Kaut ko vērtīgu var uziet visur, kur kādreiz bijis cilvēks. Pēc šāda moto Latvijā darbojas tā dēvētie melnie arheologi, kuri zemē un zem ūdens meklē dažādas vērtslietas, ko pēc tam pārdod. Kontrolējošās iestādes uzsver, ka šādi valsts vēsturiskais mantojums beigu beigās aizceļo uz ārzemēm, turklāt pagrīdes arheologi nereti arī nekautrējas izpostīt aizsargātos arheoloģiskos pieminekļus. Tāpēc Saeima pieņēmusi stingrākus likumus, taču zinātāji atzīst, ka tie lielu labumu nedos.

Viens no zināmākajiem Latvijas dārgumu meklētājiem Vasilijs Barvinskis pērn oktobrī atrada senas monētas un sudraba stienīšus. Viņš tās aiznesa muzejam un piedāvāja atpirkt par 28 tūkstošiem latu, bet muzejam šādas naudas nebija. Dārgumi tāpēc pārdoti kādam privātkolekcināram. Taču turpmāk šāda rīcība būs nelikumīga. Saeima decembrī grozīja likumus un visas uzietās arheoloģiskās vērtības, vecākas par 17. gadsimtu, tagad automātiski kļūs par valsts īpašumu. Vasilijs ar savu nodarbi pelna iztiku, tāpēc saka – ja valsts grib pretendēt uz viņa atrastajām mantām, tad tai par to ir jāmaksā.

Vasilijs Barvinskis: «Es to vien daru, kā braukāju pa mežiem. Benzīnu man valsts nesponsorē, un nav jau tā, ka es katru dienu kaut ko atrodu, bieži vien es neko neatrodu. Un tomēr es arī gribu kaut kādu peļņu no tā gūt un kaut ko nopirkt.»

Citādās domās ir Valsts kultūras pieminekļu inspekcijā, kur norāda, ka tā dēvētā melnā arheoloģija ir kļuvusi par milzu problēmu. Dārgumu meklētāji peļņas nolūkos bieži izposta arheoloģiskos pieminekļus, bet savu guvumu tirgo uz ārzemēm.

Sandra Zirne, VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja: «Ko nozīmē valsts neatpērk? Arheoloģiskais mantojums nav prece, arheoloģiskās senlietas nav tirgojamas. Par unikālu mantojumu, ja tas ir atrasts un viss ir likumīgi, valsts var piešķirt atradēja atlīdzību, tā tas ir arī citās valstīs. To tirgu, cenas un visu pārējo ir radījuši paši mantu meklētāji.»

Melnie arheologi ir gudri, piesardzīgi, labi organizēti un izmanto modernu tehnisko aprīkojumu. Zinātāji uzsver - stingrākie likumi nekādu labumu nedos.

Viktors Duks, militārais arheologs: «Baltā arheoloģija, tā saucamā valsts arheoloģija, viņa neveicina dialoga veidošanos ar tā saucamo melno arheoloģiju. Pateicoties šim likumam, kas ir iznācis, mēs iekulsimies citā grāvī. Melnā arheoloģija, kas darbojas līdz 17. gadsimtam, viņa vienkārši aizies pagrīdē. Noslēpsies. Bet visas lietas tāpatās turpināsies darīt.»

Valsts aizsardzībā patlaban ir divarpus tūkstoši arheoloģisko pieminekļu. Tie ir seni pilskalni, apbedījumi un apmetnes. Par to postīšanu ir bijuši kriminālprocesi, bet neviens melnais arheologs tā arī nav pieķerts.

Sandra Zirne: «Mums nav ne tik lieli štati, ne tāda kapacitāte, lai mēs katram piemineklim pieliktu diennakts apsardzi klāt.»

Vēstures muzejā atzīst, ka rakšanas tempi aug, taču mantu meklētāji par uzietajiem guvumiem neziņo gandrīz nekad.

Vitolds Muižnieks, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks: «Ir daži priekšmeti, kas pie mums nonāk. Bet, ja salīdzina ar šiem cilvēkiem, kas praktiski nodarbojas ar šo vērtību meklēšanu, izrakšanu, no kultūras pieminekļiem vai vienkārši dažās vietās, nu, gandrīz vai varētu teikt, ka pie mums nav tādu cilvēku, kas nāktu un kaut ko piedāvātu.»

Eksperts atzīst – kaut kas palicis pāri ir visur, kur kādreiz darbojušies cilvēki. Tāpēc pilnvērtīga kontrole nav iespējama.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO