Saistībā ar gaidāmo Baltijas praidu, kas šogad notiks Viļņā, TVNET uz interviju raidījumu "Komforta zona" aicināja vienu no visatpazīstamākajām LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) tiesību aktīvistēm Latvijā, partiju apvienības "Attīstībai/Par" (A/P) valdes locekli Evitu Gošu.

Pirms intervijas jūs teicāt, ka jums esot apnicis skaidrot, ka LGBT cilvēki neesot slimi. Cik bieži jums nācies to skaidrot?

Es esmu aktīva savā sociālajā darbībā un vispār cilvēktiesību jomā jau vairāk nekā desmit, nu jau varētu teikt 14 gadus.

Protams, visu šo gadu laikā ir nācies piedzīvot daudz ko. Diemžēl vēl šobaltdien ar šādiem viedokļiem nākas saskarties. Ir cilvēki, kuri domā, ka LGBT cilvēki ir kaut kādi izvirtuļi vai slimi.

Bieži vien šie viedokļi savijas vienā viedoklī. Un tad vienu brīdi viņi ir izvirtuļi, vienu brīdi viņi ir slimi. Ir ļoti liels prieks par to, ka šie viedokļi šobrīd ir margināli, tie vairs nav valdošie viedokļi Latvijas sabiedrībā. Bet diemžēl tie joprojām pastāv. Katrā ziņā, es vienmēr ļoti novērtēju sarunas, kurās mēs runājam par ļoti praktiskām un konkrētām lietām, proti par to, kā situāciju uzlabot, nevis atspēkot absurdus viedokļus, kuri, kā ir zināms, nav patiesi.

Kas ir visabsurdākais, ko līdz šim esat dzirdējusi par gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem vai transpersonām?

Šo gadu laikā bijuši cilvēki, kas kaut kādu reliģisku apsvērumu dēļ pauda viedokli, ka LGBT cilvēki rīkojas pretēji Dieva gribai. Varbūt vissmieklīgākais ir tas, ka LGBT cilvēkiem nevar būt bērnu. Tas ir visabsurdākais, jo

tiešām nav saprotams, kā seksuālā orientācija vispār var korelēt ar cilvēka spēju vai vēlmi būt par vecāku.

Par kopdzīves likumu. 2018. gadā Saeima noraidīja attiecīgo pilsoņu iniciatīvu. A/P pirms Saeimas vēlēšanām solīja panākt kopdzīves likuma pieņemšanu. Kas notiek tagad?

A/P to ir solījusi, un A/P ir nopietna partiju apvienība ar ilgtermiņa mērķiem un plāniem. Tā sakot, uz palikšanu. [Apvienība] viennozīmīgi pildīs vēlētājiem doto solījumu. Protams, ir jāņem vērā fakts, ka ievēlētā Saeima ir diezgan konservatīva. Līdz ar to A/P ļoti nopietni izvērtē, kādā veidā un kādos termiņos šo normatīvo aktu varētu virzīt un pieņemt.

Vai jūsu taktiskā nostāja ir saistīta ar to, ka viens no koalīcijas partneriem ir Nacionālā apvienība (NA)? Tieši viņi ir tie, ar kuriem ir visgrūtāk vienoties, vai ne?

Es domāju, ka mēs vairs nevaram tik viennozīmīgi pateikt, ka ir tikai NA. Domāju, ka kopumā Saeimas sastāvs ir konservatīvs, kurā A/P ir tiešām ar tādu lielu atrāvienu priekšā arī dažādos citos jautājumos.

Bet, ja mēs paskatāmies tieši uz koalīcijas partneriem, piemēram, uz “Jauno Vienotību” (JV)? Ko teiksiet par viņiem šajā ziņā?

Vairāki JV gan savulaik deputātu kandidāti, gan esošie deputāti, protams, arī iepriekšējā sasaukumā, ir atbalstījuši ideju par to, ka ģimeņu līdztiesība ir nepieciešama mūsu sabiedrībā. Un tas nav mainījies, bet es domāju, ka mēs nevaram runāt tikai par NA, mums jau ir arī Jaunā Konservatīvā partija (JKP) un arī īstenībā KPV LV.

Tad viņi arī neatbalsta?

Es tagad negribu vispārināt. Mums jebkurā gadījumā šajā konkrētajā jautājumā ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem. Jo ir partijas, partiju apvienības, bet jebkurā gadījumā balso konkrēti cilvēki. Un arī vienas partijas vai partiju apvienības ietvaros var būt dažādi uzskati. Ja mēs paraugāmies, piemēram, uz Vienotību iepriekšējā parlamenta sasaukumā, tad arī tur mēs redzējām (īstenībā tieši tajā balsojumā, kas bija par šo ManaBalss.lv iniciatīvu), ka viedokļi bija pretēji. Bija atsevišķi Vienotības deputāti, kuri šo likumprojektu atbalstīja, un bija tādi, kuri neatbalstīja.

Kāda gaisotne ir Saeimas gaiteņos? Vai A/P izdodas pārliecināt tos konservatīvos deputātus vai ne?

Nu es tagad noteikti negribētu būt baumu birojs.

Runa nav par baumām, bet par tendencēm.

Katrā ziņā A/P pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām ir arī publiski minējusi to, ka mēģinās jau arī šī parlamenta sasaukuma laikā virzīt ideju par ģimeņu līdztiesību, un tas arī tiks darīts.

Bet kā jūs vērtējat izredzes, ka tas vainagosies ar taustāmu rezultātu šīs Saeimas sasaukuma laikā?

Ir kaut kāds jautājumu loks, par kuriem viennozīmīgi ir dodamas skaidras atbildes. Bet visbiežāk tomēr tik ļoti simtprocentīgas atbildes nevar dot.

Saeimas sastāvs, kāds tas pašreiz ir, tas nav ideāls šādu ideju virzīšanai, bet katrā ziņā A/P uzskata, ka tā situācija noteikti nav tāda, kurā par šo jautājumu vispār nav iespējams runāt.

Tātad runāsiet, bet nevarat garantēt, ka tas rezultāts tiks panākts?

Tieši tā, garantēt - noteikti nē.  A/P ideja nav, protams, nākt klajā ar iniciatīvu, kas nekavējoties tiks noraidīta. Tas nav pašmērķis. Šī partiju apvienība nav populistiska tādā ziņā, ka nāk klajā ar kaut ko vēlētājiem tīkamu, bet vienlaikus šī iniciatīva tiek noraidīta.   Tas mērķis ir piepildīt šo ideju tā, lai tas mērķis būtu sasniegts.

Zinu, ka jūs ar dzīvesbiedri audzināt dēlu. Cik viņam ir gadu?

Jā, tas, protams, ir ļoti personīgs jautājums.

Es vēlos saprast, vai viņš ir skolas vecumā vai ne?

Nu, konkrēti mūsu dēls ir pirmsskolas vecumā. Bet, ja mēs tagad dodamies šajā virzienā, kur runāsim par ģimenēm un tieši par LGBT cilvēku veidotu ģimeņu tiesisko aizsardzību, tad te jau būtu vērts pateikt to, ka

šādas ģimenes Latvijā ir. Viņu skaits pieaug, un tajās dzimušo bērnu skaits pieaug.

Es pirms dažiem gadiem izveidoju iniciatīvu: ģimeņu grupu, kur mēs varam pārrunāt dažādas aktualitātes un kopīgi pārvarēt ikdienas problēmas.

Šai iniciatīvai ir arī kāds nosaukums?

Tā ir pilnīgi tāda neformāla grupa. Jāsaprot ir tas, ka lielā mērā tā vide, kurā mēs Latvijā dzīvojam, nav LGBT cilvēkiem ārkārtīgi atvērta un draudzīga, un tāpēc daudzi cilvēki arī nevēlas īpaši būt publiski redzami. Vēl viens piemērs tam, ka viņi to nevēlas darīt, ir šāds: šobrīd Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā ir vairākas lietas tieši attiecībā uz kopdzīves vai partnerattiecību atzīšanu. Arī šajās lietās faktiski kā vienīgā publiski redzamākā persona esmu es, jo es arī esmu iniciējusi šīs tiesvedības, bet

šie cilvēki vienkārši nevēlas izgaismoties, jo viņiem ir bail no tā, kas potenciāli varētu notikt ar viņu bērniem. Viņi negrib uzņemties šādus riskus, ka kāds publiski pēc tam varētu vērsties pret viņu bērniem.

Ar kādām problēmām jūs un jūsu dzīvesbiedre saskaraties sadzīviskā līmenī, audzinot bērnu?

Pavisam vienkāršs piemērs. Es domāju, ka jebkurš, kurš ar bērnu ir vērsies pie ārsta, kaut vai devies uz bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļu, ir redzējis lapu (es nepateikšu, vai tieši šodien tur ir tā lapa), kur rakstīts, ka bērnu atvedis vai nu juridiskais vecāks, vai pilnvarota persona. Runa, protams, ir par notariāli apliecinātu pilnvaru. Jo fizisku personu var pilnvarot tikai pie notāra. Katrā ziņā agrāk šī lapa tur ir bijusi, un jebkurā gadījumā likums nosaka, ka šai pilnvarai ir jābūt.

Tas nozīmē: ja bērnam ir divi vecāki, no kuriem vienam nav nekādas iespējas kļūt par šā bērna juridisko vecāku, tad,

ja šis juridiskais vecāks, piemēram, ir komandējumā ārzemēs un bērns salauž roku vai viņam ir augsta temperatūra vai vēl kaut kas, tad patiesībā šis nebioloģiskais vecāks bez pilnvaras nemaz nevar vērsties pēc medicīniskās palīdzības.

Viens būs neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas būtu jāsniedz jebkuram, bet cita lieta - dodoties vienkāršā vizītē. Vai arī tā pati ceļošana ir apgrūtināta. Pilnvaras - tas ir viens. Tā ir ikdienas lieta.

Arī dažādi sadzīves sīkumi. Piemēram, jūs gribat saņemt informāciju par savu bērnu no Iedzīvotāju reģistra, jums ir jāvēršas pie sava partnera, kurš ir bioloģiskais vecāks, [jālūdz viņam] vai nu elektroniskais paraksts, vai arī interneta bankas parole, lai jūs vispār šo izziņu varētu iegūt.

Tās galvenās bažas patiesībā ir saistītas ne tik daudz ar ikdienu, bet ar fundamentālajām lietām, proti, ar neziņu, ar bailēm, kas notiktu ar bērnu, ja kaut kas atgadītos ar šo juridisko vecāku. Piemēram, šis juridiskais vecāks iet bojā vai viņš ir slimnīcā komā, vai viņam ir kaut kāda smaga saslimšana, kas notiks ar bērnu tādā gadījumā?

Tad jau principā viņš var nonākt arī bērnunamā?

Arī šāda iespēja pastāv, tieši tā. Piemēram,

pat ja cilvēks savā testamentā norāda potenciālu aizbildni savam bērnam, arī šis aizbildnis ir jāapstiprina bāriņtiesai.

Un, ja bāriņtiesa uzskatīs, ka, piemēram, šis faktiskais vecāks, kurš nav varējis kļūt par juridisko vecāku, ir neatbilstošs, vai ja tur būs strīds ar kaut kādiem radiem, kas gribēs būt par tā bērna aizbildni, bet kuriem nav kontakta ar bērnu... Iedomājieties, jau tā situācija, kurā ir gājis bojā tuvinieks, kurā ir sēras un bēdas, papildus tam nāk klāt visas šīs problēmas, rūpes un vienlaikus bažas par to, vai viss izdosies. Tās lielās lietas ir tās, kas biedē.    

Piemēram, viena man pazīstama ģimene, sieviešu pāris. Šajā ģimenē mammas pat ir jautājušas bāriņtiesai, kas notiks ar bērnu, ja māte mirst dzemdību laikā. Bērns izdzīvo, māte mirst. Bāriņtiesa nevar atbildēt.

Jo bērnam sanāk tā: viņam nav personas koda, viņš ir tāds mazs bumbulītis, kas ir nācis šajā pasaulē, un viņa vienīgais iespējamais juridiskais vecāks ir miris. Kas notiek ar šo bērnu? Atbildes īsti nav.

Savukārt pretēja dzimumu pāriem ir iespēja samaksāt 14 eiro un noslēgt laulību. Un tad viss ir ļoti vienkārši. Bērnam ir divi juridiski vecāki. Bet viendzimuma pāriem nav ne iespējas noslēgt laulību, ne arī bez šīs laulības kaut kādā procesā kļūt par bērna juridisko vecāku. Manuprāt un daudzuprāt, arī pētījumi to apliecina, ka bērna labākajās interesēs ir tas, ka viņš dzīvo ģimenē, kura ir tiesiski aizsargāta, un ka viņam ir divi vecāki. Tas ir milzīgs problēmu labirints.

Agrāk vai vēlāk jūsu bērns nonāks skolā. Viņam pajautās: kāpēc tev ir divas mammas? Kā jūs viņam to paskaidrosiet?

Viss ir ļoti vienkārši. Mēs dzīvojam pasaulē un arī valstī, kur patiesībā tāds ģimenes modelis, kur ir laulāts vīrietis, sieviete un viņu bioloģiskie bērni, šobrīd ir mazākumā.

Līdz ar to mums visiem apkārt ir tiešām ļoti dažādas ģimenes, un mūsu bērns jau šobrīd no brīža, kad viņš ir spējis sazināties ar apkārtējo pasauli, ir vienmēr šīs dažādās ģimenes redzējis, un mēs esam daudz par to runājuši. Viņš ļoti labi zina, ka ir pilnīgi ok, ja ir ģimene ar divām mammām, vai tētiem, vai omītēm, un ir vairāki bērni, un ir viens bērns utt. Arī manis iepriekš minētajai ģimeņu grupai viens no mērķiem ir tāds, ka mēs kopā tiekamies, un arī mūsu bērni draudzējas un kopā pavada laiku. Viņiem tas ir pilnīgi normāli. Mūsu bērns, piemēram, tā arī saka: es sen neesmu saticis Jānīti. Nu, to Jānīti, kam ir divas mammas. Respektīvi, tā ir pilnīgi dabiska bērna reakcija, ja viņš tādā veidā identificē šo Jānīti, jo mēs pazīstam vēl vismaz pāris ģimenes, kur ir Jānītis.

Pēdējos desmit gados, kā to pierāda pētījumi, arī organizācija ILGA Europe, Latvijā stāvoklis ar LGBT tiesību ievērošanu nav būtiski mainījies. Ko varētu, jūsuprāt, darīt citādāk? Kā citādi varētu paskaidrot cilvēkiem, ka šīs lietas ir normālas?

Es domāju, ka kopumā mēs noteikti nevaram apgalvot, ka vispār nekur nekas nav pavirzījies uz priekšu. Mēs noteikti neesam pavirzījušies uz priekšu tajā, kas ir šī likumiskā joma. Proti, nav nekādu pozitīvu uzlabojumu tieši attiecībā uz LGBT tiesībām.

Bet es gribētu teikt, ka noteikti ir jūtams uzlabojums kopējā sabiedrības noskaņojumā, un es domāju, ka viens ļoti labs veids, kā mēs to varētu ilustrēt, ir tas, kas notika pagājušā gada Rīgas praidā, proti, ka pirmo reizi tajā piedalījās vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku,

un es atgādināšu, ka pirmajā Rīgas praidā, kas notika 2005.gadā milzīgi skandalozā gaisotnē, piedalījās aptuveni 70 līdz 100 cilvēku. Es tomēr gribētu teikt, ka tā ir milzīga atšķirība.

It īpaši jaunu, aktīvu, izglītotu, ārzemēs pabijušu vai studējušu cilvēku vidū tā attieksmes maiņa vienkārši ir grandiozi atšķirīga no tā, ko es esmu pieredzējusi pirms tiem desmit un vairāk gadiem. Kopumā varētu teikt, ka tiešām tās izmaiņas notiek. Protams, es gribētu, lai tās notiktu ātri un lai rīt ap brokastu laiku viss būtu pilnīgi sakārtots, bet Latvijā un kopumā pasaulē tā situācija lēni, bet tomēr uzlabojas.

Un tomēr ik pa laikam var dzirdēt par šokējošiem gadījumiem. Piemēram, Polijā vienu aktīvisti apcietināja par to, ka viņa Jaunavas Marijas attēlam bija pievienojusi varavīksnes krāsas. Par ko tas liecina?

Diemžēl Polija un Ungārija Eiropas Savienībā (ES) šobrīd izceļas ar daudzām un dažādām aktivitātēm, kur mēs runājam par autoritāras varas iezīmēm dažādās jomās. Mēs nerunājam tikai par homofobiju. Esam dzirdējuši par tiesiskuma jautājumiem, par priekšlikumiem padarīt stingrākus abortus regulējošus normatīvus aktus utt. Skaidrs, ka vispār kaut kādas autoritārisma iezīmes un populisma viļņi ik pa brīdim pārveļas mums pāri, un tas ir ļoti labi, ka Eiropa kopumā spēj tam turēties pretī.

Par praidu. Kāda nozīme praidam ir jūsuprāt?

Tā ir diena, kad viņi jūtas brīvi, kad viņi svin šo savu identitātes daļu.

Man personīgi praids simbolizē LGBT cilvēku redzamību, brīvību. Manuprāt, Latvijā praidiem ir bijusi ļoti liela nozīme tieši redzamības ziņā un problemātikas aktualizēšanas ziņā. Jo es uzskatu, ka bez praidiem mēs nebūtu situācijā, kurā mēs vispār runājam par to, ka ir nepieciešama tiesiskā aizsardzība LGBT veidotām ģimenēm

un ka ir nepieciešami normatīvie akti, kas tiešām aizsargātu pilnīgākā mērā LGBT cilvēkus no diskriminācijas, mēs nerunātu par to, ka ir nepieciešama aizsardzība no naida runas, naida noziegumiem utt.

Praidi ar visu šo savu pretrunīgumu tomēr ir radījuši diskusiju sabiedrībā un ir noveduši mūs līdz tam, lai parādītu, ka ir problēmas, kas šīs ir par problēmām un kā šīs problēmas risināt. Man personīgi praids ir par to.

Vienlaikus es ļoti cienu visus tos cilvēkus, kuri ir cietuši visu šo gadu gaitā savas identitātes dēļ. Tajā dienā, kad ir praids, es par viņiem svecīti gluži  nenolieku, bet es viņus pieminu. Jo ir ļoti daudz cilvēku pasaulē, kuri ir cīnījušies, kuri ir gājuši bojā, kuri ir sakropļoti un vispār viņu likteņi ir samīdīti kājām, kuriem ir atņemti bērni, kuriem ir liegtas tiesības uz saviem bērniem utt. Man praids ir par to.

Tajā dienā, ejot šajā gājienā, es atzīmēju to, ka mēs esam nogājuši tālu ceļu, mums vēl tāls ceļš ir priekšā, mums ir daudz vēl ko sasniegt. Bet, salīdzinot ar daudzām valstīm, piemēram, ar Āfrikas vai Āzijas valstīm, kur homoseksualitāte ir kriminalizēta, kur cilvēkus pakar vai viņi mūžu pavada cietumā pazemojošos apstākļos, vai kur viņiem izpilda nāvessodu, mēs, protams, esam priekšā.

Kas ir šokējošākais homofobijas gadījums, par kuru esat dzirdējusi?

Man cilvēciski vissāpīgāk ir tas, ka ir vecāki, kuri novēršas no saviem bērniem. Kuri neuzskata savus bērnus par saviem bērniem. Psihoemocionālas traumas sadziedēt ir patiesībā grūtāk nekā kādas fiziskas traumas. Es to šausmīgi dziļi cilvēcīgi izjūtu, un es nesaprotu, kā tas ir, ka var tā vienkārši novērsties no sava bērna. Tas mani aizskar visdziļāk.

Kā jūsu vecāki reaģēja?

Man un manai dzīvesbiedrei tiešām ir brīnišķīgi vecāki, un brīnišķīgas ģimenes. Šajā ziņā mums ir ļoti paveicies. Jo ne visiem tā ir. Mums ir ļoti ciešas attiecības. Mēs bieži mēdzam pavadīt brīvo laiku kopā. Kopā saimniekojam laukos un baudām dzīvi. Mūsu vecāki - viņiem ir ļoti ciešas attiecības ar mūsu dēlu. Mums ir tāda cieša un saticīga ģimene. Bet tā tiešām ir veiksme, jo situācijas ir ļoti dažādas.

Izņemot kopdzīves likumu, kādi vēl risinājumi ir LGBT cilvēku tiesību aizsardzībai?

Es tiešām uzskatu, ka runai nevajadzētu būt tikai par kopdzīves likumu. Latvijā faktiski nav nekādu pozitīvu tiesību, kas būtu attiecībā uz LGBT cilvēkiem tajā pašā diskriminācijas novēršanas jomā. Mums ir tikai darba likums, nodarbinātības joma, kurā vispār pastāv diskriminācijas aizliegums uz seksuālas orientācijas pamata. Protams, mums ir Satversme, kurā ir noteikts, ka visu cilvēku tiesības ir īstenojamas bez jebkādas diskriminācijas, bet diemžēl praksē, ja mums nav konkrētu normatīvo aktu dažādās jomās, kurās šī diskriminācijas aizlieguma nav, tad šī Satversmes vispārīgā frāze dzīvē iedzīvināta netiek.

Tad noteikti naida runa, naida noziegumi. Piemēram, 2006. gada fekāliju mešana uz gājiena dalībniekiem tika kvalificēta kā huligānisms. Lai gan mēs ļoti labi saprotam, ka tas ir naida noziegums. Tur būtu vajadzīgs vismaz kā atbildību pastiprinošs apstāklis homofobija un transfobija, kuru vajadzētu ietvert krimināllikumā.

Mans personiskais uzskats, ka vispār noziedzīgam nodarījumam uz seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes pamata vajadzētu būt iekļautam krimināllikumā kā atsevišķam noziedzīgam nodarījumam. Ir vesels tiesību jautājumu loks, kurš noteikti būtu jāatrisina, kas situāciju uzlabotu.

Manuprāt, mums ir iztrūkusi metodiska sabiedrības izglītošanas kampaņa. Un tā ir iztrūkusi lielā mērā, jo sabiedriskajiem aktīvistiem vienkārši nav resursu, lai šādu kampaņu veiktu. Un šeit man ir jāatspēko [miljardiera Džordža] Sorosa sazvērestību mīļotāju tēzes, ka Soross iepludinot miljonus Latvijā un ir vesela virkne cilvēku, kuri dzīvo no šiem Sorosa miljoniem.

Es visu laiku joprojām gaidu, kad man Soross tos miljonus kontā ieskaitīs. Kā nav, tā nav. Tas, protams, ir smieklīgs mīts.

Visus šos gadus ir tiešām trūcis resursu visaptverošas sabiedrības izglītošanas kampaņas īstenošanai.

Kas ir viskaitinošākais jautājums, ko var uzdot gejam, lesbietei, biseksuālim vai transpersonai?

Viskaitinošākais un vienlaicīgi viskomiskākais jautājums viendzimuma pāriem, un tieši tiem viendzimuma pāriem, kuriem ir bērni, piemēram, sieviešu pārim pajautāt: kura no jums ir tētis? Un cilvēki tiešām tā jautā (smejas). 

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams