Ideja, ka itin visiem vēlētās varas pārstāvjiem un valsts amatpersonām jebkurai sarunai ar sabiedrību būtu jāizmanto tikai un vienīgi valsts, tas ir, latviešu valoda, zinot reālo situāciju, var šķist gandrīz vai utopiska.

Tomēr tieši šādu nostāju  šonedēļ pauda Valsts valodas komisija, kas darbojas Valsts prezidenta paspārnē. Savu uzmanību valodas lietošanai medijos šonedēļ pievērsa arī Nacionālā radio un televīzijas padome, kas par reālu un izdarāmu lietu uzskata iespēju titrēt visus ziņu raidījumus, kas tiek izplatīti krievu valodā. Vai latviešu valoda ikdienā no pašsaprotamas lietas jau kļuvusi par izņēmumu? Ivo Jurkāns skaidroja, cik ļoti esam attālinājušies no iespējas, ka amatpersonas spēj izteikties latviski. Cik plaša ir divvalodība, ar kuru tik ļoti lepojas daži no tautas kalpiem, kuri paši ir pārliecināti par savām lieliskajām zināšanām arī latviešu valodā? Un ko vispār ir spējīgi pateikt daži no viņiem?

Pērnā gada vasara Latvijas politiskajā dzīvē ieviesa nopietnas pārmaiņas. Pie varas Rīgā nāca pirmais krievvalodīgais mērs Nils Ušakovs. Domes priekšsēdētājam bija duāla situācija: amats pilsētas vārdā paģērē lietot valsts valodu, bet ko darīt, ja sarunu biedrs arī ir krievs?  Ušakova pluss gan ir tas, ka intervijas masu medijiem viņš sniedz pēc nepieciešamības – ja vajag, latviski, ja vajag, krieviski, apliecinot piederību jaunā tipa politiķiem. Taču šis ir pozitīvs izņēmums. Valsts prezidenta paspārnē esošā Valsts valodas komisija secinājusi, ka latviešu valoda devalvējas. Proti – latviešu politiķi arvien biežāk intervijas sniedz krieviski, savukārt krievi runāt latviski neraujas. 

Situācija liecina par divvalodību

Andrejs Veisbergs, valodas komisijas priekšsēdētājs: "Jautājums ir par šo komunikāciju, kas izdara spiedienu uz jau tā ne īpaši lielo latviešu valodas vērtību un latviešu pašapziņu. Rada iespaidu, ka krievu valoda šeit ir dominējošā vai vismaz ir izteikta divvalodība un šī situācija pēdējos piecos gados mainās uz slikto pusi."

Tāpēc komisija, kuras nostāju var uzskatīt arī par Valsts prezidenta viedokli, šonedēļ paziņoja, ka politiķiem un amatpersonām neatkarīgi no ieņemamā amata, bet īpaši ministriem un deputātiem medijos jālieto tikai latviešu valoda, tā ar savu piemēru apliecinot izpratni par valsts valodas nozīmi. Un jo īpaši tiem, kuriem tā nav dzimtā.  

Igors Kuzmuks, RD deputāts, SC: "Es varu runāt abās valodās. Man ir viens viedoklis, prezidentam ir cits, bet labāk abās valodās, visur."

Ivans Klementjevs, Saeimas deputāts, SC: "Varam runāt arī poļu, angļu un spāņu - es to varu darīt. Bet, ja pie manis pienāk, piemēram, Pirmā Baltijā kanāla žurnālists – kāpēc mums runāt latviešu valodā un pēc tam tulkot?"

Risinājums rasts arī šādai situācijai – to gan iesaka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija – ziņu pārraides krievu valodā būtu tulkojamas ar titriem ekrāna lejasdaļā.

Ņe mučaiķe meņa sevodņa

Taču, atgriežoties pie komunikācijas latviešu valodā, deputāti vismaz vārdos neuzskata, ka tas radītu kādas problēmas. Igors Solovjovs, RD deputāts, SC: "Ja cilvēki viens otru grib saprast un sarunāties, viņi to spēs jebkurā veidā. Ja ne, tad nesapratīsies. Ja viņam šeit jāstrādā vai Saeimā – viņam jāzina latviešu valoda. Mēs taču esam Latvijā."

Igora Solovjova aprakstam gan neatbilst viņa paša partijas biedrs Saeimā - Mihails Zemļinskis. Imantā uzaugušais bijušais Latvijas futbola kapteinis jautājumus saprot, taču atbildes nevedas.

Mihails Zemļinskis: "Man tomer vieglak krievieski."

Deputāta kandidāta anketā Zemļinskis norādījis, ka viņa valodas prasmes ir labas. Personīgais novērtējums deputātiem ir arī vienīgais atskaites punkts. Pirms deviņiem gadiem konstitucionālo ekspertu grupa atzina, ka to, cik efektīvi deputāts spēj pārstāvēt vēlētāja intereses, balsojot nosaka pats vēlētājs. No otras puses - par valsts valodas nelietošanu profesionālo pienākumu veikšanai vajadzīgajā apjomā deputātus var sodīt. Pērn kvīti no valsts valodas centra saņēma bijušais Daugavpils mērs, tagad deputāts Rihards Eigims.

Rihards Eigims, Daugavpils domes deputāts: "Viņi šeit bija vakar un šodien bija un, nu es nezinu - es teicu tā ... ņe mučaiķe meņa sevodņa."

To, ka latviešu valoda viņam nevedas, Eigims nenoliedz, sakot, ka krieviskajā Daugavpilī nav jau ar ko runāt. Tam nepiekrīt Libānas izcelsmes ārsts Hosams Abu Meri. Viņš Latvijā ierādās 1993. gadā, lai studētu. Valoda, ja tai ļauj, pielīpot pati.

Hosams Abu Meri: "Es uzskatu, ka pirmajā pusgadā man jau bija ielikts pamats, un tas bija atkarīgs no manis, vai es gribēšu runāt latviski vai ne. Jo vienalga, vai mēs braucam uz Angliju, Dubaiju vai Ameriku, – valoda ir visapkārt, tu mācies. Visur taču tā valoda ir – jautājums ir, vai cilvēks grib kontaktēties un runāt latviski."

Valsts valodas prasme 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir katra deputāta ne vien kvalifikācijas, bet arī cieņas jautājums. Tikmēr žurnālistiem un pastarpināti arī sabiedrībai joprojām ir jāizšķiras – runāt latviski, riskējot saņemt visai izplūdušu atbildi, vai skaidrāku, taču ne valsts valodā.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams