Psihoterapeite, daudzu iedvesmas avots Aina Poiša šobrīd cenšas distancēties no publiskās dzīves, atstājot laiku sev, lietām, ko vēlas darīt šobrīd, un savas pašreizējās dzīves analīzei. Mācās pieņemt faktu, ka attiecībās novecos kopā ar savu dzīves draugu, tomēr nebaidās arī uzdot sev jautājumus, vai gribētu vēl ko dzīvē mainīt.

Intervijā žurnālā "Ieva" Aina Poiša atklāti stāsta par šā brīža sajūtām un privātām attiecībām. "Pati sev esmu noformulējusi, ka ir ieildzis tukšās ligzdas sindroms. Kamēr ir bērni un ģimenes fāze, tev nav tik svarīga tava autonomija. Tu vari noslēpties, jo nepārtraukti ir kaut kas, kas paņem tavu enerģiju. Bet, kad paliec attiecībās ar savu partneri un - diemžēl lietas jāsauc īstajos vārdos - jūs kopā novecojat, tad katru individuāli šis process skar atšķirīgi, ceļi sāk virzīties uz autonomiju un parādās bailes."

Kas ir šīs bailes? Poiša intervijā turpina: "Vispirms - bail attālināties, kas nozīmē atsvešināties, jo tu vēl neesi gatavs palikt viens.

Bet tikpat ļoti tu baidies arī no pārāk lielas tuvības - tas viss ir bijis un rada pārāk lielu spriedzi. Jebkuras attiecības aktīvajā periodā ienes baigo spriedzi. Atklājas visa problemātika, kas ir pārī.

Arī rakstura īpašības mums ar gadiem kļūst tikai spilgtākas... Līdz ar to parādās izaicinājums - ko ar to visu tagad darīt? Kopā ir drošāk, vieglāk, taču arī tava personība briedina jautājumu: bet kas esi tu? Tā atkailināti un godīgi."

Kāda tad ir pašas formula, kā uz sevi, savām attiecībām pavērties? "Man šķiet - ja dzīve nespiež pateikt striktu jā vai striktu nē, no galējiem lēmumiem būtu jāizvairās. Vienkārši padomā. Pavēro. Kur jāskrien? Kaut kur ir zeme laimīgā? Ja pazīsti savu ievainojamības zonu, esi iemācījies par sevi rūpēties, kas ir tāda reāla sevis mīlēšana, darbībā palaista programma, tas arī uztur pārliecību, ka vari iestāties par savām vajadzībām un pret to, kas tev neder."

Intervijā žurnālā "Ieva" Ainai tiek uzdots arī kutelīgs jautājums: "Pieļauj iespēju, ka varētu iemīlēties kādā citā?"

"Nekad neko nevar zināt, un nekad nesaki nekad. Taču es gribu apturēt tik ierasto priekšstatu, ka obligāti jāmeklē kāds trešais, - stāsts ir par divu cilvēku attiecībām. 

Jautājums - vai es gribu pārvērsties par krāčainu upi? Vai tomēr saglabāt mieru? Bet varbūt labāk tādu piepildītu mieru? Lai nav tā, ka nekas nenotiek. Atkal vidējais...

Bailes no pārliekas tuvības, jo tad tu zaudē autonomiju, bet bail, ka tavas autonomijas dēļ tev vairs neviena nav. [..] Tagad mācos šīs bailes kontrolēt un saprast - kuras tad ir tās, kas nāk kā nelūgtas draudzenes. Bailes mums ir ļoti dziļas, reizēm ir arī bail dzīvot ar pilnu krūti, jo vienā brīdī nāve pārstāj būt kaut kas abstrakts. Un tad kā - bail nomirt vai bail dzīvot? Un kā neskriet vecumam pa priekšu..."

Vairāk šo atklāto interviju lasi žurnālā "IEVA".

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams