Kaut kur skan etniskā mūzika, un, kamēr aiz viduslaiku nocietinājuma notiek kaujas izrāde, kas demonstrē viduslaiku pilsētas aizsardzību, senpilsētas iemītnieks, gluži kā ieradies no X gadsimta, cep visai mūsdienīgi gardu gaļu, cits darina māla traukus, vēl kāds rosās kalēja smēdē, bet sievietes piemēra nacionālos kostīmus. 

Kad spēki sāk izsīkt, jādodas uz kafejnīcu, kur, visticamāk, rinda būs gara. Labā ziņa - ja groziņš ar sviestmaizēm un kafiju termosā ir līdzi, varat ar to ērti iekārtoties pie galdiņa un iestiprināties.

Apņēmīgākie var uzkavēties ilgāk, jo parkā ir efektīga nakts programma ar fantastisku uguns teātra priekšnesumu, divkaujām, šaušanu no lielgabala un uguņošanu. Parka darba laiks ir 24 stundas diennaktī. Svētki, pasākumi, festivāli parkā notiek cauru gadu. Krāšņi, iespaidīgi, atraktīvi, pilnasinīgi. Nu ko - no vēriena un ambīciju trūkuma ukraiņi necieš.

Svēto Grālu meklējot 

Savu vēsturisko šedevru ukraiņi nav radījuši tāpat vien - nācija ir savas identitātes meklējumos, ko veicinājuši gan cariskajā Krievijā, gan vēlāk padomju Maskavā kultivētie mīti par to, kas tad īsti bija Kijevas Krievzeme un kāda loma vēsturiskajā stāstā bija Kijevai.

Kad 1982. gada maijā Kijeva svinēja 1500 gadu jubileju, polemika par pilsētas patieso vecumu akadēmiskajās aprindās sita augstu vilni.

Lai gan Kijevas vecums līdz pat šim brīdim precīzi nav noteikts, pētnieki, pamatojoties uz arheoloģiskajām liecībām, min, ka Kijevas kā svarīga tirdzniecības mezgla vēsture varētu sniegties 2500 līdz 3000 gadu tālā pagātnē. Tiek uzskatīts, ka pirms Kijevas tās teritorijā atradās tās priekšteces - trīs pilsētvalstis, ko savos darbos 2. gadsimtā pieminējis sengrieķu vēsturnieks Klaudijs Ptolemajs. Par apdzīvotās vietas nozīmību liecina sengrieķu un romiešu priekšmeti, datēti ar 3., 4. gadsimtu pirms mūsu ēras, atrasti Kijevas teritorijā.  Vēsturnieki neizslēdz, ka pilsētas pašreizējās Kijevas vietā attīstījušās agrāk par Konstantinopoli (kopš 330. gada Romas impērijas, vēlāk Bizantijas un Osmaņu impērijas galvaspilsēta, pašreizējā Stambula).

Vēstures zinātņu doktors Pāvels Gaijs-Ņižņiks dokumentālajā filmā “Ukraina - vēstures labirinti” stāsta, ka laikā,

Protoukraiņi - Kijevas kņazi 1147. gadā devās uz mežonīgajām vietām, lai tās padarītu par savu koloniju.

Tā, lūk, ukraiņi pārraksta savu vēsturi, un viņiem kā svaigs gaiss vajadzīgs plašāks, no Krievijas ideoloģijas brīvs skatījums par to “kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam”. Mihaila Bulgakova tik ļoti mīlētā Kijeva ar zeltītajiem baznīcu kupoliem, plašajiem bulvāriem, daudzajiem muzejiem, vēsturiskās un modernās arhitektūras sajaukumu, pārpilna ar leģendām, nostāstiem, mītiem, savu vēsturi vēl aizvien raksta.