ka sieviete mīlas kaislē viņam šo pogu norāvusi. Bet vēlāk viņš it kā atcerējies, ka viņam kaut kādu steidzamu darīšanu dēļ vajadzēja doties prom. Noskūpstīja meiteni un aizskrēja. It kā viņš bija tālu aizgājis un nedzirdēja šausmīgos kliedzienus. Skrējis atpakaļ, bet jaunā sieviete guļ, acīs bailes, tek asinis.  

To visu viņš stāstīja pats. Daudzi uzskata, ka uz aizdomās turamajiem tiek izdarīts spiediens. Tā nav patiesība. Tieši otrādi - mēs izturējāmies ļoti uzmanīgi, jo bija skaidrs, ka šajā gadījumā spiedienu izdarīt nevar. Mēs bijām atraduši cilvēku, kurš pēdējais bija redzējis nogalināto. Vienmēr tiek meklēts pēdējais, kurš redzējis upuri pirms nāves. Kad viņš stāstīja savu versiju, viņš centās to pielāgot tam, kas tika atrasts nozieguma vietā. Bija skaidrs, ka versija nav ticama. Es par to rakstīju arī savā grāmatā - nu, kā gan var pēc intīma akta draudzeni vienkārši atstāt mežā un aiziet” 

Nozieguma vietā Šabanovs pamanīja līdzības ar vienu pirms gada izdarītu, bet neatklātu noziegumu.

Tiesa Kosteckim piesprieda nāves sodu

Intervijas laikā Kosteckis bieži nonāca pretrunā pats ar sevi, ne reizi vien uzsverot, ka viņš neesot vainīgs noziegumos. Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Utināns skaidro, ka cilvēka atmiņas var mainīties: “Ja viņš sev mēģina kaut ko ļoti cītīgi iestāstīt, sākumā ļoti cītīgi stāstot nepatiesu versiju citiem cilvēkiem, viņš aizvien vairāk var noticēt pats savai versijai, tā kā ar laiku šīs atmiņas pārveidojas.” 

Otra slepkavību sērija

Pateicoties sūdzībām, apelācijām un iesniegumiem, kas nonāca līdz Maskavai, Kosteckim izdevās panākt, ka lietu pārkvalificēja uz slepkavību aiz neuzmanības, bet vienu lietas epizodi vispār izņēma ārā. 1989. gadā tiesu instance Maskavā viņu atbrīvoja no ieslodzījuma.

Pēc atbrīvošanas 1989. gadā Kosteckis turpināja nogalināt.

Brīvībā viņš pavadīja pusotru gadu, kamēr prokuratūrai izdevās pārsūdzēt Maskavas pieņemto lēmumu. Kosteckim piesprieda brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, ņemot vērā agrāk izciesto sodu. Kārtējo reizi no cietuma viņš atbrīvojās 2001. gadā.

Divu mēnešu laikā viņš izdarīja vēl dažus noziegumus. Pēdējos uzbrukumus novest līdz galam viņam neizdevās: vienai sievietei palīdzēja garām ejošie pusaudži, citai izdevās aizbēgt. Vēlāk tika izveidots Kostecka fotorobots un noziedznieku aizturēja. Izmeklēšanas gaitā viņš atzinās arī noziegumos, kas tika pastrādāti 1989. gadā.

Kostecka noziegumiem bija atpazīstams rokraksts. Par viņa upuriem kļuva sievietes attālās, klusās vietās vai arī vientuļas sievietes, ar kuram viņš iepazinās, stāstot, ka meklē mājsaimnieci istabas uzkopšanai. Uzbrukums sākās ar to, ka viņš žņaudza upuri. Gandrīz visas nogalinātās sievietes viņš atstāja kailas, bieži kopā ar slepkavības ieroci – krūšturi – uz kakla.

Piemēram, tika atklāts, ka Kosteckis mēģinājis izvarot nepilngadīgu meiteni vienā no Rīgas kopmītnēm. Viņu izglāba tikai tas, ka istabā ienāca viņas draudzene, un izvarotājs aizmuka.

Pats uz mūžu notiesātais par to intervijas laikā stāsta: “Staigāju pa kopmītņu gaiteni, domāju, ar kādu ieganstu ieiet istabā. Te man iešāvās prātā doma: davai es pateikšu, ka tā ir istabas pārbaude. Sak’, viņiem tur ir nepiederošas personas istabā, tās taču ir kopmītnes. Ka es esmu komendants un es esmu uzzinājis, ka pie viņiem istabā ir puiši. Tā kā nav atļauts, tūlīt pārbaudīsim. Nu un šajā brīdī, kad viņa ienāca virtuvē, es sagrābu viņu un pagrūdu uz gultu.

Lai viņa nekliegtu, mēs taču esam kopmītnēs, es paņēmu kaut kādu lupatu, man trāpījās kaut kāda blūze. Uz kakla un sasienu. Lai viņa aizmigtu, nu narkoze.”

Psihiatrs Artūrs Utināns redzēto komentē šādi: “Pēc šī notikuma kopmītnēs var analizēt, ka liecību saturs tiek mainīts un tiek izdomātas jaunas detaļas. Piemēram, sākumā viņš pats min, ka bijis dzērumā un ka viņš tur neatceras: kaut ko tur grūdis, kaut ko tur stūmis. Pēc tam, ka tiek uzdots jautājums, viņš taču varēja nožņaugt to cilvēku, tad pēkšņi izrādās, ka viņš kontrolēja situāciju. Ka viņš tā kā gandrīz vai tīšām tikai tā piežņaudza, bet viņš skaidri zināja, ka viņš nenogalina. Nu un skaidrs, ka loģikas zinātnē to sauc par savstarpēji izslēdzošiem teikumiem. Vai nu tu neko nekontrolēji, vai kontrolēji.”

Neskatoties uz to, ka visu uzbrukumu pazīmes norādīja uz seksuāla rakstura motīviem, izdzīvojušo upuru liecības un upuru līķu pārbaude norādīja uz to, ka Kosteckis bijis nespējīgs. Vismaz vienā gadījumā tika konstatēta līķa apgānīšana. Pats Kosteckis intervijas laikā savu saistību ar izvarošanu un slepkavībām noliedz.

“Gandrīz visi ieslodzījumā esošie kriminālnoziedznieki apgalvos, ka sēž ne par ko. Kāds viņus ir iegāzis, vai kā citādi. No desmit, nē, pat no simta tikai pāris cilvēki atzīs, ka ir pamatoti notiesāti. Viņi visi sarunās ar jums vai ar prokuroru teiks, ka sēž ne par ko. Saprotiet, piecus gadus ilgusi izmeklēšana, materiālu pietiekami... manā uztverē tie ir bērna šļupsti. Cilvēks, kuram piespriests 15 gadu cietumsods par divu sieviešu slepkavību un mūža ieslodzījums vēl par 11, stāsta, ka bijis piedzēries, neko neatceras, iespējams, kādu aplaupījis,” komentē Jevgēnijs Šabanovs. 

2001. gadā Vitālijam Kosteckim par trīs slepkavībām, sešiem slepkavības mēģinājumiem un divām zādzībām piesprieda mūža ieslodzījumu.

Par dzīvi ārpus cietuma

Atbildot uz jautājumu, ko Kosteckis pats par sevi varētu pastāstīt, uz mūžu notiesātais vairāk runā par Dievu, nekā par sevi.

“Es vienkārši negribu atcerēties veco, to, kas es biju. Es šobrīd vairāk domāju par to, kas būs, saprotat? Un pēc iespējas cenšos izprast sevi, nepieļaut tās kļūdas, kādas es pieļāvu agrāk. Sāksim ar to, ka cilvēki domā. Pajautājiet cilvēkiem, no kurienes viņiem parādās viena vai otra doma. Viņš nespēs atbildēt, viņam būs grūti. Bet, ja tā padomā, mēs pat īsti nezinām, kur rodas domas. Bībelē teikts: “Domas var nākt no dažādiem avotiem.” Ir dēmoni, tumšie spēki, kas cilvēkam var iedvest noteiktas lietas. Es to šobrīd tiešām zinu un ticu, ka tā var būt. Ir domas, kas nāk no prāta samaitātības, no cilvēka specifiskās dabas, bet ir domas, kas nāk no Dieva.” 

Par bērnību Kosteckis runā maz, vien minot, ka bērnība bijusi laimīga. Notiesātais piedzimis Kazahstānā, no kurienes ģimene pārcēlās uz Latviju, kad viņam bija septiņi gadi. Kosteckim ir brālis, kas ir pusotru gadu jaunāks par viņu.

“Normāli septiņdesmitie gadi. Vecāki darīja visu, lai būtu viss nepieciešamais. Neteikšu, ka mēs bagāti dzīvojām, bet katrā ziņā apģērbam un ēdienam pietika,” stāstīja viņš.

Savukārt psihoterapeits Artūrs Utināns uzskata, ka Kosteckim bērnībā tomēr bija pietiekoši nopietnas problēmas, vienkārši uz mūžu notiesātais tās neverbalizēja.

“Tas ļoti atkarīgs no sociālās vides. Kā cilvēkam palīdz attīstīt kādas iemaņas vecāki, skolotāji, draugi, brāļi, māsas, kā dzīvē būt veiksmīgam? Un skaidrs, ka viņam neviens tādas iemaņas nav iemācījis.

Ja cilvēks nodarbojas ar šaušalīgām slepkavībām uz seksuāla pamata, nu acīmredzot viņš neko gudrāku nav izdomājis, kā savā dzīvē gūt baudu.”

Psihoterapeits skaidro: kad cilvēka smadzenēs izdalās hormons dofamīns, viņš izjūt baudu. Ja kādas darbības laikā tas pastiprināti izdalās, mums šī darbība var nostiprināties kā veids, ar kādu var gūt baudu.

"Principā, kā cilvēks izvēlas baudas iegūšanas veidus savā dzīvē? No vienas puses to ietekmē iedzimtības ģenētiskie faktori, gan audzināšanas, gan vides faktori. Ja attīstība notiek veselīgi, tad mums izveidojas tādas asociatīvas saites. Ja attīstība notiek kaut kādu iemeslu pēc neveiksmīgi, traumatiski, var izveidoties cilvēka smadzenēs jebkādas asociatīvās saites. Bauda var būt gan pret bērniem, gan pret līķiem, gan pret nedzīviem priekšmetiem, gan pret dzīvniekiem.

Ir tādi elementi, kas var būt tāda sadistiska pārākuma izjūta pār upuri, upura kontrole, varas izjūta, tāda eiforija un tāda lielummānija, ka cilvēks sajūtas tā kā Dieva lomā, kad viņš izlemj par nāvi. Zināmā mērā var teikt, ka, protams, visi cilvēki bēg no mazvērtības kompleksa, savas nevajadzības sajūtas un mēģina iegūt tādu visvarenības, savas nozīmības, visspēcības sajūtu,” komentē eksperts.

Laikā, kad Kosteckis izdarīja pirmo noziegumu, viņš bija precējies. Sieva vairākas reizes viņu apciemoja ieslodzījumā. Pēc viņa vārdiem, pirmā un otrā ieslodzījuma laikā sievai no viņa piedzima bērni. Šo faktu Kosteckis min kā pierādījumu tam, ka nevienu neesot izvarojis, jo viņam nebija tādas nepieciešamības.

Apgalvo, ka sieva neticēja tam, ka viņš ir saistīts ar noziegumiem, un, ka viņi ļoti stipri mīlēja viens otru.

Zīmīgi, ka viņa dzīvokļa kratīšanas laikā tika atrasts gredzens ar gravējumu. Gredzens piederēja vienam no pirmajiem Kostecka upuriem. Šo gredzenu Kosteckis bija uzdāvinājis sievai.

“Viņam ir tāds domāšanas veids. Kāpēc tērēt naudu, pirkt veikalā, ja var nozagt, uzdāvināt sievai. Var novilkt upurim no pirksta un uzdāvināt sievai un tādējādi sievu iepriecināt. Un, iespējams, tas kaut kā ietekmē diezgan sarežģītās un acīmredzot konfliktiem pilnas viņa attiecības ar savu sievu,” skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Utināns.

Kopsummā Vitālijs Kosteckis ieslodzījumā ir pavadījis vairāk nekā 33 gadus. Ieslodzītais savu vainu neatzīst un uzsver, ka jau sen esot izcietis sodu par saviem nodarījumiem.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams