Kaut arī no atsevišķu disciplīnu atlētiem tika gaidīts vairāk, Londonas Olimpiskās spēles ir Latvijas sportam ir nesušas daudz ieguvumu un ir pamats ar cerībām raudzīties uz nākamo vispasaules sporta forumu, kas notiks 2016.gadā Brazīlijas pilsētā Rio. Šādu viedokli sarunā ar TVNET pauž sporta apskatnieks Armands Puče.

«Šī Olimpiāde ir tikai ieguvums, jo gan uzvarās, gan zaudējumos mēs pārbaudījām savus sportistus un to, ko viņi spēj parādīt situācijā, kad jādemonstrē savs labākais darbs,» iesāk Puče.

Viņš norāda, ka daudzi rāda ar pirkstu uz šķēpmetējiem un kaut kādā mērā, protams, var šiem sportistiem pārmest, tā iemesla dēļ, ka viņi tika aprūpēti ļoti labi, ar viņiem strādāja ļoti labi speciālisti un viņi pietiekami veiksmīgi kvalificējās četrgades sacensībām Londonā.

«Ja tu nāc ārā uz skatuves, tev ir jāzina šai dziesmai vārdi, un, ja dziedātājs iznāk un nezina vārdus, viņam var uzprasīt: «Klausies, tu jau neesi īsts dziedātājs? Tu esi aizmirsis vārdus.» Tā viņš nokautrējas, paiet malā, un otrreiz uz skatuves viņu diez vai būs iespējams dabūt, vai arī viņš iemācīsies vārdus,» par šķēpmetēju sniegumu un līdzjutēju cerībām izsakās sporta apskatnieks.

Kaut arī tāllēcēja Ineta Radēviča, kurai līdz goda pjedestālam pietrūka tikai viens centimetrs, pēc sacensībām nav slēpusi vilšanos, Puče liek nepārprotami noprast, ka sportiste par savu attieksmi pelnījusi tikai labākos vārdus: «Paturam prātā, ka viņa ir māte, kas prasa zināmus spēkus un atbildību, viņa mācās skolās, kas arī prasa spēkus un atbildību. Turklāt tās nav pirmās skolas - viņa turpina sevi izglītot, attīstīt erudīciju un intelektu, kas parādās šādos brīžos.»

Pazīstamais sporta publicists piebilst, ka nav obligāti jābūt kādas zinātnes doktoram, taču dzīves gudrību un vērtības nevar iemācīties, tikai cilājot svarus vai skrienot 100 metrus.

«Ja tu esi tikai sportists, tas ir tik šauri, ka gaidīt no tevis kaut ko lielu ir smieklīgi. Nebūsim naivi un nemānīsim sevi. Neviens nav izcīnījis olimpisko zeltu tikai tāpēc, ka viņš ir tikai sportists. Tās ir lielas personības, kas var izdarīt lielas lietas jebkurā vidē, kur viņi nonāk.»

Pludmales volejbolisti Jānis Šmēdiņš un Mārtiņš Pļaviņš uzskatāmi demonstrējuši, ko nozīmē viltība, apķērība, improvizācija un radošie meklējumi, norāda Puče. «Fiziski viņi nevar spēkoties ne pēc auguma, svara, atspēriena ne ar vienu, kas ir pasaules pirmajā divpadsmitniekā, taču ar viltību, intelektu un to, kā viņi redz šo spēli un izprot to, viņiem ir mazliet lielāks handikaps. Viņi iedziļinās. Iespējams, daba viņiem nav devusi tik daudz fizisko iespēju, bet tajā pašā laikā tas lieliski kompensēts ar domāšanu - kā apspēlēt tos lielos lāčus, kas nāk no Brazīlijas un Vācijas mežiem vai arī rāpjas zemē no Amerikas kokiem.»

Tajā pašā laikā ir arī tādi sportisti, no kuriem var gaidīt cīņu par medaļām pēc četriem gadiem Riodežaneiro, - piemēram, svarcēlājs Artūrs Plēsnieks, jaunā vieglatlētikas princese Laura Ikauniece. No tik nelielas nācijas veidot tik kvalitatīvu pienesumu, tas ir daudz, un kopumā, viņaprāt, sportistu sasniegtās vidējās vietas ir ļoti labas.

«Vienmēr ir tādi, kas pieviļ, un vienmēr ir tādi, kas atnes negaidītu rezultātu. Kopumā mūsu paaudzei ir jānovērtē tas, ka piedzīvojam, kā Štrombergs divas reizes izcīna olimpisko zeltu, un novēlam, lai arī vēl citas paaudzes paveic ko tādu. Tā ir unikāla privilēģija - dzīvot laikā, kad šis sportists ar sev apkārtējiem, komandu un menedžeri, ir izveidojis šo fenomenu, ko mēs saucam par Māri Štrombergu. Šo mazo stāstiņu ir tik daudz, ka, saliekot to visu kopā, veidojas viena liela, trekna pluszīme.»

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams