"Es gribēju apzināti pārdozēt, bet man nesanāca – es pamodos (..)." "Mēs ar viņu iepazināmies “programmā”, tomēr mums nekas nesanāca, jo mēs abi esam “mīnusi”. Es mīnuss, viņa mīnuss. Vai nu es viņu beigās novilkšu atkal lejā, vai viņa mani. Neskatoties uz to, mēs viens otru mīlējām. Ļoti stipri."

Otrā sērija. Pārdozēšana. Pašnāvība. Metadons. Mīlestība.

- Tu pats sevi sauc par narkomānu?

- Līdz 30 gadu vecumam uzskatīju, ka daru to tikai labsajūtas dēļ. Toties es nelietoju alkoholu. Pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas sapratu, ka tā ir visas manas dzīves problēma. Es sāku ārstēties, biju metadona programmā četrus gadus. Tagad man ir 40. Pāri 40. Es saprotu, ka tagad vienkārši jāiemācās ar to dzīvot, jo bez tā dzīvot nesanāks.

- Tu vari aprakstīt to dienu, kad saprati, ka esi atkarīgs?

- Jā, varu. Kad man vajadzēja braukt uz darbu, sapratu, ka nevaru to darīt, jo man nav pa rokai narkotiku. Es vienkārši nespētu to izdarīt. Tajā brīdī sapratu – jā, lieta ir nopietna.

- Tu biji metadona programmā. Kāpēc tev neizdevās nokāpt no adatas?

- Saprotiet, es četrus gadus biju metadona programmā. Bet tā ir bezjēdzīga maiņa. Metadons – tas ir sintētiskais heroīns. Tu esi tāds pats narkomāns, vienkārši brauc tur un visu laiku dzer metadonu. Sākumā tas man palīdzēja. Es tiešām pārtraucu durties, uztaisīju remontu. Ģimene, bērni, viss nostājās savās vietās. Tomēr pagāja divi trīs gadi, un tas viss apnika. Visu laiku viens un tas pats. Tev jāpaspēj uz darbu, pirms darba jābrauc uz Sarkandaugavu uz metadona programmu. Reizi gadā jāapmeklē visu veidu ārsti. Reizi mēnesī jāiet pie sava ārsta un jāpierāda, ka tu neduries, ka esi labs. Citādi viņš vairs nedos metadonu un būs turp jādodas katru dienu.

Tas atkārtojas gadiem. Tas ļoti apnīk. Cilvēki turp tikai atnāk, bet no turienes projām neviens neiet. Tikai ar kājām pa priekšu.

- Sanāk, ka vienu atkarību aizstāj ar citu?

- Var teikt arī tā. Šie cilvēki neizdara noziegumus, viņi strādā, bet viņi ir tādi paši narkomāni. Tie cilvēki, kas ir bijuši narkomāni, vairs nevar būt skaidrā. Un viņi to maina. Bieži kļūst par alkoholiķiem.

Jūs esat redzējuši pilnīgu alkoholiķi? Es labāk duršos, nekā vāļāšos renstelē vai dzeršu odekolonu...

Ziniet, es domāju, ka pēc gadiem desmit, divdesmit mēs izmirsim kā suga. Mūsu vairs nebūs. Es runāju par Latviju, Krievijā ir cita situācija, tur tas neizmirs nekad. Pie mums policija acīmredzot labi strādā. Mums nav heroīna, pie mums to nevar dabūt. Bet Krievijā tas pārdodas visur, [Krievijas] dienvidos to var nopirkt kā saulespuķu sēklas.

Pēc tam tu pierodi pie metadona, tev šķiet, ka tu dzīvo vienkāršu dzīvi, bet pietiek vien no tā atteikties, un lieta nonāk gandrīz vai līdz pašnāvībai, tur ir ļoti smagi.

- Tev ir bijušas domas par pašnāvību?

- Jā, protams, tādas laikam ir bijušas ikvienam. Es gribēju apzināti pārdozēt, bet man nesanāca – es pamodos.

Vēl vienu reizi gribēju izdarīt pašnāvību – mums ir vājas narkotikas, tās tiek atjauktas, atkal nesanāca.

Briesmīga nāve mani biedē. Vilcieni vai lēkšana no jumta – tas nav man.

- Pastāsti par savu ģimeni.

- Es negribētu daudz stāstīt par savu ģimeni. Mana ģimene ir tāda pati kā es. Mēs ar viņu iepazināmies metadona programmā. Mums nekas nesanāca, jo mēs abi esam “mīnusi”. Es mīnuss, viņa mīnuss. Vai nu es viņu beigās novilkšu atkal lejā, vai viņa mani. Ģimenē kādam ir jābūt “plusam” - cilvēkam, kas velk uz augšu. Tomēr, neskatoties uz to, mēs viens otru mīlējām. Ļoti stipri.

Ziniet, man ir kauns par visu savu dzīvi. Nospēlēts, var teikt, zaudēts. Ar to viss ir pateikts.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

- Ir bijis kaut kas briesmīgs, ko esi darījis devas dēļ?

- Zādzības. Zemāk es nenolaidos. Esmu ticīgs cilvēks. Zādzības veikalos. Neko citu tādu es nedarīju.

- Ko tieši nozagi veikalā? Kādam maku vai produktus?

- Nu tā, kaut kādas lietas. Bija gadījumi, kad meloju. Esmu strādājis celtniecībā, saņēmu lielu naudu. Bet visa šī nauda aizgāja narkotikām.

Ja naudas nav, nevari iet uz darbu. Ņem slimības lapu. To savienot nav iespējams, agri vai vēlu tas uzpeld.

Cilvēki pamana un tevi atlaiž. Tā lūk.

- Tev ir draugi?

- Jā. Tikai par draugiem tos diez vai var saukt. Kolēģi nelaimē.

- Jūs kopā lietojat?

- Jā.

- Tu taču saproti, ka intravenozie lietotāji ātrāk nomirst.

- Jā, saprotu.

- Tev nav bail, ka nomirs tavi draugi?

- Ir bail.

- Tev nav bail, ka nomirsi tu pats?

- Ir bail. Ziniet, narkomāni uz to skatās kā uz atbrīvošanu. Tev vairs nebūs jāmokās, jāmeklē. Ļoti grūta dzīve. Ienaidniekam nenovēlēsi. Daudzi narkomāni to dara speciāli.

- No kā tu baidies visvairāk?

- Grūti teikt, man ir daudz baiļu. Es negribu aiztikt savu ģimeni, tas ir kas svēts. Protams, par to [ģimeni] es baidos visvairāk. No cietuma baidies, no parastām lietām. Baidies no tā, ka nedabūsi narkotikas un tev būs slikti. Šodien, rīt, parīt. Sliktāk un sliktāk, depresija, tā ir briesmīga lieta...

Turpinājums sekos...

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams