Piezīmes no frontes: kā ukraiņi pārraksta savu vēsturi

Parks “Kijevas Krievzeme” atrodas tikai 60 kilometrus no metropoles centra Kijevas apgabala Kopačevas ciemā. Ar automašīnu tur var nokļūt nepilnas stundas laikā, bet, ja ceļojat kā kājāmgājējs, no metro stacijas “Vidubiči” līdz vēsturiskajam parkam jūs aizvizinās mikroautobuss. 

Uzreiz jāteic, ka “uz stundiņu” aizbraukt neizdosies, jo “Kijevas Krievzeme” nav nekāds muzejs, bet vesela pilsēta, kuras viduslaiku gaisotne ievilina un apbur.

Senās Kijevas dzimšana no ukraiņu nacionālā gara

Solis aiz parka vārtiem, un jūs jau esat viduslaikos - autentiskā V līdz XIII gadsimta Kijevā.  Projekta autori norāda, ka tieši Senā Kijeva iezīmē Austrumeiropas civilizācijas sākumu. “Lai saprastu Rietumeiropu, ir jāizprot Senā Roma, bet, lai saprastu Austrumeiropu - ir jāierauga un jāizprot Senā Kijeva, kas diženuma un ietekmes ziņā salīdzināma ar tādām senām pasaules pilsētām kā Roma, Konstantinopole, Babilonija un Jeruzāleme.”

Parks nav stilizācija, bet gan zinātniski pamatota Senās Kijevas rekonstrukcija. Šāda pilsēta 1:1 izskatījās X gadsimtā kņaza Vladimira valdīšanas laikā.

Jau pie ieejas jūs ar maizi un sāli sagaidīs puiši un meitenes Kijevas Krievzemes periodu atainojošos tautastērpos. 

Kas īsti slēpjas aiz īsā, noslēpumainā vārdā “Kijeva”? Kijeva reiz tika dēvēta par “krievu pilsētu māti” un  ietekmes ziņā bija līdzvērtīga Atēnām un Romai, uzskata projekta autori. Tieši šajā vietā dzima austrumslāvu civilizācija, kultūra un valstiskums.

Senā Kijeva bija gravitācijas centrs, no kura radās Austrumeiropas valstis. IХ, Х gadsimtā Kijevas teritorija aizņēma desmit hektārus, bet iedzīvotāju skaits nepārsniedza divus tūkstošus. Salīdzinājumam mūsdienu Kijevā dzīvo 4,2 miljoni iedzīvotāju.

Miniatūrais Kijevas centrs efektīvi pārvaldīja visu Kijevas Krievzemi, kas pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai, no Karpatiem līdz Volgai. Vēlāk no šīs “Krievzemes galaktikas” izveidojās Ukraina, Krievija un Baltkrievija.

Toties mūsdienu Ukraina ir valsts ar teritoriju gandrīz kā Lielbritānija un Vācija kopā.

“Ja gribam attīstīt un nostiprināt savu valstiskumu, jāsargā Kijevas Krievzemes gravitācija, lai cik fanātiski tas arī izklausītos. Ja vēsturiskais liktenis būtu labvēlīgāks, izcilie Kijevas arhitektūras pieminekļi būtu kļuvuši par pasaules kultūras vērtībām,” saka “Kijevas Krievzemes” parka prezidents, vēsturnieks Vladimirs Jančenko - cilvēks, kurš turpina realizēt “neprātīgu ideju” - no jauna radīt senās pilsētas arhitektonisko tēlu. 

Seno cīņu "augstā māksla"

Grandiozais parks jums piedāvā iespēju iegriezt slāviskās kultūras karuseli. Te viss ir krāšņi, temperamentīgi, ukraiņu iekšējo spēku un vēsturisko pašapziņu apliecinoši. 

Ja jums patīk zirgi, šī ir vieta, kur tuvumā aplūkot skaistākos sugas pārstāvjus. Kad izrādās, ka zirgus var paglaudīt, jūsmo visi! Šaut ar loku, trāpīt mērķī, metot nazi un cirvi, piemērīt bruņutērpu, izmēģināt roku viduslaiku cīņās - tas viss ir iespējams. Pēc tam var iegriezties “Monētu namā”, lai savām rokām izkaltu monētu, izjāt ar zirgu vai pavizināties karietē, piedalīties slāvu spēlēs un uzzināt seno amatu noslēpumus. Īpašas meistarklases paredzētas bērniem.

Svešādā, senā sadzīves kultūra vienlaikus biedē un magnetizē, līdz tu “pavelcies”.  Šova kulminācija ir galvu reibinoši triki zirga mugurā, ko izpilda profesionāli kaskadieri.

Kaut kur skan etniskā mūzika, un, kamēr aiz viduslaiku nocietinājuma notiek kaujas izrāde, kas demonstrē viduslaiku pilsētas aizsardzību, senpilsētas iemītnieks, gluži kā ieradies no X gadsimta, cep visai mūsdienīgi gardu gaļu, cits darina māla traukus, vēl kāds rosās kalēja smēdē, bet sievietes piemēra nacionālos kostīmus. 

Kad spēki sāk izsīkt, jādodas uz kafejnīcu, kur, visticamāk, rinda būs gara. Labā ziņa - ja groziņš ar sviestmaizēm un kafiju termosā ir līdzi, varat ar to ērti iekārtoties pie galdiņa un iestiprināties.

Apņēmīgākie var uzkavēties ilgāk, jo parkā ir efektīga nakts programma ar fantastisku uguns teātra priekšnesumu, divkaujām, šaušanu no lielgabala un uguņošanu. Parka darba laiks ir 24 stundas diennaktī. Svētki, pasākumi, festivāli parkā notiek cauru gadu. Krāšņi, iespaidīgi, atraktīvi, pilnasinīgi. Nu ko - no vēriena un ambīciju trūkuma ukraiņi necieš.

 Senās Kijevas projekts ukraiņiem savā ziņā ir Svētā Grāla meklējumi, kas ļautu savīt kopā Ukrainas dzimšanas stāstu ar turpmākās vēstures notikumiem.

Svēto Grālu meklējot 

Savu vēsturisko šedevru ukraiņi nav radījuši tāpat vien - nācija ir savas identitātes meklējumos, ko veicinājuši gan cariskajā Krievijā, gan vēlāk padomju Maskavā kultivētie mīti par to, kas tad īsti bija Kijevas Krievzeme un kāda loma vēsturiskajā stāstā bija Kijevai.

Kad 1982. gada maijā Kijeva svinēja 1500 gadu jubileju, polemika par pilsētas patieso vecumu akadēmiskajās aprindās sita augstu vilni.

Maskavas politika bija padarīt Ukrainas galvaspilsētu “jaunāku” un līdz ar to mazāk nozīmīgu par Padomju Savienības galvaspilsētu. Tagad ukraiņi aktīvi pēta savas saknes un atjauno vēsturisko patiesību savās un pasaules acīs.

Lai gan Kijevas vecums līdz pat šim brīdim precīzi nav noteikts, pētnieki, pamatojoties uz arheoloģiskajām liecībām, min, ka Kijevas kā svarīga tirdzniecības mezgla vēsture varētu sniegties 2500 līdz 3000 gadu tālā pagātnē. Tiek uzskatīts, ka pirms Kijevas tās teritorijā atradās tās priekšteces - trīs pilsētvalstis, ko savos darbos 2. gadsimtā pieminējis sengrieķu vēsturnieks Klaudijs Ptolemajs. Par apdzīvotās vietas nozīmību liecina sengrieķu un romiešu priekšmeti, datēti ar 3., 4. gadsimtu pirms mūsu ēras, atrasti Kijevas teritorijā.  Vēsturnieki neizslēdz, ka pilsētas pašreizējās Kijevas vietā attīstījušās agrāk par Konstantinopoli (kopš 330. gada Romas impērijas, vēlāk Bizantijas un Osmaņu impērijas galvaspilsēta, pašreizējā Stambula).

Vēstures zinātņu doktors Pāvels Gaijs-Ņižņiks dokumentālajā filmā “Ukraina - vēstures labirinti” stāsta, ka laikā,

kad Maskava vēl bija pat ne ciems, bet vieta purvā, kur dzīvoja somugru ciltis, Kijevai jau bija diplomātiskas attiecības ar Eiropu.

Protoukraiņi - Kijevas kņazi 1147. gadā devās uz mežonīgajām vietām, lai tās padarītu par savu koloniju.

Tā, lūk, ukraiņi pārraksta savu vēsturi, un viņiem kā svaigs gaiss vajadzīgs plašāks, no Krievijas ideoloģijas brīvs skatījums par to “kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam”. Mihaila Bulgakova tik ļoti mīlētā Kijeva ar zeltītajiem baznīcu kupoliem, plašajiem bulvāriem, daudzajiem muzejiem, vēsturiskās un modernās arhitektūras sajaukumu, pārpilna ar leģendām, nostāstiem, mītiem, savu vēsturi vēl aizvien raksta.