Sākumā kazaki dzīvoja Donas un Dņepras lejtecēs, pēc tam Pievolgā, Ziemeļkazahijā, Sibīrijā. Par atsevišķu sociālu slāni kazakus atzina 16. gadsimta sākumā, kad viņi veidoja autonomas militāras struktūras. Tomēr juridisku statusu kazaki ieguva tikai 18. gadsimta beigās. Pēc PSRS sabrukuma kazaku tradicionālajos apgabalos notika kazaku organizāciju atdzimšana un kazaku pašpārvaldes rašanās. Krievijas Federācijas armijā ir atjaunotas kazaku karaspēka daļas.

Būt kazakam nozīmē izcili jāt ar zirgu - arī stāvot kājās uz sedliem, prasmīgi apieties ar zobenu un nēsāt raksturīgo cirtu kailā galvvidū.

Čubs - tā ir tava parole

Čubs - tā dēvē kazaku nacionālo frizūru. Kaila galva ar garu matu šķipsnu galvvidū bija Zaporožjes kazaku kareivja atšķirības zīme laikā no 16. līdz 17. gadsimtam. Hipsterīgo šķipsnu dēvē arī par čuprunu, hoholi, leveržetu. Jauniem kareivjiem to nēsāt neļāva.

Daži kareivji ataudzēja garu čubu, kas kaujas laikā plīvoja kā karogs, biedējot pretinieku. Jo garāka bija šķipsna, jo pieredzējušāks kareivis. Matu šķipsnu mēdza aizlikt aiz kreisās auss, jo kazaki ticēja, ka uz labā kareivja pleca sēž sargeņģelis, bet uz kreisā velns. Kreisajā pusē nēsāja ordeņus un zobenu. Augstdzimuši kazaki papildus nēsāja garas, uz augšu saskrullētas ūsās un auskaru vienā ausī. Čubs savā ziņa bija kazaka vizītkarte vai parole. Kazaki uzskatīja, ka matos ir enerģētisks spēks. Ja tos nogriež pavisam, kareivis zaudē “aizsardzību”.

Vēl kāda leģenda vēsta, ka Dievs mirušu kareivi aiz čuba izķeksēja no verdoša katla ellē, kurā viņš nonāca par grēku - cilvēku, lai arī viņi bija ienaidnieki, nogalināšanu.

Kazaku "zelta laikmets"

Pārsteidzoši, bet daži 16. gadsimta nocietinājumi saglabājušies līdz mūsdienām. Tomēr populārākais Hortices apmeklētāju vidū ir vēstures un kultūras komplekss “Zaporožjes Seča” ar autentiskiem kazaku galvaspilsētas elementiem, bet galvenais - vēsturisku kazaku “zelta laikmeta” gaisotni. Lai gan ideja par kazaku vēsturiskās pilsētas rekonstrukciju radās 1965. gadā, ideoloģisku apsvērumu dēļ tā netika realizēta. Kazaku laikmets atdzima 2004. gadā.  

Kompleksu ieskauj valnis un nocietinājumi - tieši tādi, kādi tie bija 16., 17. gadsimtā.

Toreiz vairāk nekā 5000 Zaporožjes kazaku devās uz Osmaņu impēriju. Vēlāk zemēs aiz Donavas kazaki nodibināja Aizdonavas Seču. 

Ukrainas kazaku nevaldāmais gars te burtiski virmo gaisā. Sala - muzejs ir fantastiska vieta! Pa labi no ieejas vārtiem atrodas pulvera pagrabs, pa kreisi skola, centrā tā sauktais maidāns. Baznīca ir Sečas augstākā un sarežģītākā būve. Tā ir piepildīta ar ikonām, ko radījis Zaporožjes mākslinieks Valērijs Bulats. Ļaudis saka, ka no tām staro dievišķa gaisma. 

Tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem, arī tagad Zaporožjes Sečā jauni ukraiņu vīrieši  apgūst cīņas mākslu, bet būtībā - sargā tradīcijas un demonstrē, kas īsti ir kazaki.

Mūsdienu Ukrainā Hortica joprojām ir simbols brīvībai un kazaku nesalaužamajam garam.