Maija izskaņā, jūnija sākumā Latvijā viesojās pasaules atzinību guvusī fotogrāfe Andžela Forkere (Angela Forker) no Amerikas, lai fotografētu 12 Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības mazos pacientus. Fotoprojektam dots nosaukums “Sapņu tilti”, gluži tāpat kā Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības iecerei uzbūvēt multifunkcionālu aprūpes centru “Sapņu tilti” neizārstējami slimiem bērniem un viņu ģimenēm. 

Parādīt, ka ikviens bērns ir mīlams, neskatoties uz veselības stāvokli, atklāt vērtību, ko šie bērni nes pasaulei, vairot pārliecību, ka viss ir iespējams, - tāds ir Andželas Forkeres Precious Baby Project mākslas darbu mērķis. 

Latvija ir pirmā valsts ārpus Amerikas robežām, kur Andžela Forkere devusies fotografēt bērniņus ar īpašām vajadzībām. Šis ir stāsts par Dieva, brīnumu klātbūtni, neizmērojami lielo vecāku mīlestību un ticību, patieso dzīves vērtību sajušanu, izprašanu. Projekts, kurš atspēko mītus, ka bērnu paliatīvā aprūpe ir stāsts par miršanu. Šis ir stāsts par dzīvošanu. 

Man piedāvāja viņu satikt, un es nevilcinoties piekritu, lai arī bija satraukums par to, ka saruna nebūs dzimtajā valodā.

Saruna man ļoti patika, bija tik interesanti iepazīt Andželas skatījumu uz dzīvi, īpašajiem bērniem un savu darbu. Tā arī izvērtās ļoti emocionāla un man pašai lielas pārdomas raisoša. Lai arī nevarējām nodrošināt pilnu tulkojumu, tālākajā tekstā ir iespēja iepazīties ar nelielu kopsavilkumu. Iesaku visiem sekot viņas fb lapai un iepazīties ar brīnišķīgo darbu, ko viņa dara.

Anete Bendika: Kā nonācāt līdz idejai fotografēt bērnus ar īpašām vajadzībām?

Andžela Forkere: Šeit man laikam jāpiemin, ka neesmu vienmēr bijusi jaundzimušo fotogrāfe. Mēs ar vīru bijām misionāri (Dieva vēstneši) Itālijā un Austrumvācijā 15 gadus, un to īsti nevar izskaidrot, nepieminot Dievu, jo bija sajūta, ka tas ir tieši tas, ko Dievs ir paredzējis mums darīt, un dzīve tiešām bija brīnišķīga. Tobrīd fotografēju hobijam – Eiropa ir skaista, tāpēc iemūžināju skaistās vietas. Dzīvojot Itālijā, mūsu ģimeni piemeklēja liels pārbaudījums – mūsu 19 gadus vecā meita palika stāvoklī, kas savā ziņā bija grūts laiks, jo mācītāja ģimenē nav pieņemts, ka tā notiek. Bet tā notika, un tas notika ar mūsu meitu, kuru tik ļoti mīlam. Vēl neapzinājāmies, kā viņas mazais puisēns mainīs mūsu dzīvi un cik ārkārtīgi ļoti viņu mīlēsim. Viņš bija tik skaists mazulis, ka nolēmu viņu iemūžināt savās bildēs. Lai gan sākumā man nebija ne mazākās nojausmas, ko es īsti daru, pašmācības ceļā lēnām uzlaboju savas prasmes, uzņemot neskaitāmas bildes ar mazdēlu. Un tad mani iepazīstināja ar Adeles Enersenas fotogrāfijām, kura, manuprāt, ir šāda tipa fotogrāfiju meistare. Redzēju, ka viņa izklāja dažādus audumus un citas ikdienišķas lietas, radot nelielas ainas un dažādas vides, kurās fotografē jaundzimušos. Tuvākie sāka mani mudināt arī šādi iemūžināt manu mazdēlu Rikiju, un pēc lielas minstināšanās nolēmu to arī izdarīt. Visiem rezultāts ļoti patika, tādēļ arī izveidoju nelielu grāmatiņu, ko nosaucu “Mazā Rikija lielie piedzīvojumi”. 

Lai arī tā laika bildes atšķiras no tagadējām, procesā sapratu, cik ļoti man patīk fotografēt jaundzimušos un radīt šīs nelielās ainiņas, kas man kā ārkārtīgi radošam cilvēkam kalpoja kā radošā gara piepildījums. Tālāk sekoja intensīvs darba process, kura laikā es daudz mācījos un izkopu savas prasmes, rezultātā pieprasījums auga ļoti strauji un nu jau četrus gadus man ir pašai savs bizness. Visamizantākais, ka mana fotostudija ir mūsu mājas ēdamistabā. Pārbīdot lielo ēdamgaldu, tā kļūst par manu darba telpu. 

Andžela Forkere par dzīves jēgu:

Tuvāk 50 gadu jubilejai es domāju par dzīves jēgu - ko vēlos iesākt ar savu turpmāko dzīvi? Zināju, ka gribu nest pārmaiņas pasaulei, tikai nezināju, kādā veidā. Domājot par šīm lietām, es vienmēr kļūstu emocionāla, it īpaši, ja runa ir par manu fotoprojektu. Lūdzu Dievu, lai palīdz saprast, kādā veidā to izdarīt. Un man nāca atbilde, ka, fotografējot bērnus ar īpašām vajadzībām, tas ir iespējams. Tādēļ arī tapa Precious Baby Project, kurā ir bērni tikai ar īpašām vajadzībām, un par šo bilžu uzņemšanu es neprasu samaksu. Vecāki, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, bieži sastopas ar grūtībām atrast fotogrāfus, kas justos ērti radoši izpausties, fotografējot viņu bērnus. Tādēļ tieši šī pieeja ir lieliska, jo ainas un bildes tiek radītas, noliekot bērnu guļus uz muguras, kas paver iespēju fotografēt visdažādākos mazuļus. Dzīvē bērnu var ierobežot nespēja sēdēt, staigāt, bet savās ainās es lieku sapņiem tapt īstiem, un cilvēkiem, ieraugot fotogrāfiju, atklājas bērna patiesā būtība, vērtība, ko viņš šai pasaulei, sabiedrībai nes. 

Andžela Forkere par sabiedrības izpratni par bērniem, ģimenēm ar īpašām vajadzībām:

Bieži vien šīs ģimenes jūtas izolētas, jo sabiedrība negrib saredzēt šos bērnus. Mans aicinājums ar fotogrāfijām ir nojaukt šīs sienas starp divām sabiedrības pusēm. Ja vien  atveram savas sirdis šiem bērniem, mēs ienesam prieku viņu dzīvē un viņi spēj ienest daudz prieka un vērtīgā arī mūsos pašos. Šie bērni, ģimenes mani ir mainījuši. 

Anete Bendika par saviem centieniem mainīt sabiedrības izpratni Latvijā:

Latvijā mēs arī cenšamies mazināt distanci starp šīm sabiedrības pusēm dažādos veidos - to dara gan aktīvi vecāki, gan organizācijas, bet ir vēl ļoti daudz darāmā. Padomju laikā bija ierasts cilvēkus ar īpašām vajadzībām izstumt no sabiedrības, ievietot dažādās iestādēs prom no acīm, un tas vēl joprojām daudz kur turpinās. Arī mūsu meklējumi ar dēla diagnozi ir bijuši gari. Lai arī viņš ir vienīgais ar šādu diagnozi Latvijā, mūsdienu iespējas ir palīdzējušas mums atrast cilvēkus līdzīgās situācijās daudz kur pasaulē, jo neziņa, reizēm kauns no vienas puses ir licis noslēpties. Kauns un neziņa rodas tieši mūsu visu audzināšanas dēļ, kā arī no tā, kā apkārtējie cilvēki varētu reaģēt. Tomēr mēs izveidojām Instagram kontu, kurā dalāmies, tādējādi palīdzot sev un citām ģimenēm. Savos piecos gados mūsu dēls Hermanis ir gan mūsos, gan apkārtējos ļoti  daudz ko mainījis. 

Andžela Forkere: Ar sociālajiem tīkliem vienmēr pastāv risks, ka uzradīsies kāds, kam būs negatīvas lietas ko pateikt, tomēr vairums cilvēku ir jauki un pozitīvi. Kā arī, jo vairāk bērni ar īpašām vajadzībām kļūs redzami, jo vairāk ģimenes, kurās aug tādi bērni spēs atrast sev līdzīgos, rast atbildes un sabiedrotos. Tādēļ katru reizi, kad publicēju kādu bildi no Precious Baby Project un saņemu daudz labu vārdu, man ir sajūta, ka šis projekts tiešām maina cilvēku skatījumu uz īpašajiem bērniem.

Anete Bendika: Kā jūs tikāt uzaicināta uz Latviju?

Andžela Forkere: 2019. gada sākumā Bērnu paliatīvās aprūpes komanda savā Facebook profilā dalījās ar maniem darbiem un komentārā ierakstīja, ka būtu priecīgi, ja es atbrauktu uz Latviju. Izlasot šo komentāru, es zināju, ka braukšu. Mani uzrunāja Bērnu paliatīvās aprūpes komandas iecere uzbūvēt multifunkcionālo centru “Sapņu tilti” šīm ģimenēm un bērniem, ideja, ka fotografēšu tieši Latvijas bērnus. Tagad, satiekot klātienē bērnu paliatīvās aprūpes komandu, jūtos neizmērojami pateicīga par darbu, ko viņi dara. 

Anete Bendika: Arī mēs esam Bērnu paliatīvās komandas aprūpē, un varu teikt – šī ir komanda, kurai no sirds var uzticēties, kuras centienus ir vērts atbalstīt – ziedojot, atbalstot organizatoriski, idejiski. 

Andžela Forkere: Jā, patiesi priecājos iepazīties ar šo komandu un darbu, ko viņi veic, gan rūpējoties par bērniem un viņu ģimenēm, gan mainot to, kā sabiedrība viņus redz. Arī es savos darbos mēģinu svinēt dzīvi, iemūžināt prieku, ko bērns ir nesis, neliekot akcentu uz to, ka viņa dzīve var būt pavisam īsa. Nesen fotografēju bērnu ar Krabes slimību. Vecāki izveidoja Facebook lapu ar nosaukumu “Bryce’s battle”. Pateicoties puisītim, aktīvajiem vecākiem, tika panāktas likuma izmaiņas Indiānā. Tagad katram jaundzimušajam tiek veikta pārbaude, lai noskaidrotu, vai viņam tā nav, jo tad, kad sāk parādīties slimības simptomi, ir jau par vēlu sākt ārstēšanu un bērni ar šo diagnozi mirst. Viņu fotografējot, gribēju atspoguļot viņa cīņu, tādēļ izveidoju šādu ainu

Bilde

Ainā ieliku pudeli ar zīmīti kā simbolu - lai arī mēs zinājām, ka viņš cīņā zaudēs, pateicoties viņam, citiem bērniem ir cerība, jo likuma izmaiņu dēļ diagnoze tiks noteikta pirms simptomu parādīšanās.

Trīs nedēļas pēc bildes uzņemšanas viņš devās aizsaulē. Vecāki man pateicās, ka esmu iemūžinājusi viņu bērnu bildē, kas svin viņa dzīvi un cīņu. Viņa dzīve bija īsa, bet tik nozīmīga mums visiem. Tādēļ vienmēr bildēs cenšos izcelt katra bērna vērtību, lai tā ir mūžīga un skaista piemiņa par viņa dzīvi.

Savukārt iemūžinot bērnus, kuru diagnozes nav ar ierobežotu dzīvildzi, gribu nodot vēstījumu – viss ir iespējams! Vecāku ticībai ir liela nozīme, ar savām bildēm ceru to atgādināt arī viņiem.

Anete Bendika: Jā, novērtēt, ticēt un mīlēt! Paldies, ka būvē tiltu starp sabiedrības daļām, parādot, ka esam viena sabiedrība un katrs ir pelnījis būt mīlēts. Nevaru vien sagaidīt ieraudzīt bildes ar Latvijas bērniem, noteikti sekošu arī turpmāk tavai lapai. Ceru, ka drīz atvērsi iespēju cilvēkiem tevi finansiāli atbalstīt, lai tu varētu ceļot pa pasauli, iemūžinot bērnus ar īpašām vajadzībām, parādot, kāds iespaids uz cilvēku dzīvēm ir tavam darbam, parādot, kāds ir mīlestības spēks. (Andžela par darbu neprasa samaksu, un vairāki cilvēki ir viņai ieteikuši izveidot “fundraiser”, kas ļautu cilvēkiem ziedot šim projektam.)

Paldies par sarunu un to, ka mani saraudināji rīta agrumā...

Andžela Forkere: Es arī vienmēr apraudos, runājot par šo projektu...

Anete Bendika: Es arī esmu raudātāja, un agrāk man par to bija neērti, bet tad sapratu, ka, manuprāt, runājot par šo, mēs nonākam kontaktā ar to, kas patiesi dzīvē ir svarīgs un caur šo tēmu arī paši sevi ieraugām pavisam godīgi, un tās ir lielas emocijas.

Andžela Forkere: Esmu sapratusi, ka arī ciešanas nāk ar cita veida skaistumu, man ir radies mazs teiciens – reizēm dzīvē nenotiek kā plānots, bet, ja atveram sirdis, tad varam atrast citādo skaistumu negaidītās vietās. Vecāku mīlestība pret bērnu ir kaut kas tik skaists, un, lai arī tas ir citādāks bērns nekā gaidīts, viņam ir tik daudz, ko dot saviem vecākiem un visai pasaulei. Jā, tas nāk kopā ar grūtībām un skumjām, bet tur ir arī prieks un skaistums. Es domāju, mums ir jākoncentrējas uz labo un skaisto, novērtējot katru mirkli. Jāizbauda laiks, kas ir dots kopā, kamēr vien ir iespēja. Un vajag raudāt, kad gribas, bet arī atļaut sev smieties!

Anete Bendika: Jā, novērtējot labos brīžus, ir iespēja uzpildīt sev tādu kā spilvenu, kur iekrist sliktajos brīžos. Tas spilvens palīdz sliktos brīžus pārvarēt, jo vairs nevar neredzēt, ka ir arī labais un pozitīvais.

Paldies vēlreiz par šo sarunu un darbu, ko dari! Nevaru vien sagaidīt ieraudzīt tavas bildes uz jaunā paliatīvās aprūpes centra sienām!

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams