Mazais, allaž žiperīgais meitēns Aisha, kura nu jau kādu laiku arī uz skatuves sevi dēvē īstajā vārdā par Aiju Andrejevu, šodien, 15. maijā, laiž klajā jau savu ceturto albumu! Saucas tas «Grāmatzīme», iedziedāts latviski un radīts ciešā sadarbībā ar Kasparu Ansonu. Kā notika tapšanas process, cik forši ir būt velniņam uz skatuves un ko Aija saka par nelegālo failu apmaiņu, lasi zemāk.

Jauns albums, jaunas sajūtas. Tipiskais jautājums – kas ir savādāk un kas nav savādāk gan sajūtu, gan satura ziņā?

Cerams, ka sanācis modīgāk.

Modīgāk? Ko tas īsti nozīmē?

To, ka laiks iet, viss mainās un kaut kāda izaugsme noteikti ir jūtama ar katru albumu. Cenšos progresēt, nevis regresēt. Kaspars Ansons (Aijas dziesmu līdzautors – red. piez.) ļoti cenšas, un viņam brīžiem tās aranžijas sanāk pat pārāk modīgas. Cilvēki Latvijā to varētu arī nesaprast. Bet viņam ir tāda forša īpašība, ka viņš prot mani pārliecināt un mudināt uz jaunām lietām, par kādām es varbūt pati pat neaizdomātos.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Viņš tātad rūpīgi seko līdzi tam, kas notiek pasaules pop un rock mūzikā.

Man šķiet, ka tā tiešām ir.

Droši vien, ka vidusmēra klausītājs neklausās jaunu albumu ar domu, ka redz' kāda te ir jauna producēšanas nianse – visticamāk viņš vienkārši zemapziņā sajūt, ka skanējums ir savādāks, noslīpētāks, modernāks.

Protams! Lai gan par to moderno ir grūti teikt, jo vairs nav īsti skaidrs, ko tas vispār mūsdienās nozīmē. Ir grūti arī definēt žanru, pateikt, vai tas albums ir popmūzika vai rokmūzika.

Tas nozīmē, ka neesi izvēlējusies sev saldo poptēlu, bet neesi arī roka meitene.

Kaut kur pa vidu. Un arī negribas sev nospraust tik konkrētu mērķi.

Mūzikas autors vairāk ir Kaspars?

Mēs kopā, bet primāri viņš ir tas motors, pamats visam. Es dodu impulsus, saražoju kādu tekstiņu. Varbūt arī melodiju.

Dziedi tu latviski, kas nozīmē, ka vietējā tirgū tekstuālajam saturam ir daudz lielāka nozīme. Mūziķi, kas Latvijā dzied angliski, tomēr panāk efektu, ka liela daļa klausītāju tajos tekstos nemaz neieklausās.

Nuja.

Ar latviešu tekstiem ir grūtāk dabūt to foršumu, lai latviski dziesma neizklausītos banāli, lai būtu interesanti.
1

Cenšamies arī tekstus radīt kopā, bijām, piemēram, janvārī uz nedēļu aizbraukuši uz Lapmežciemu. Dzīvojām mājiņā pie jūras. Ansons mēģināja kaut ko nospēlēt uz ģitāras, es – uz flautas. Saražojām četras dziesmu skices, un trīs no tām ir kļuvušas par albuma dziesmām, kas ir daudz.

Ideāla radošā vieta! Nav nemaz kā «Prāta Vētrai» jālaižas uz Amerikas mazpilsētu.

Tepat nav nekādas vainas! «Prātniekiem» gan ir mazliet savādāk – viņiem ir ģimenes, bērni... Vajag aizmukt prom.

Tā ir! Tad jau Lapmežciems ir pelnījis kādu koncertu!

Droši vien.

Kā vispār ir ar koncertiem – varam gaidīt kādu tūri pa Latviju?

Tāda būs rudenī. Sāksies 22. septembrī Liepājā. Vēl būs Valmiera (28.09.), Ventspils (29.09.) un tad jau «Palladium» (04.10).

Un kur tad vasara, festivāli, zaļumballes?

Nezinu. Man liekas, ka man vēl līdz āram ir jāpaaugas.

Tikko runāju ar Jāni Stībeli un viņš arī teica, ka viņa koncerti būs rudenī.

Nu, vasarā jāgatavojas koncertiem rudenī! Protams, sākumā tika plānots, ka albums būs martā, pēc tam koncerti, bet tad viss, protams, pārbīdījās.

Kā jau parasti!

Viss jau notiek tā, kā tam ir jānotiek. Un tā pat ir labāk.

Droši vien, ka savu daļu laika paņēma arī «Velniņi» - Valta Pūces mūzikls, kurā esi velniņš kopā ar Lieni Candy.

Nu... Nemaz jau nebija tik traki, bet savu laiku tas, protams, prasīja.

Tev kaut kā sasodīti piestāv tā loma – kopā ar Lieni uz skatuves tiešām esat īsti velniņi! Izskatās, ka tu šajā bērnu projektā esi iekšā pa īstam.

Tas ir nenormāli foršs projekts! Tas gan nācās grūti mums visiem, bet tad, kad pagājušogad nospēlējām, kā toreiz likās, pēdējo izrādi, kļuva kaut kā ļoti skumji. Kad uzzināju, ka «Velniņi» būs vēl, tā bija lieliska sajūta. Tajā lomā tu vari sajusties kā bērns, vari izārdīties uz tās skatuves bez ierobežojumiem, jo tu taču esi velniņš! Foršais, pozitīvais, ar radziņiem.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Es domāju, ka noteikti. Mani tas pēc tam vēl vairāk atbrīvo uz skatuves. Ir tiešām vieglāk.

Tev laikam vispār patīk iejusties dažādos skatuves tēlos. Atcerēsimies kaut vai to, kā tēloji arī lelli.

Man ļoti patīk teātris. Un katrs teksts ir kaut kas īpašs, atsevišķs stāsts, ko tu vari izspēlēt dažu minūšu laikā. Kaspars mēdz par tiem izgājieniem gānīties. Viņš dažreiz saka, ka TAS jau bija par traku!

Tai pašā laikā attiecībā uz skatuves vārdu ir noticis otrādi – esi no tēla, kas saucas Aisha, kļuvusi par Aiju Andrejevu. Respektīvi, uzstājies ar savu īsto vārdu. Kāpēc tā?

Tas notika organiski. Cilvēki bija sākuši mani uzrunāt ne manā vārdā! Gustavo arī vienā savā dziesmā saka, ka kādreiz viņu visi uzrunāja par Gustiņu, nu viņi saka – sveiks, Gustavo! Ar mani bija līdzīgi. Es jau arī neapvainojos, ja kāds mani joprojām sauc par Aishu. Taču arī mana māsa Laura iedeva impulsu, ka vajadzētu arī uz skatuves kļūt par Aiju. Tā, protams, ir vēl lielāka atbildība.

No kurienes vispār tā Aisha savulaik radās? Muhameda sievas vārds?

To, ka tā bija Muhameda sieva, uzzināju tikai pēc tam. Sākumā tas bija dēļ «Fabrikas» (Aisha piedalījās un arī uzvarēja «Fabrikas muzikālajā teātrī» - red. piez.). Visiem bija modīgi likt nikus, un mana iesauka bija Aiča. Šova veidotājiem likās, ka tas varētu būt pārāk vienkārši. Tika izdomāta Aisha, turklāt tajā laikā bija populāra dziesma ar tādu nosaukumu (dāņu hiphopa grupas «Outlandish» hits, kas ir kaverversija alžīriešu dziesminieka Khaled savulaik izpildītai dziesmai un kura nosaukums gan rakstās kā «Aicha», bet izrunājas ar š burtu – red. piez.).

Tajā šovā tu uzvarēji. Tas tev deva reālu atspērienu karjerā?

Protams, ka deva! Bet pēc tam jau nekas pats par sevi nenotiek. Man bieži jautā par tām «Okartēm», un tad es arī saku, ka tur katram pašam jādomā, ko viņš darīs tālāk. Mēs jau visi dzīvojām tajā šovā ilūzijā, ka pēkšņi viss tev apkārt notiek pats no sevis. Esi pat šokā no tā, ka jau pēc nedēļas tevi atpazīst cilvēki uz ielas. Bet tas viss tikpat ātri beidzas.

Tu esi labs pierādījums tam, ka tālāk karjeru attīsta tie, kas to patiesībā ir jau mērķtiecīgi sākuši pirms iesaistīšanās tādos šovos. Piedalījies «Cālī» un citos konkursos...

Varbūt. Es gan tajā laikā vispār neapzinājos, kas tas ir, kāpēc tas jādara. Man bija 18 gadu un gribējās prom no mājām! Esi traks, viss notiek, ej uz pilnu banku un ļaujies visam tam, kas tajā šovā notiek.

Vai tad tu kādreiz neesi dzīvē gājusi uz pilnu banku?

Laikam jau esmu. Bet nezinu, vai varētu tagad iet uz pilnu banku kādā šovā. Tas būtu savādāk.

Ar tēva grupu (Aijas tēvs ir rokgrupas «Opus Pro» vokālists Alex un viņas pirmais albums «Tu un es» tika izdots kopā ar vecmeistariem – red. piez.) kādu kopprojektu vēl netaisīsi?

Toreiz bija smuki, bet tas laiks ir garām. Kas to lai zina, kā būs vēlāk, bet pagaidām nav plānu kaut ko atkal darīt kopīgi. Taču toreiz tas bija ļoti vietā, jo man pēc tā šova uzreiz bija tāda kā mugura, uz kuras atbalstīties. Tā arī Haris (grupas dalībnieks Harijs Zariņš – red. piez.) man teica – tev ir blice, tev ir forši džeki, tev ir mugura. Uzreiz tiku paņemta paspārnē, un pēc mums ar tēti arī bija pieprasījums. Tad pagāja laiks, bija jāaug, jāmainās un jāsāk iet pašai savs celiņš.

Jaunajā albumā droši vien nav nevienas dziesmas kopā ar kori un orķestri?

Es esmu tas koris un ansamblis ir tas orķestris!

Taču savulaik esi pat diriģējusi orķestri!

Ai, tas bija tāds bērnu mūzikas skolas orķestrītis. Izklausās jau labi, bet neesmu nez kāda diriģente.

Tā jautāju arī tāpēc, ka daudziem māksliniekiem pēc dažiem albumiem parādās vēlme izdarīt kaut ko tādu... lielu. Savākt kopā padsmit ļaudis un tad iedziedāt kādu dziesmu ar varenu skanējumu.

Mums ir doma koncertos pieaicināt stīgu kvartetu, arī četrus bekvokālistus. Rudens koncertos man pirmoreiz uz skatuves būs 13 cilvēki.
1

Domāju, ka būs smuki. Skaņinieks vienīgi varētu plēst matus no galvas ārā... Bet gan jau viņam izdosies radīt apstākļus, lai mēs justos labi, un tad jau būs smuki. Tās dzīvās stīgas, protams, ienāk tavā mūzikā ar citu krāsu, aizpilda tukšumus un padara visu sulīgāku.

Koncerti būs rudenī, bet ko tu tomēr darīsi tai vasarā? Izklaidēsies?

J-jā... Droši vien braukšu uz «Positivus», gan jau būs arī kaut kādas uzstāšanās. Pagājusī vasara arī bija vairāk tāds čils, gatavojos «Pūt, vējiņi» (Dž. Dž. Džilindžera iestudēts Liepājas teātra mūzikls, kurā piedalās arī Aija – red. piez.). Šovasar tad gatavošos tiem rudens koncertiem. Turpināsies, protams, arī «Pūt, vējiņi» spēlēšana, tad jau redzēsim, kas ar teātra projektiem būs tālāk.

Kāpēc tu neesi aktrise, ja tev tik ļoti patīk teātris?

Tā nu ir sanācis.

Tas nav «tā nu ir sanācis» ar garu nopūtu?

Nē, nē, ir labi tā, kā ir. Es esmu domājusi, vai es tiešām gribētu būt aktrise, strādāt teātra štatā un darīt visu teātra interesēs. Vai es tiešām varētu tik daudz sevi lauzt? Man tomēr patīk, ka es varu izdomāt kādu savu projektu un mēģināt dzīvot tajā.

Tas jau izklausās pēc režisora darba!

Nu, jā, bet tas izklausās kaut kur... tālu. Taču tā teātra lieta iedod ļoti lielu pieredzi, kas palīdz labāk saprast daudzas nianses pašai savos koncertos. Pats galvenais, ko teātris dod, ir tā disciplīna! To pēc tam jūt ļoti, ļoti. Tur ir tā, ka tu vai nu strādā, vai nestrādā. Vietā var nākt kāds cits. Popmūzikā bieži vien tā disciplīna krietni klibo.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Vajag stingro menedžeri, kurš visu laiku tur grožos!

Mana māsa Laura ir dikti stingra! Viņa pašlaik ir mans menedžeris, lai gan viņai pašai ļoti nepatīk šis apzīmējums.

Kā viņa kļuva par tavu menedžeri?

Mēs ar Kasparu taisījām vienu Ziemassvētku projektu un vienā brīdī sapratām, ka paši netiekam galā. Gāju paraudāt pie māsas, un viņa teica – labi, es tev palīdzēšu. Tā tas ritenis aizgāja.

Viņai pirms tam bija bijusi tāda pieredze?

Viņai nebija nekādas pieredzes. Viņa vienkārši ir ļoti atbildīga un laba plānotāja. Esmu sapratusi, ka viņai tiešām ir talants! Ir jābūt talantam arī uz tām administratīvajām lietām.

Turklāt māsa mācās sabiedriskās attiecības, šogad tieši beigs mācības, un viņas diplomdarbs būs mans albums.
1

Uzskatu, ka man ir paveicies.

Pavisam lieliski ir tas, ka tev netipiski popmūzikas pasaulei ir tāds īsts ģimenes bizness. Te tu muzicē kopā ar savu tēvu, te māsa menedžere...

Jā. Esmu gan dzirdējusi, ka pasaulē tā notiek diezgan bieži. Tā ir baigā uzticēšanās, un mēs tiešām ejam uz kopīgu mērķi. Man vispār ir paveicies ar cilvēkiem sev apkārt.

Ko tu vari pateikt kritiskajiem, briesmīgajiem, foršajiem klausītājiem, kuri nu metīsies ķidāt tavu jauno albumu?

Lai viņi ar to dzīvojas! Es ceru, ka viņiem tas patiks, ka tas radīs prieku un... lai tā plate ripo!

To varēs arī «nokačāt»?

Droši vien jau, ka jā! Būsim godīgi.

Es domāju – par naudu.

Par naudu noteikti! Bet gan jau, ka bez naudas diemžēl arī varēs.

Kā tu vispār uztver visu šo lietu – tas tavuprāt ir tā saucamais pirātisms vai vienkārši laiki mainās un tiem ir jāpielāgojas?

Es domāju, ka laiki tiešām mainās un vienmēr būs gudrie, kas izdomās, kā apiet visus tos ierobežojumus. Plate jau vairāk ir tāds atskaites punkts, kaut kas tāds ļoti skaists. Kas jau gribēs to oriģināldisku nopirkt, tas nopirks. Un es esmu par oriģināldiskiem, jo man patīk, ka mājās ir tāds smuki noformēts ripulis.

Plus tā ir jauna programma, ko izpildīt uz skatuves.

Tieši tā! Latvijā jau vienmēr mūziķi ir vairāk pelnījuši ar koncertiem. Varbūt kaut kad sen, sen atpakaļ, padomju laikos kāds arī pelnīja ar platēm.

Tur gan vairāk bija algu sistēma, citādi jau Jānis Lūsēns būtu miljonārs, pateicoties «Zodiaka» debijas albumam «Disco Alliance».

Jā, es tieši iedomājos par šo albumu. Mūsdienās jau pirks tie, kam tiešām gribēsies, būs tāda vajadzība.

Ir gan pierādīts, ka mūsdienās cilvēki sākuši vairāk klausīties mūziku – tā ir pieejamāka, daudzveidīgāka. Tas taču laikam ir labi, ka mūzika tiek patērēta aizvien vairāk.

Protams, ir labi, ka viņi klausās! Un ir labi, ka viņiem patīk, citādi nebūtu vajadzīgi tādi albumi.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO