Protams, nešķiet īsti ticami, ka viņus interesētu mūsu domas par valdību, nodokļu politiku vai sievasmātes kulinārajām prasmēm. Tāpēc šonedēļ skaidrojām, kāpēc Zviedrijā radusies interese par mūsu sarunām latviešu un krievu valodā un ko tas nozīmē mums - runātājiem? Un kā šī iniciatīva sadzīvo ar likuma normu, kas paredz bargus sodus par sarunu noklausīšanos?

Jau mēnesi Zviedrijas Nacionālajai radio aizsardzības administrācijai ir tiesības brīvi kontrolēt Zviedriju šķērsojošās ārvalstu tālruņu sarunas. Tas tieši attiecas uz vairākiem mobilajiem operatoriem Baltijā. Igaunijas drošības policija jau paudusi satraukumu, savas valsts iedzīvotājiem iesakot sarunās nepieminēt "konfidenciālu informāciju". Latvijas Satversmes aizsardzības birojs tikmēr mierina – panika ir stipri pārspīlēta.

Baiba Rāta-Saliņa, Latvijas Satversmes aizsardzības biroja preses sekretāre: „Sarunas noklausīšanās procedūra noteikta katras valsts likumdošanā, un teju visās valstīs tā ir līdzīga. Tātad, atbildot uz jautājumu, var teikt – ja cilvēks ir likumpārkāpējs un netiek turēts aizdomās par noziegumu izdarīšanu, viņam nebūtu jāuztraucas.”

Tomēr skaidrības, kā tieši izpaudīsies Zviedrijas drošības iestāžu darbība, Latvijas pusē pagaidām nav. „Tele 2” pārstāvji atklāj, ka lūguši Zviedrijai precizēt kontroles pasākumus, tāpēc komentārus pagaidām nesniedz. Savukārt Latvijā lielākais operators LMT norāda, ka atšķirībā no kolēģiem teleoperatoriem savu klientu telefonsarunu pārraidīšanai viņi pārsvarā izmantojot citas valstis, ne Zviedriju.

Viktors Locāns, LMT pārstāvis: „Kas attiecas uz LMT, Zviedrija nav no nozīmīgākajiem partneriem atšķirībā no pārējiem operatoriem. Piemēram, ir tādi, kas pilnībā savu klientu sarunas pārsūta caur Zviedriju."

Tomēr kā Zviedrijā, tā arī Latvijā telefonsarunu noklausīšanos var veikt tikai likumā noteiktajā kārtībā, ievērojot cilvēku tiesības uz privātumu. Latvijā vienīgā oficiālā un likumīgi izmantojamā telefonsarunu noklausīšanās ierīce atrodas Satversmes aizsardzības birojā, apgalvo birojs.  

Gvido Endlers, Tele2 drošības nodaļas vadītājs: „Ja runā par sarunu noklausīšanos, ar to nodarbojas SAB. Operatora pienākums ir izsniegt šai iestādei pārtveršanas punktu. Un mūsu kompetence šajā jautājumā beidzas.”
 
Ja saņemts apstiprinājums no augstākās tiesas, nepieciešamības gadījumā SAB noklausīšanās ierīci var izmantot arī citas drošības iestādes, tostarp Valsts policija, Valsts ieņēmumu dienests, KNAB un citas.
 
Baiba Rāta-Saliņa, Latvijas Satversmes aizsardzības biroja preses sekretāre: „Lai noklausītos telefona sarunas, jābūt ierosinātai operatīvajai lietai vai krimināllietai. Otrkārt, ir jābūt saņemtam augstākās tiesas akceptam. Treškārt, ir jābūt pamatojumam, ka šī metode ir noderīga lietas risināšanā.”

Tomēr krietni biežāk par sarunu noklausīšanos valsts drošības iestādes no operatoriem pieprasa tā saucamos noslodzes datus – zvanītāja un adresāta numuru, atrašanās vietu, sarunas ilgumu un līdzīgus parametrus. Tie pieejami arī bez augstākās tiesas saskaņojuma – attiecīgajai iestādei vienkārši jāuzraksta iesniegums teleoperatoram. Kā norāda Tele 2, pēdējā laikā šādu pieprasījumu skaits būtiski pieaudzis.

Gvido Endlers, Tele2 drošības nodaļas vadītājs:  „Ja mēs salīdzinām 2008. un 2009. gadu, es varu teikt, ka tiesībsargājošās iestādes ir sūtījušas divas reizes vairāk pieprasījumu par noslodzes datiem nekā 2008. gadā.”

Tas esot skaidrojams ar kopējo tālruņa skaita palielināšanos. Pārsvarā šo informāciju izmanto policijas darbinieki. Piemēram, pazudušu cilvēku meklēšanai.

Baiba Rāta-Saliņa, Latvijas Satversmes aizsardzības biroja preses sekretāre: „Pilnīgi vienkāršs piemērs. Ikvienam bērnam ir mobilais tālrunis. Ja viņš ir pazudis, braucot ar autostopiem, – konstatēt, kur viņš atrodas, pēc noslodzes datiem ir daudz vieglāk.”

Sabiedrībā telefonsarunu noklausīšanās esot bagātīgi apvīta ar mītiem un sazvērestības teorijām. Realitātē ārpus likumā noteiktās kārtības pieslēgties svešām mobilajām sarunām esot teju neiespējami. To, ka svešas informācijas ieguvei pastāv arī daudz vienkāršāki veidi, apgalvo arī LNT aptaujātie privātdetektīvi.

Olga Zeļika, Rīgas Detektīvu aģentūras prezidente: „Bija tāds gadījums, pie mums cilvēks vērsās ar problēmu, ka viņam ir kā noklausoties telefonsarunas. Beigās izrādījās, ka telefonsarunas neviens nenoklausās, taču tālrunī bija instalēta programma, kas pārsūtīja tālāk saņemtās īsziņas.”  

Kā norāda drošības speciālisti, klasiskās pie galda piestiprināmās noklausīšanās ierīces ar raidītāju iegādājamas, sākot no desmit dolāriem. Tai pašā laikā sods par sarunu noklausīšanos Latvijas kriminālkodeksā paredzēts līdz septiņiem gadiem ieslodzījumā.