Starp ikrīta Vīnes kafiju, īsziņu sūtīšanu sastrēgumā, kārtējo semināru par nākotnes potenciāla atvēršanu, bārberšopu un naktsskapīša dizaina izvēli ir grūti domāt par karu. Karu kā ikdienu, kas piecus gadus nenorimst tikai pusotra tūkstoša kilometru attālumā. Ukrainā. 2015. gadā režisors Jānis Vingris Austrumukrainas frontē filmēja dokumentālo filmu “Volontieri”.  Trīs gadus vēlāk - 2018. gada nogalē, īsi pirms notikumiem Kerčas šaurumā - Vingris atgriezās Ukrainā, lai veidotu reportāžas no Avdijivkas, Zaicevas un citiem karstajiem punktiem.

Toreiz Jānis pa frontes līniju devās līdzi diviem brīvprātīgajiem kurjeriem Rodionam Hrihorjanam un Ivanam Bordunam. Kamera neitrāli sekoja notiekošajam, ļaujot skatītājam stundas garumā izstaigāt kara zonu. Kopš tā laika Ukrainas armija ir mainījusies - “kā diena pret nakti”; nemainīgs ir palicis karš - apšaudes, ievainojumi, nāve. Arī iemesls, kāpēc režisors un žurnālists Jānis Vingris atgriezās Austrumukrainas frontē, ciematos un pilsētās, kur par spīti apšaudēm turpina dzīvot cilvēki, ir tas pats -  izstāstīt savu stāstu, pretstāvot drausmīgajai Krievijas propagandas mašinērijai.

Mēs esam tepat līdzās, tomēr līdz Latvijai atnāk pārāk maz stāstu par to, kā frontes tuvumā dzīvo, ko domā un jūt ukraiņu civiliedzīvotāji, bēgļi, karavīri, volontieri. 

Kopš 2015. gada, kad Ukrainu pāršalca volontierisma vilnis - vēl nebijis fenomens,  brīvprātīgo skaits ir samazinājies. Nevis tāpēc, ka ukraiņos būtu apsīcis patriotisma gars, bet gan tāpēc, ka šobrīd Ukrainas armija ir daudz labāk ekipēta un apgādāta nekā toreiz. Vingris saka, ka īsā laikā no dedzīgiem amatieriem, kas paši raka tranšejas, iztika no ziedojumiem, nēsāja vācu, britu un amerikāņu formas, viņi kļuvuši par labi ekipētiem un apmācītiem profesionāļiem. 

Foto: Jānis Vingris/TVNET

Pirms dažiem gadiem volontieri - kā tika nodēvēti tūkstošiem ukraiņu - ar pašu nepieciešamāko apgādāja Ukrainas armiju - veda vestes, zābakus, nakts redzamības iekārtas, sieviešu darinātus maskēšanās tīklus, medikamentus, rācijas un tik triviālas lietas kā tualetes papīru, dvieļus, vitamīnus, kaltētus dārzeņus, adītas zeķes. Te jāprecizē, ka Ukrainā par volontieriem sauc nevis brīvprātīgos karavīrus, bet civilos palīgus, kuru atbalsts frontei ir nenovērtējams.

Volontieri paveica neiespējamo - bez viņu gādātās palīdzības atturēt separātistus no Ukrainas teritoriju sagrābšanas, visticamāk, nebūtu izdevies.

Tā būtu asinspirts

Kā tas viss sākās? Kāpēc vispār jāvāc ziedojumi valsts aizsardzībai, kāpēc civiliedzīvotājiem jāriskē ar dzīvību, vedot uz fronti elementāras lietas, piemēram, dzeramo ūdeni, kas frontes līnijas tuvumā var būt saindēts? Vidējam eiropietim tas nav saprotams. “Es nesapratu - nu kā tā var būt, ka brīvprātīgajiem jāved armijai ūdens," saka Jānis. 

Viss sākās ar Krimu, kad Ukrainas armija atdeva teritorijas bez pretestības, bet, kad mēģināja aizstāvēties, visi ar šausmām saprata, cik drausmīgā stāvoklī ir Ukrainas armija. Vingris stāsta, kā radās volontierisma kustība.

Cilvēki burtiski sadevās rokās un teica: “Mēs palīdzēsim!” Citi ņēma rokās ieročus un devās karot.  

Uz Krieviju aizbēgušais prezidents Viktors Janukovičs valsti bija atstājis neapskaužamā stāvoklī. Armijas noliktavas bija tukšas, nebija nekā - ne bruņuvestu, ne ķiveru, ne medikamentu, ne formas tērpu. “Situācija bija absurda. Cilvēki aizbrauca uz Poliju, kur nopirka bruņu ķiveri un bruņuvesti. Legāli ievest Ukrainā ekipējumu nedrīkstēja, tāpēc viņi uzvilka to visu mugurā un kājām šķērsoja robežu. No vienas puses, valstī bija liela nabadzība un finansējuma trūkums daudzās sfērās, no otras - korupcija ar milzīgas naudas apriti. Mums, dzīvojot te Eiropas Savienībā, to grūti saprast,” stāsta Jānis.

Pēc trim gadiem atgriežoties Ukrainā, pārsteidza straujā militārā izaugsme.  Agrāk karš saucās “pretterorisma operācija”, bet paši karotāji līdzinājās lupatlašiem, bet tagad ukraiņu armija ir labi apmācīta un ekipēta - profesionālo kareivju skaits pārsniedz 255 tūkstošus. Vēl ir 60 tūkstoši Nacionālās gvardes karavīru un 150 tūkstoši rezervistu.

“Ja tagad izraisītos nopietnas sadursmes - tā būtu asinspirts, jo ukraiņi vairs nav tādi kā 2014.gadā - viņu militārās spējas ir citas,” saka Jānis.

Kļūt NATO standartiem atbilstošākai un spēcīgākai ukraiņu armijai palīdz militārie speciālisti no Amerikas, Kanādas, Izraēlas, Polijas, Lietuvas un Latvijas. “Kara sākumā daudzi gāja bojā no ievainojumiem, kas nebija nāvējoši, tikai tāpēc, ka karavīri neprata sniegt pirmo palīdzību, apturēt asiņošanu.” Ukrainas austrumos karadarbības rezultātā dzīvību ir zaudējuši vairāk nekā 10 000 cilvēku, bēgļu gaitās devušies trīs miljoni.

Un tomēr… 300 metru attālumā no konflikta zonas dzīvo cilvēki, jā, arī bērni. “Kaujas apdzīvotajās vietās ir bijušas nežēlīgas, piemēram, Avdijivkā vairāk nekā 10 tūkstoši lādiņu sprādzienu 24 stundu laikā. Esot pilsētā pie frontes līnijas, dzirdēju šāvienus. Palūkojos apkārt: nekas nebija mainījies - pilsēta funkcionēja, cilvēki nebēga, viņi devās savās gaitās.”

Doņeckas apgabala piefrontes pilsētas Avdijivkas sašautā daudzstāvu māja, kurā joprojām dzīvo cilvēki, ir Ukrainas kara klasika. Māja joprojām stāv - nomelnējusi, sašķaidīta separātistu pusē, ar veļas auklām, spaiņiem un sēņu burkām ukraiņu pusē. 

Ukrainas austrumos mēģinājumi izsludināt uguns pārtraukšanu ir īstenoti vairāk nekā 20 reižu. Tomēr daži ilguši tikai desmit minūtes.

Uztaisi man zārku, ja?

Skatoties Jāņa filmu “Volontieri”, iekšēju trauksmi izraisa ne jau mīnētie lauki; artilērijas šāvieni, kas tūlīt atskanēs, ja automašīna sazinās ātrumu; saspridzinātais bērnudārzs ar smaidīga, gaišzila sivēna siluetu nomelnējušajā sienā; adrenalīns bārdaino vīru acīs. Nē, šausmas ir ikdienišķumā, parastumā, kaut kādā kara zonas dzīves harmonijā.

“Laikam jau citādi nevar,” saka Jānis. “Tur karavīri joko par lietām, no kurām mums mati ceļas stāvus. Bet ko darīt?

Tu nevari 24 stundas diennaktī visu laiku šausmināties un baidīties.

Karavīri zina, ka var aiziet bojā kuru katru brīdi, un jokojot viens otram saka: “Tu man zārku uztaisīsi, ja?” Viņi saka, ka bērni viņus uzzīmēs un zīmējumus skolā piestiprinās pie sienas. Kā man teica kāds karavīrs: “Jums, civilajiem, to nesaprast.”

Foto: Jānis Vingris/TVNET

Karā tu esi atkarīgs no sava biedra un viņš no tevis, tāpēc karā dzimst brāļi un māsas - tās ir saites, ko nesarauj mūža garumā. Ja kāds no kareivjiem frontes līnijā aiziet bojā (kāds gūst ievainojumus vai iet bojā katru dienu), pat apšaude neattur biedrus doties pakaļ mirušajam. Viņu neatstāj suņiem, bet nogādā mājās. “Ir milzīga atšķirība starp cilvēkiem, kas karo, aizstāvot dzimteni, un tiem, kas iekaro."

 Ukrainā kritušos ved cauri visam ciemam un cilvēki ielas malās krīt ceļos. Savukārt tajā pusē ir mobilās kremācijas mašīnas – milzīgi katli bez atpazīšanas zīmēm.

Bez lamuvārdiem neiztikt

Filmā “Volontieri” nedaudz samulsina ukraiņu karavīru inteliģence un literārā sarunvaloda, kurā nav neviena lamuvārda. “Armijas vide ir skarba - ir visādi cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem un bez lamuvārdiem neiztikt,” iespaidu gaisina filmas autors. Viņš spriež, ka nokaitētā patriotisma un niknuma iemesli meklējami ukraiņu vēsturiskajā atmiņā - 20. gadsimta 30. gadu badā un Staļina represijās; sovjetizācijā, kas Ukrainu skāra vairāk nekā Baltijas valstis. Tomēr prokrieviskais noskaņojums, it īpaši austrumu rajonos, sit augstu vilni - Krievijas propagandas dzirnavas maļ bez apstājas.

“Tas ir artilēristu un snaiperu karš,” turpina žurnālists. “Kādreiz Minskas vienošanās dēļ regulārā armija nedrīkstēja atbildēt uz pretinieka šāvieniem, tāpēc to darīja brīvprātīgie karavīri, kurus “separi” (separātisti) respektēja, jo zināja, ka viņi momentāni “mauks pretim”. Tagad situācija ir mainījusies - armija uzreiz atbild, ja pa viņiem šauj.

Šis karš ir izvērties par precīzi tēmētu apšaudi. Uz dullo vairs neviens nešauj.

Krievijas pusē ir savākti pieredzējuši profesionāļi, kas prot karot. Ne mazums ir "orku" - kriminālu elementu no Krievijas. Ukraiņi šobrīd risinājumu neredz - ir viedoklis, ka ir jānogaida, kamēr pretinieks pats nomērdēsies. Okupējot Krimu un Austrumu Ukrainu, Krievija ir izlietojusi milzu resursus, un ne velti, jo viņus interesē sauszemes piekļuve Krimai. Tas ir viens no potenciālajiem draudiem,” stāsta Jānis Vingris.

Reportāžās no Avdijivkas, Zaicevas un citiem karstajiem punktiem Jānis turpinās pirms trim gadiem iesākto stāstu par volontieriem un karavīriem, bet galvenais, par civilajiem iedzīvotājiem - kādu sievu, kura dažus kilometrus no frontes ar Norvēģijas grantu programmas atbalstu ražo kazas sieru; par vīru, kurš cīņai pret Kremļa propagandu pats ir uzmeistarojis radiostaciju, kas raida līdz okupētajai Doņeckai, kur līdz šim bija pieejama tikai separātistu un Kremļa televīzija; par cilvēku, kurš uz fronti atved valsts labākos zobārstus, kas rotācijas kārtībā tur dzīvo un salabo karavīriem zobus.

Piedāvājam noskatīties Jāņa Vingra dokumentālo filmu “Volontieri”:

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams