Baiba saprot, ka daudzi nezina, ar ko tieši viņa nodarbojas, tāpēc jau pieradusi paskaidrot. “Bioinformātika nav tikai nozare, kas apvieno bioloģiju un informātiku. Patiesībā tajā būtiska loma ir arī biostatistikai un matemātikai. Bioinformātiķu kopa ir ļoti daudzveidīga, jo pašos pirmsākumos tāda studiju programma neeksistēja. Bioinformātikā sāka darboties cilvēki no dažādām nozarēm, tāpēc izveidojās divas lielas nometnes. Viena ir tā saucamie algoritmiķi – cilvēki, kas izstrādā jaunas metodes, lai atrisinātu bioloģiskas problēmas. Pārsvarā tie ir informātiķi, matemātiķi, fiziķi. Otra nometne ir datu analizētāji, pie kuriem piederu es. Tie pārsvarā ir bioloģiju studējuši cilvēki, kas lieto šos algoritmus, lai atrisinātu konkrētas bioloģiskas problēmas. Visiem saprotams piemērs šajā gadījumā varētu būt precīzijas medicīna.” Precīzijas jeb personalizētā medicīna skata cilvēka veselību kopumā, un ārstēšana tiek pielāgota katram individuāli.

Pasaule virzās uz personalizēto medicīnu

“Ļoti plaši ir dzirdēts par visa genoma sekvenēšanu – saņemtie jēldati ir burtu virknes, no kurām ar algoritmu palīdzību jāizloba ģenētiskā jēga.” Baiba cer, ka pasaulē pēc iespējas ātrāk tiks ieviesta personalizētā medicīna, kas aizstātu šā brīža principu, kad ārstēšanas metodes tiek lietotas, pamatojoties uz simptomiem, nevis indivīdu. Piemēram, ja sāp galva, visi dzeram aspirīnu. “Visa genoma sekvenēšana būtu pirmais lielais bloks, pēc kura spriest, kas ir individuālās atšķirības, un, piesaistot klasiskos datus, varētu noteikt precīzākas diagnozes, kā arī prognozēt, vai konkrētā terapija dos vēlamo efektu.” Lai arī pasaule tiecas uz personalizēto medicīnu, pastāv bažas, ka tā palielinās plaisu starp valstīm, kas atrodas dažādās attīstības stadijās. Jau šobrīd ir milzīga atšķirība starp Rietumvalstīm un Āfriku, ņemot vērā, ka daļā Āfrikas joprojām nav pat antibiotiku. Baiba norāda, ka visattīstītākās valstis bioinformātikas jomā ir ASV un Ķīna, Eiropā – Vācija. Latvijai ir grūti panākt Rietumu valstis, jo pāris gadu laikā nav iespējams atgūt to, kas zaudēts, atrodoties aiz dzelzs priekškara. Baiba uzsver, ka tas nav tikai finansiālā ziņā – dažādās valstīs atšķiras darba kultūra. ASV esot dzirdēts par cilvēkiem, kuri guļ tikai katru otro nakti, lai paaugstinātu darba ražīgumu. Eiropā, un tajā skaitā Latvijā, tomēr vairāk tiek pievērsta uzmanība darba un personīgās dzīves līdzsvaram.

Galvenais izaicinājums – dialogs

Ieviešot inovācijas gan Latvijā, gan arī citās valstīs, būtiska loma ir savstarpējam dialogam. Šajā gadījumā – starp zinātniekiem un mediķiem. “Mēs, zinātnieki, jau būvējam multiomikas modeļus, kur katram pacientam tiks apskatīts viss metabolītu klāsts, proteīni un gēni, kas tiek transkribēti. Tomēr medicīnas ikdiena ir tāda, ka daudziem izaicinājums ir saprast mūsu e-veselības sistēmu un ievadīt tajā datus lietojamā formā.” Kā vēl vienu iesaistīto pusi Baiba min valsts institūcijas, kam jāveic sabiedrības izglītošanas funkcija. Jaunajā modelī nozīmīga vieta paredzēta pašam pacientam, kuram jābūt gatavam un jāgrib aktīvi iesaistīties savas veselības aprūpē.

Atpakaļ mājās

Bērnībā Baibai bijušas dažādas idejas par savu iespējamo nākotnes profesiju. “Manā gadījumā tie vairāk bija skolotāji, kuri mani uzvedināja uz to, ko šobrīd daru. Bioloģijas skolotāja ļoti spēcīgi virzīja bioloģijas virzienā. Tā kā bija panākumi, tad izvēle bija pašsaprotama.”

Ierasta prakse zinātniskajā vidē ir daudz laika pavadīt ārvalstīs, vērojot un mācoties no kolēģiem. Baiba pēc bakalaura iegūšanas pārcēlusies uz Vāciju, lai studētu un iegūtu pieredzi, ko pēc tam izmantot Latvijā. “Izdevās atrast studiju kursu biotehnoloģijā, kas ļāva izvēlēties veselu bloku bioinformātikā un padarīt to par savu pamatpriekšmetu.” Pabeigusi doktorantūru un aizvadījusi piecus gadus postdoktorantūrā, viņa nonākusi izvēles priekšā: “Turpināt akadēmisko karjeru Vācijā, iet uz farmācijas industriju vai atgriezties mājās un lietot savas zināšanas šeit. Es izšķīros par trešo opciju.”

Skaistu hipotēzi sabojā neglīts fakts

“Ļoti ilgi zinātnieki izmantoja hypothesis driven metodi, kas nozīmē, ka vispirms tiek uzstādīta hipotēze un pēc tam veikti attiecīgie eksperimenti, lai to pierādītu vai noraidītu.” Šobrīd primāri tiek skatīti dati un, ņemot tos vērā, izvirzīta hipotēze. Tomēr Baiba norāda, ka daudziem zinātniekiem joprojām gribētos turpināt darbu kā ierasts, lai gan tādējādi pastāv risks, ka vēlamo un skaisti formulēto hipotēzi apstiprināt neļaus kāds neglītais fakts no realitātes, kas atklājies pētījuma procesā.

Zinātniskās karjeras mīnusi

“Viss reducējas uz bioloģisko jautājumu – vai sieviete grib ģimeni?” Baiba atklāj, ka akadēmiskajā zinātnē cilvēkam, kurš vēlas kļūt par profesoru, sākot doktorantūras studijas, jārēķinās ar vismaz 15 gadiem smaga darba. Katra zinātniskā publikācija prasa daudz laika, bet tādas nepieciešamas vismaz piecas. Tas bioloģiski sakrīt ar laiku, kad sievietes varētu veidot ģimeni. “Vīrietis var izveidot veiksmīgu akadēmisko karjeru un 55 gadu vecumā kļūt par tēvu. Sievietēm šāda iespēja nepastāv. Manuprāt, tas ir dominējošais faktors, kāpēc visi centieni palielināt sieviešu kvotu zinātnē ir neveiksmīgi.”

Zinātne un komunikācija

Pēc Baibas domām, zinātne ir par komunikāciju. “Esmu pietiekami ilgu laiku pavadījusi pie rakstāmgalda, pie monitora, lai šobrīd ar prieku komunicētu par zinātni ar plašāku sabiedrību.” Viņasprāt, precīzijas medicīna ir joma, par kuru īpaši svarīgi pēc iespējas vairāk runāt, skaidrot un raisīt diskusijas, jo nepieciešams, lai cilvēki saprastu savus ieguvumus no šādas sistēmas.