Psihoterapeits Viesturs Rudzītis, aicināts uz sarunu par politiku, norāda, ka no politikas daudz nesaprot, bet šo to saprot no cilvēkiem un viņu domāšanas. Saruna izvēršas par valdnieka lomu Latvijā, tēva lomu sabiedrībā, demokrātiju un inteliģenci, kritiku esošajai sistēmai un Satversmei. Sarunā arī komentāri ārpus ierastā par Vairu Vīķi-Freibergu, Aivaru Lembergu, Latvijas prezidenta iespējām, un kāpēc Emanuels Makrons, pēc Rudzīša domām, nebūs Eiropas jaunais tēvs.

Mārtiņš Daugulis un Viesturs Rudzītis / Foto: Artūrs Krūmiņš

Rudzīša kungs, jūs esat šeit, jo mani ārkārtīgi interesē, kā citādi vēl var paraudzīties uz politiku. Kā jūs redzat politiku, tēlus politikā, arhetipus politikā?

Nu, vispirms es gribu teikt, ka nepretendēju būt politisks komentētājs. Un vispār var teikt, ka tā ir patiesība, ka es politikā nekā nesaprotu. Bet es kaut ko saprotu no cilvēkiem, kas darbojas visās jomās, ieskaitot politiku. Un arī no tā, kā viņi veido visādas grupas un sistēmas un kas tajās sistēmās notiek. Atbildot uz to, ko jūs jautājat, nu, protams, arhetipi, kas ir veidojušies simtiem, tūkstošiem gadu vai pat miljoniem gadu atpakaļ, viņi ir kā tādas, šodien vairs, teiksim, objektīvi nevajadzīgas programmas. Tās nav iespējams izmest no mūsu galvas. un tās darbojas tā, it kā mēs joprojām dzīvotu tajos objektīvajos apstākļos, kuru šodien vairs nav. Un tāpēc tie arhetipi ļoti eleganti lien ārā. Bet, nu, modernajam cilvēkam ir tāda augstprātības indeve tos arhetipus neredzēt un visur akcentēt prātu un savu spēju visu saprast, un tādu prāta virsvadību pār visu, kas, es domāju, ir vairāk vēlamība nekā esamība, un kas diemžēl noved pie akluma pret arhetipiskām izpausmēm.

Mazliet sazemēsim: kā tas izpaužas - modernā Latvijas iedzīvotāja aklums politikā?

Nu, pieņemsim, aklums pret cilvēku vajadzību pēc tēva vai cilvēka vajadzība pēc valdnieka, cilvēka vajadzība pēc Dieva. Šīs te lietas varbūt nav vienīgās, bet par viņām varbūt visvairāk esmu domājis, tāpēc es viņas nosaucu kā pirmās.

Paliksim pie valdnieka. Tātad ir vajadzīgs valdnieks?

Jā, jā. Respektīvi, ja mēs runājam par valsti, tad valsts sākotnēji ir tikusi uztverta kā viena cilvēka īpašums, līdz ar to pilsoņi vai iedzīvotāju personiskās attiecības ar šo te cilvēku, ar šo valdnieku, iekšējs dialogs ar viņu un priekšstati par to, ko drīkst un ko nedrīkst… Jo tu zini, ka tas valdnieks būs ar attieksmi pret viņa gribas neievērošanu personiski. Un viņš nemainīsies, atšķirībā no politiķiem vai ierēdņiem, tas nozīmē, tev visu laiku būs personīgi viņam jāatbild. Tā ir ļoti kardināla atšķirība, vai ne? Un tur, kur mēs redzam visas vecās valstis - Anglija vai Francija, vai tā pati Krievija, visur mēs redzam ilgtermiņa pieredzi ar šo te valdnieku, kurš pēc tam ir kaut kā attīstījies. Mēs varam redzēt, kā piecu gadsimtu laikā ir attīstījusies Anglijas parlamentārā ideja vai demokrātija, vai kā ir ticis attīstīts vai papildināts valdnieka institūts.

Te man ir precizējošs jautājums, kur tad Latvijas sabiedrība šajā te lielajā evolūcijā, kurā posmā tad tā ir ar valdnieku? Tā vēl valdnieku meklē, kurš pēc tam attīstīsies, tā cieš no tā, ka valdnieks nekad nebūs?

Es domāju, abi jūsu nosauktie varianti, kas patiesībā ir diezgan dramatiski, par ko praktiski netiek runāts.

Šī te vajadzība pēc valdnieka, viņa pat nav sociāla, viņa pat nav arhetipiska, es domāju, viņa ir bioloģiska.

Jo kaut ko līdzīgu jau mēs redzam pērtiķu barā. Pērtiķu barā starp tēviņiem ir divas tendences, kurš ir stiprākais, pirmkārt, un kurš spēj izveidot stiprākas koalīcijas. Tātad politika parādās jau bioloģiskā līmenī faktiski. Un līdz ar to, kurš pērtiķu bars izdzīvo un kurš neizdzīvo.

Ja mēs to pārceļam uz sociālo līmeni un redzam to kā sociālo procesu pamatu, tad ir ļoti interesanti jautājumi. Ja mēs, piemēram, skatāmies uz Latvijas vēsturi un jautājam sev, kas tad notika tajā 13.gs., vai tad mūs te okupēja jeb mūs uzņēma tā laika Eiropas Savienībā un mūsu eliti integrēja tā laika kultūrā un tā laika valodas apstākļos, kad politika un komunikācija bija vai nu vāciski, vai latīniski.

Un kas tad ir tā baltvācu muižniecība ģenētiski, vai tie ir tiešām vācieši no Lībekas vai Hamburgas, jeb tie tomēr ir līvu un latviešu, kuršu, latgaļu virsaišu pēcteči un līdz ar to - Livonija, vai tie esam mēs, jeb tie ir mūsu okupanti?

Tie ir ārkārtīgi interesanti jautājumi. Es sekoju līdzi vēsturnieku domai šajā aspektā un mani iepriecina tas, ko augstākās raudzes vēsturnieki šodien par to saka.

Ja mēs meklējam vietu, ko dot un atvēlēt, tad mūsu Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmā, kur tad būtu tā vieta tam valdniekam? Kur viņam izaugt - tas ir prezidents, tas ir premjers, tie ir cilvēki politikā, tie ir sabiedriskie līderi, kur ir tas tēvs, kur viņam ir vieta, kur parādīties?

Man šķiet, ka tajā Satversmē, kurā mēs dzīvojam, nav tādas vietas. Praktiski ideja par valdnieku ir nelikumīga, tas ir traģiski, manuprāt. Tautai, kura nav paguvusi izveidot savu eliti un savu valdnieku un, teiksim, pulcēties ap to, ja, tas process nemitīgi tiek pārtraukts… Un ir tāds iespaids, ka ir pat bailes tur līst un ir pat vēlme tur uzaicināt kādu pašnāvnieku, kas to darītu mūsu vietā, jeb kādu stiprāku, ko nevar nokaut un nogalināt. Tādu kā ES vai taisni otrādi, uz Austrumiem skatoties kaut ko.

Mārtiņš Daugulis un Viesturs Rudzītis / Foto: Artūrs Krūmiņš

Ko varētu vainot un lamāt pie visām nelaimēm, pieprasīt no viņiem mūsu fantāziju realizāciju. Tātad, manuprāt, ir kaut kādas grūtības tādā nacionāli latviskā līmenī šo izveidot. Un no šāda viedokļa skatos, piemēram, arī uz to, kas tiek runāts vai kas notiek ap tā sauktajiem oligarhiem. Manuprāt, tā ir tāda arhetipiska vēlme kādam pieteikties par valdnieku un sociumam, tautai to akceptēt vai neakceptēt. Tā ir arhetipiska vēlme, kura prasās realizēties tādos ceļos, kā vēsturē tas ir noticis, kad kāds indivīds - viņš pulcina ap sevi dažādus resursus un izcīna cīņas ar citiem tādiem pašiem, un beigās, kurš uzvar, tas koncentrē varu un apvieno ap sevi visu to teritoriju, tautu un tml. Šodien jau tas pats notiek, bet faktiski tas ir nelikumīgi no likumu viedokļa, kuros mēs darbojamies, līdz ar to šī it kā dabiskā vēlme tiek nožņaugta.

Kur ir tas izejas moments? Šādā hipotēzē balstoties, sanāk, ka mums vajadzētu mazliet atkrist atpakaļ pirmsdemokrātijas laikā un tad izaugt cauri tam… Bet tas, visticamāk, nav iespējams. Kur ir izeja?

Es jums te piekrītu, ir ārkārtīgi smaga tā situācija. Faktiski tā situācija jau ir tāda, ka mēs politiski un deklaratīvi esam neatkarīgi, bet faktiski jau esam atkarībās, un diemžēl tie valdnieki šodien, viņi jau pat ir anonīmi savā ziņā. Daudz jau par to ir runāts. Nu, par Sorosu runā daudzmaz atklāti, bet vēl ir daudz neredzamu spēlētāju.

Respektīvi, nacionālo elišu loma jau modernā sabiedrībā samazinās un valstu loma samazinās, globalizācijas tendence grib nosvītrot nacionālās valstis kā tādas, ja.

No šī viedokļa tiek pateikts, nu, kāds tur valdnieks, tas nav vajadzīgs. Bet tas jau nosprosto tautas dabisko dzīvotgribu, tāpēc situācija ir diezgan traģiska. Un varbūt tāpēc arī mums demogrāfiski iet tik švaki, tāpēc arī mēs lēnām mirstam, vai ne? Bet ir jau interesanti palūkoties, piemēram, uz tādiem fenomeniem kā Viktors Orbāns, kur mēs redzam, kā tauta demokrātiskā ceļā izvirza sev valdnieku faktiski, kurš ir tik leģitīms, kurš ir tik ietekmīgs un kurš, izskatās, būs valdnieks līdz mūža galam. Mēs nevaram teikt tā, ka tas ir cilvēks, kam pieder Ungārija, bet tas ir cilvēks, kam pieder ungāru sirdis.

Kā valdniekam iet nost no skatuves? Jo valdnieki, ja viņi mirst paši, tad tur mantojuma tiesības, kas bieži vien saistās ar asinsizliešanām… Tas nozīmē, ka asinsizliešana ir norma politikā, vai tādai tai, pēc šīs hipotēzes, vajadzētu būt?

Nu, klasiski tas tā ir bijis. Ja mēs skatāmies uz to pašu Anglijas vēsturi. Viss šitais stāsts, viņš ir tik piesātināts un jaudīgs, kur mēs varam teikt tā, arī valdnieka personiskajai dzīvībai nav lielas nozīmes, bet viņš ir kā simbols, kas tur kopā valsti, viņš ir ārkārtīgi svarīgs. Un tajos laikos jau vispār, teiksim, 15.gs., tur ļoti skaidri iezīmējas - tātad cilvēka dzīvībai nav lielas nozīmes. Un teiksim tā, ja tu neesi gatavs mirt par kādu ideju, tad tā ideja nav vērtīga. Tas nozīmē, ja tu tiešām esi pārliecināts, ka kaut ko vajag, tad esi gatavs mirt un ej līdz galam!

Nu, šodien jau mēs esam daudz jūtīgāki, mēs esam jūtīgi par to, ja tevi kāds sociālajos tīklos izlamā vai es to negribu, bet, ja tu negribi, tad tava ideja neko nemaksā.

Vai valdnieka, valdnieces garša ir nolasāma Vairas Vīķes-Freibergas laikā, kad viņa bija prezidente Latvijā?

Nē, protams, nē! Pirmkārt, viņa bija sieviete, ja. Un, teiksim, intelektuāli jau tas neko nenozīmē, bet, kā man patīk, laikam Ausma Cimdiņa to teica, ka sievietes ķermenis, sievietes vizuālais tēls ietver sevī ļoti daudzas kultūras zīmes, kuras mēs automātiski interpretējam un kas darbojas mums simbolu līmenī.

Un mēs nevaram līderi sievieti uztvert kā valdnieku, mēs viņu uztversim kā māti, kā atbalsta sistēmu, kā to, par kuru ir jāiet karā un jākrīt, ja māte un meita, un māsa, lai viņas varētu dzīvot tālāk un dzemdēt bērnus tālāk.

Tā, manuprāt, ir ļoti arhetipiski determinēta lieta, ko modernā pasaule cenšas ignorēt, bet kas nav atceļams, jo mēs visi dzimstam tikai sievietēm, pie sieviešu krūtīm mēs dabūjam drošības sajūtu un augam, un pirmais, ko redzam pirmo dzīves gadu, - mēs redzam sievietes seju, nevis tādas bārdainas mammas seju, kāda varētu būt jūs, ja jūs mēģinātu vienu sievieti aizvietot viņas darbā. Nevar būt bārdaina mamma ar pudelīti.

Bet kāpēc tā nevar būt māte? Man ir interese par šo jautājumu, “Rīgas Laikā” bija interesants raksts par tagadējo Kimu Ziemeļkorejā, ka viņa tēlā tēvs apvienojas ar māti un ka tas tiek pludināts kopā… Un patiešām ir ilustrācijas, kur viņš izskatās kā sieviete, un ļoti feminīni vaibsti parādās Kima attēlojumā. Kas tur notiek?

Tā ir situācija, kad vīrietis izdzen sievieti no viņas teritorijas jeb tēvs pazemo māti. Un tā ir tikpat neciešama situācija, kad, ja māte pazemo tēvu. Šī determinēšana attiecībā uz vīriešiem, uz vīriešu pasauli un politiskā vide, tā ir taisīta pēc vīriešu psiholoģijas. Tātad viņa ietver sevī to momentu, kad tas puika piedzimst mammai un dodas pie tēva. Respektīvi attīstība ietver iešanu pie valdnieka un iešanu pie Dieva, tātad pie zemes tēva un pie debesu tēva, tā ir attīstība. Ja viņš redz, ka priekšā ir māte, tas kaut ko sabloķē. Bet var jau būt tādas valdnieces kā Elizabete, kas bija tā kā tēvs uz laiku. Mēs saprotam, ka tā ir izņēmuma situācija. Vai Ēģiptes vēsturē ir divas faraones sievietes bijušas pa visiem tiem tūkstošiem gadu. Tā ka izņēmumi mēdz būt, bet tie apstiprina likumu, vai ne.

Viesturs Rudzītis / Foto: Artūrs Krūmiņš

Sazobēsim kopā ar šodienu, dikti pesimistiska un traģiska izskatās šī aina pēc vēlmes pēc valdnieka, konstitucionālām neiespējamībām pie tā nokļūt, bet nu tomēr dzīve notiek uz priekšu, tātad tas ir regress?

Pasaulē viss ir ne tikai lineārs ar sākumu un beigām, bet arī cirkulārs.

Lineārais, tas ir vīrišķais princips, kad ir labi un slikti, pareizi un nepareizi, pagātne un nākotne, bet sievišķais princips ir, ka viss ir tagad, viss ir ciklos. Un kompromiss starp šo līniju un apli ir spirāle.

Tā kā tādiem augšupejas periodiem jau seko kritumi un, ja mēs skatāmies uz Latvijas vēsturi, es teikšu tā, 19.gs. fantastisks augšupejas gadsimts, fantastisks. Objektīvi mēs skatāmies uz gadsimta beigām Rīgā, latviešiem piederēja visvairāk namīpašumu, salīdzinot ar vāciešiem, krieviem, jūdiem. Tas, ko mēs uz laukiem redzam, milzīga attīstība, milzīgs nacionālās pašapziņas pieaugums, kultūrā milzīgi sasniegumi, izglītībā. Un tad nāk 1905.gads, un tad nāk 1917.gads, un tad nāk kaut kāds jocīgs parlamentārās demokrātijas periods, par ko Pāvils Rozītis ļoti labi raksta.

Un tad nāk arī diezgan pretrunīgs periods - Ulmaņlaiks, kas neapšaubāmi ir vadoniski iezīmēts un ko mēs redzam, visās analīzēs ir neapšaubāmi progress - ekonomikā, izglītībā, kultūrā, visur Ulmaņlaikā seši gadi ir nesuši milzīgu labumu. Bet Ulmanis ir antivācisks, būtībā viņš noliedz to tēvu, kas mums ir 700 gadus bijis, un pasludina šo te tēvu, nu, es nezinu, par ko, par gandrīz izvarotāju, ja. Tā kā nocērt vēsturei galvu, un līdz ar to - nācijai nocērt galvu. Tādā ziņā man interesantāks šķiet Andrievs Niedra, kurš diemžēl nerealizējās tā, kā viņam būtu jārealizējas. Tas būtu ļoti interesants tandēms, kad Ulmanis un Niedra kaut kā spētu saprasties, nevis tas beigtos ar Niedras izdzīšanu un pilsonības atņemšanu. Tā ka es domāju, Latvijas vēsturē jau parādās daudz kas, ja uzmanīgi skatās, un var salīdzināt tos procesus ar to, kas noticis citās valstīs un kultūrās, ja skatās.

Vēlreiz pie Latvijas un, piemēram, tās pašas Eiropas Savienības - tas nav mēģinājums atrast jaunu tēvu, māti, jaunu ģimeni, kur mēs esam un kāpēc tas nebūtu iespējams…? Jo tas pats Emanuels Makrons ļoti aktīvi sev pielaiko Eiropas līdera lomu… Vai Emanuels Makrons varētu būt mūsu tēvs?

Nē, tāpēc, ka viņa laiks ir terminēts. Viņš nebūs vairs pēc kaut kāda laika, un viņš tā arī pret to attiecas.

To jau mēs arī redzam, cik faktiski korumpēta ir politiķu un ierēdņu vide Eiropas Savienībā. Mēs runājam par korupciju šeit, bet tur jau tas pats ir, un mēs jau redzam, kā Merkele pieņem lēmumus, kā Šrēders savā laikā pieņēma lēmumus.

Viņš jau domāja, kas būs pēc tam, kad viņš vairs nebūs politiķis.

Tas ir nožēlojami, bet tas parāda arī to, ka demokrātiskā sistēma nevar būt bez korupcijas un bez oligarhiskām izpausmēm, bez tādām izpausmēm, kas grauj vienotas valsts intereses un vienotas valsts varu, kas vienmēr mēģina sev gabaliņu no kopējā pievākt.

Šādā ziņā oligarhs, tas ir pretējs feodālim, tāpēc, ka feodālim ir iedota atbildība par kaut kādu teritoriju, kura viņam ir jāapsaimnieko valdnieka vārdā un saskaņā ar valdnieka interesēm, saskaņā ar valsts interesēm. Tāpēc, piemēram, ja mēs skatāmies uz tādu personu kā Lemberga kungs, kādā ziņā viņš ir oligarhs, kādā ziņā viņš ir feodālis. Un tas ir ārkārtīgi interesanti tādā veidā uz to paskatīties. Tad mēs ieraudzīsim ne tikai, ko viņš Latvijai sliktu ir darījis, bet galvenais, ko viņš labu ir darījis un ko viņš turpina darīt labu.

Kāpēc nevar būt augstāks par valdnieka standartu - likums, kāpēc nevar būt rakstītais vārds pāri visam? Nu, teiksim, demokrātijā, ka mēs pāri visam liekam ne to cilvēku, bet to konstitucionālo likumu?

Tāpēc, ka šo likumu izgudro cilvēki. Un es domāju, ka Latvijas satversme ir spilgts piemērs tam, ka pamatlikumu uzraksta, nevis balstoties uz realitāti, bet balstoties uz vēlmēm, uz iedomām. Teiksim, neredzēt, ka šī ir valsts, kurai vēl vairāki simti gadu vēl jāiet līdz tam līmenim, kurā ir spējīga funkcionēt, piemēram, Šveices demokrātija vai tā pati Anglijas demokrātija, politiskā sistēma, bet pieņemt, ka mēs gandrīz pirmie Eiropā iedodam sievietēm balsstiesības un tas ir šausmīgi progresīvi, tas nozīmē, mēs jau visam esam pārlēkuši, šīm attīstības lietām. Jeb vispār tā kā Andrejs Pumpurs savā laikā pieņēma, ka pasaulē ir tikai divi etnosi, kuri spējīgi uz eposu radīšanu, un viens no tiem eposiem, protams, ir latviešu.

Likumdošanā ir liels risks balstīties uz cilvēcisko, tātad kļūdīties, nevis uz dievišķo, uz to dievišķo principu - Dievs debesīs un valdnieks uz zemes. Viņu gribā parādās tas, kam mums jāseko. Kā saka, vispār jau ir tikai divas idejas pasaulē, teiksim, par to, no kurienes nāk vara, kas ir varas avots? Un pirmā ideja ir - Dievs, un otrā ideja - tauta. Un abu ideju konsekvences mēs pasaules vēsturē redzam. Un mēs abu ideju trūkumus arī redzam.

Bet šodien mēs dzīvojam pasaulē, kurā dominē tā, ka demokrātijai nav alternatīvas, respektīvi, tikai tauta var būt varas avots. Lūdzu, tad sekas - korupcija un oligarhija.

Pilnā video intervijā arī par Krieviju Rudzīša skatījumā, un ideālo piemēru, kam varētu sekot Latvijas valsts; Latvijas prezidenta vērtējumu un “pērtiķu koalīciju”.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams