Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka cietums ir sabiedrības spogulis. No cietumiem nevajadzētu novērsties. Par cietumiem ir jādomā. Galu galā – ieslodzītie taču arī ir cilvēki, projekta "Neredzamais cietumā" ietvaros tapušajā intervijā uzsver Daugavpils Daugavgrīvas cietuma priekšnieka vietnieks Ingus Mickevičs.

Projekta “Neredzamais cietumā” gaitā portāls TVNET stāsta gan par dzīvi cietumā, gan par cietuma iemītniekiem. Sods – tā nav atriebība, bet gan pēdējā iespēja noziedzniekam atgriezties sabiedrībā. Projekta mērķis ir saprast, vai ir iespējams novērst recidīva iespējamību cilvēkiem, kas notiesāti par īpaši smagiem noziegumiem.

Daugavgrīvas cietuma vadītāja vietnieks Ingus Mickevičs atbild par apsardzi un ieslodzīto nodrošinājumu.

“Nodrošinājumā ietilpst pirmām kārtām ēdināšana un visi citi jautājumi. Tā ir sagāde, tās ir pirmās nepieciešamības preces, tie ir inženiertehniskie jautājumi, piemēram, apkure, ūdenspadeve, kanalizācija utt. Savukārt apsardze ietver ieslodzījuma vietas ārējā perimetra drošības garantēšanu,” viņš skaidro.

Par ieslodzīto barošanu

Ēdināšana tiek organizēta, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem. Tajos ir minētas vairākas uztura normas. Pirmā uztura norma ir vispārīgā, kas ir paredzēta visiem ieslodzītajiem. Otrā uztura norma ir paredzēta nepilngadīgajiem notiesātajiem, trešā uztura norma ir paredzēta slimiem ieslodzītajiem, un ceturtā uztura norma ir paredzēta tiem ieslodzītajiem, kuri neēd zivju ēdienus un gaļas ēdienus. Tātad ieslodzītajiem ir iespēja samainīt zivju un gaļas ēdienus pret citiem. Un dzīvnieku taukus samainīt pret augu eļļu, piemēram.

Ieslodzītie nevar vienkārši ierasties cietuma ēdnīcā un paziņot: “Tā, šodien es nevēlos pirmo [uztura] normu, gribu ceturto,” skaidro Daugavgrīvas cietuma priekšnieka vietnieks. Uztura norma katram ieslodzītajam tiek noteikta, balstoties uz viņa paša rakstisku iesniegumu.

Daugavgrīvas cietums ir viena struktūrvienība, tomēr to veido divi atsevišķi korpusi.

“Ēdiens tiek gatavots cietuma virtuvē. Daugavgrīvas cietumā tas notiek Grīvas nodaļā. Un tad ar speciāli aprīkotu transportlīdzekli ēdiens tiek nogādāts uz Daugavpils nodaļu. Starp mūsu divām nodaļām ir apmēram pieci kilometri. Un katru dienu mašīna trīs reizes dienā - tās ir brokastis, pusdienas un vakariņas - nogādā to ēdienu uz Daugavpils nodaļu,” stāsta Mickevičs.

Ēdienu gatavo paši ieslodzītie. “Mums ir viens virtuves vadītājs, kas ir cietuma darbinieks, bet visi pārējie darbinieki – tie ir ieslodzītie. Pavāri, virtuves darbinieki, kuri par savu darbu saņem algu,” viņš piebilst.

Par ieslodzīto apģērbu

Ieslodzītajiem no valsts pienākas arī apģērbs – arī tas ir paredzēts Ministru kabineta noteikumos. Papildus tam notiesātajiem ir tiesības nēsāt arī savu privāto apģērbu.

Mickevičs skaidro: “Apģērba iepirkšana notiek centralizēti, tas ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes kompetencē. Viņi slēdz līgumus, un apģērbs tiek nogādāts mums uz cietumu.”

Cietumniekiem tiek piešķirts apģērbs un apavi, tostarp ziemas virsjaka un ziemas apavi. Vienu reizi mēnesī tiek izsniegtas arī higiēnas preces. Tajās ietilpst zobu pasta, tualetes papīrs, saimniecības ziepes un tualetes ziepes, utt.

Par remontiem un cietuma uzturēšanu

Cietuma infrastruktūra ne tuvu nav ideāla, un tai nepieciešama regulāra apkalpošana, stāsta Mickevičs. Laika gaitā ir liels nolietojums šim visam, un tāpēc lieli līdzekļi un spēki nepieciešami kanalizācijas darbības, ūdensapgādes un siltuma nodrošināšanai.

Cietuma saimnieciskajā apkalpošanā tiek nodarbināti ieslodzītie. Viņi par to saņem algu. Ir tādi amati kā, piemēram, remontstrādnieks, kas palīdz uzturēt šīs visas sistēmas darba kārtībā. Par pilnas slodzes darbu ieslodzītajam ir paredzēts atalgojums 50% apmērā no minimālās mēnešalgas.

Tas nozīmē, ka ieslodzītais var saņemt 215 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Par apsardzi un uzraudzību

Daugavgrīvas cietuma priekšnieka vietnieka pārraudzībā ir arī apsardzes nodaļa. “Katram cietumam apkārt ir torņi, un tajos stāv apsargi, kuri uzrauga cietuma ārējo teritoriju,” skaidro Mickevičs.

“Apsargs pilda savus dienesta pienākumus, apsargājot cietuma ārējo teritoriju. Viņa pienākumos ietilpst arī ieslodzīto konvojēšana, piemēram, uz ārstniecības iestādēm pie dažādiem speciālistiem. Uz slimnīcu vai pie zobārsta, uz poliklīniku, ja tas ir nepieciešams. Bet uzraugi ir tie, kas pilda savus pienākumus cietuma iekšējā teritorijā, apsargā kameras, izved ieslodzītos, piemēram, pastaigā, uz dušu vai pie speciālistiem,” norāda Mickevičs.

Vienkāršā valodā – uzraugs ikdienā pieskata ieslodzītos. Savukārt apsargs ir tas, kurš kontrolē, lai neviens nelien pāri žogam.

Nekārtības Grīvas cietuma pirmajā korpusā. Arhīva foto / Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Ir bijuši gadījumi, kad ieslodzītie rāpjas pāri žogam. Īpaši bieži - deviņdesmitajos gados. Tajā laikā bija daudz gadījumu, kad ieslodzītie bēga no Grīvas cietuma. Pats skaļākais gadījums, par ko daudzi būs dzirdējuši, bija Jelgavas cietumā,” stāsta cietuma priekšnieka vietnieks.

Bēgšana no Jelgavas Pārlielupes cietuma notika 1994. gada 28. jūlijā - šajā dienā brīvībā izkļuva 89 ieslodzītie.

Par nelegāliem priekšmetiem cietumā

- Ieslodzītie ir radoši cilvēki. Kas ir radošākais, ko esat redzējuši? Piemēram, ka mēģina kaut ko ienest vai kaut ko izdabūt ārā. Kas ir pats radošākais?

- Šobrīd populāri nelegālus priekšmetus nodot, izmantojot satikšanās telpas.

Nododot aizliegtus priekšmetus, piemēram, ātra skūpsta laikā no mutes mutē. Tie ir regulāri gadījumi.

- Kā ir ar arbaletiem?

- Arbaleti, jā. Ar tiem šauj pāri cietuma žogiem aizliegtus priekšmetus. Izgatavo caurules, kuras ir ar pneimatisku ierīci, un šauj pāri žogam. Vēl ir iespējams izmantot dronus. Šeit Daugavpilī, cik es zinu, tas nav tik ļoti izplatīts, bet Rīgā tas ir ļoti populārs pasākums.

- Un kā apsardze ar to var cīnīties? 

- Apsargi ātri reaģē un dodas uz notikuma vietu, uz potenciālo pārkāpuma vietu, un mēģina notvert tos noziedzniekus un nodot viņus policijai.

- Un kā ir ar sūtījumiem, kas tiek saņemti pa pastu? Es esmu dzirdējis, ka arī tajos tiek, nezinu, izmērcētas pastmarkas kaut kā vai...

- Izmanto dažādas metodes. Pastmarkas izmērcē nelegālās vielās un mēģina elektroniskās precēs. Tējkannā mēģina slēpt mobilos telefonus vai apavu zolēs citus aizliegtus priekšmetus.

- Kā ir ar konfiscētiem priekšmetiem, kas tiek izgatavoti uz vietas cietumā? 

- Ļoti bieži izgatavo tetovēšanas aparātus no maziem [mūzikas] atskaņotāja motoriņiem, piemēram. Un tad taisa tetovējumus viens otram. Tad vēl elektriskos ūdens sildītājus.

- Ieroči tiek gatavoti cietumā vai netiek? Nav kā filmās - dabū zobu birsti, uzasina galu un tad iet kādu sadurt?

- Tik traki nav. Mūsdienās tas nav tik populāri, kā tas varbūt ir bijis agrāk.

Kāpēc cietums ir sabiedrības spogulis?

Ingus Mickevičs cietumā strādā kopš 2003. gada. Viņš stāsta, ka ieslodzīto kultūra šajos gados ir mainījusies uz labo pusi.

"Es domāju, ka viņu uzvedība ir viennozīmīgi uzlabojusies, cik es esmu dzirdējis no tiem veciem nostāstiem, kā tur bija deviņdesmitajos gados. Nav tā kā bija agrāk. Šobrīd tā subkultūra nav tik izteikta, ieslodzītie kļuvuši socializētāki, vairāk tuvinājušies sabiedrībai," norāda Mickevičs.

- Vieni ieslodzītie aiz restēm atrodas divus gadus, citi - divdesmit. Kā viņi seko tam, kas notiek otrpus restēm?

- Šobrīd viņiem šī informācija ir vienkāršāk pieejama. Viņi skatās televizoru, viņiem ir radio, viņi lasa laikrakstus, viņiem visu laiku notiek dažādi pasākumi, ļoti daudz pasākumu. Tāpēc es uzskatu, ka viņi mūsdienās nav tik ļoti atrauti no dzīves brīvībā, kā tas varbūt ir bijis iepriekš.

- Ir kas tāds, ko es nepajautāju, bet kas jums pašam liekas svarīgs?

- Cilvēkiem vajadzētu ieklausīties frāzē, ka cietums ir sabiedrības spogulis.

Tāpēc es uzskatu, ka no cietumiem nevajadzētu novērsties. Par cietumiem ir jādomā. Kā jūs zināt, šobrīd aktuāls jautājums ir jauna cietuma celtniecība. Sabiedrībai jāsaprot, ka no ieslodzījuma vietām mēs nevaram noslēpties, jo ieslodzītie arī ir cilvēki.

Jauns cietums nodrošinātu labākus apstākļus ieslodzīto uzturēšanai un reabilitēšanai. Labāki apstākļi gan ieslodzītajiem, gan darbiniekiem. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šajā vidē uzturas arī cietuma darbinieki. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā,  un apstākļiem jābūt atbilstošiem. Šobrīd faktiski visi cietumi Latvijā nav piemēroti tam resocializācijas darbam, kas ir nepieciešams. Mums nav tās infrastruktūras, lai to darītu.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams