2012.gada 18.februāris bija karsta diena, jo tad tautas nobalsošanā izšķīrās valsts valodas liktenis. Vēl pirms tam referenduma rīkošana tika pat apstrīdēta Satversmes tiesā, kura gan to neapturēja, savukārt Satversmes grozītājiem balsu nepietika. Kāds tad valsts valodai un sabiedrības saliedētībai bijis šis gads pēc skandalozā un sašutumu raisījušā referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā?

18.02. aprit tieši gads kopš referenduma, kurš atklāja, cik sašķelta ir Latvijas sabiedrība. Atbildot uz jautājumu, vai krievu valodai jākļūst par otru valsts valodu, pret nobalsoja 821 000 pilsoņu jeb nepilni 80 procenti no tiem, kuri piedalījās referendumā.

Lai gan pret balsis bija pārliecinošā vairākumā, ievērojams skaits pilsoņu balsoja par divvalodību. To atbalstīja 273 tūkstoši vēlētāju, un tā ir ceturtā daļā no visiem referenduma dalībniekiem.

Eksperti toreiz sacīja - tas ir satraucoši liels skaitlis.
5

«Mēs redzam šobrīd ļoti skaidri, ka krievvalodīgā sabiedrības daļa lielos vilcienos ir diezgan pamatīgi atsvešinājusies no Latvijas valsts, ja reiz ir gatava uz kaut ko šitādu. 25% - tie nav 5 vai 7, tas ir riktīgi daudz,» toreiz teica politologs Ivars Ījabs.

Referendums atklāja, ka vislielākās problēmas ir Latgalē, jo tur oficiāli atzīt krievu valodu prasīja vairums balsotāju. Pret bija 62 tūkstoši, bet par krievu valodu nobalsoja 78 tūkstoši Latvijas pilsoņu.

Uz referenduma iznākumu premjers reaģēja, trešajā dienā pēc tautas nobalsošanas vēršoties pie visiem savas valdības ministriem, lai saņemtu ierosinājumus, kā sekmēt saliedētu sabiedrību, kā veicināt piederības izjūtu valstij un stiprināt latviešu valodas lomu sabiedrības vienošanā.

Vai gadu pēc referenduma šī apņemšanās situāciju ir uzlabojusi, mazākumtautību pārstāvjiem ir grūti atbildēt.

«Ļoti grūti pamanīt, kas ir tiešām darīts un izdarīts, jo man liekas, ka nav tik daudz indikatoru, pēc kuriem var mērīt, cik lielā mērā sabiedrība ir saliedēta,» domā Mazākumtautību konsultatīvās padomes vadītājs Romāns Alijevs.

Lai mazinātu plaisu starp cittautiešiem un latviešiem, pirms gada valdība apņēmās īstenot izglītības programmas, skaidrojot valsts pamatus, vēsturi un vērtības. Nodrošināt vienotu un kvalitatīvu informatīvo telpu, īpaši, lai pierobežā būtu uztverami Latvijas televīziju kanāli. Mainīt referendumu ierosināšanas procedūru. Padarīt pieejamāku latviešu kultūru un izglītīību aizbraukušo bērniem. Veicināt dialogu ar mazākumtautību organizācijām un ieviest e-vēlēšanas, lai ārvalstī dzīvojošie aktivizētu ārvalstīs dzīvojošos pilsoņus.

Saliedēšanas pasākumiem budžetā atvēlēti divi miljoni

«Lielākā daļa no šiem priekšlikumiem ir īstenota, un šis sabiedrības saliedētības plāns valdībā ir pieņemts jau pagājušajā gadā, un jau pagājušā gada grozījumos arī tam ir piešķirti līdzekļi. Šo plānu mēs turpinām īstenot arī šogad,» apmierināts ir Ministru prezidents Valdos Dombrovskis.

Būtiska loma sabiedrības saliedēšanā atvēlēta Kultūras ministrijai. Žaneta Jaunzeme-Grende norāda,

ka īstenots pilnīgi viss, kas ministrijai bijis uzticēts.
5

Ministre skaidro, ka sabiedriskajā radio ir ieviesti vairāki raidījumu cikli. Nauda piešķirta, lai stiprinātu krieviski raidošo Latvijas Radio ceturto programmu. Aktivizēta sadarbība ar diasporu. Piemēram, tiek īstenots projekts, kurā 2,5 tūkstoši bērnu visā pasaulē lasa latviešu grāmatas un tās vērtē. Ministrijā notiekot regulāras tikšanās ar mazākumtautību organizācijām. Liela interese ir par valodas mācības kursiem, un sekmīga bijusi arī 50 ģimeņu apmaiņas programma.

«Mums šķiet ļoti dabiski, ka mūsu bērni brauc uz Ameriku vai Austrāliju, bet tas, ka savā starpā... No sākuma bija tādas kā šaubas, kā tas būs un vai būs. Pirmkārt, valodas apmācība abu pušu - gan krievu, gan latviešu, kas ir ļoti pozitīvi. Visa tā ģimenes kārtība, kā notiek. Vēsture, atmiņa. Un šobrīd visi jautā, kad būs atkal, jo tā ir tā cilvēciskā saruna,» atstāsta Žaneta Jaunzeme-Grende.

Latvija šobrīd ir tikai ceļa sākumā uz saliedētu sabiedrību

«Ārsti ļoti bieži saka, ka tajā brīdī, kad cilvēki apzinās, ka viņi ir saslimuši, tad sākas ceļš uz izveseļošanos. Mēs pagājušajā gadā redzējām - jā, ir tāds fakts. Tā ir. 220 000 pilsoņu nobalsoja pret valodu, un mēs darījām visu, lai domātu, kā tuvināt,» salīdzina Jaunzeme-Grende.

Turpretī mazākumtautību pārstāvji uzskata, ka valdošo politiķu rīcība bijusi vien formāla. Neko nopietni vērā ņemamu sabiedrības saliedēšanas labā viņi gada laikā nav pamanījuši.

«Es jau tādu ekspresinterviju taisīju ar saviem kolēģiem, jautāju - kas mainījies pa šo gadu?

Lielākā daļa teica, ka nekas nav mainījies.
5

Viss, kā bija. Nebija slikti, un nav redzams, ka kaut kur principiāli notika izmaiņas,» uzskata Latvijas Krievu kultūras biedrības vadītāja Jeļena Matjakubova.

Nē, nekas nav mainījies - jūtam negatīvas sekas

Valsts prezidenta paspārnē esošās Mazākumtautību konsultatīvās padomes vadītājs uzskata, ka tas ir būtisks trūkums, jo nemazina iedzīvotāju atsvešinātību no varas. Par dialoga trūkumu runā arī Krievu kultūras biedrības vadītāja. Viņasprāt, ir mazinājies entuziasms risināt gadiem samilzušās problēmas.

«Tieši dzirdēt vienai daļai otru kaut kādā kopīgā projektā, kopīgās diskusijās, ļoti maz es pamanīju pa šo gadu. Sākumā tas bija. Tieši vienu mēnesi ļoti daudz. Es piedalījos dažādās diskusijās. Paldies Dievam, tagad pēc gada tā tēma atkal ir aktuāla, bet tikai masu medijos,» domā Matjakubova.

Vēl skarbāki ir politologa Ivara Ījaba secinājumi. Nekas uz priekšu nav gājis. Drīzāk atpakaļ, viņš saka: «Es neredzu, godīgi sakot, pilnīgi nekādas pozitīvas puses šajā pagājušā gada februāra iniciatīvā. Runāt par to, ka ir notikusi kaut kāda virzība uz priekšu integrācijas jomā, pateicoties, referendumam, es domāju, nav pilnīgi nekāda pamata.»

Viņa vērtējumā

referendums nesis virkni negatīvu seku integrācijas procesam.
5

Kā piemēru viņš min diskusijas par Satversmes kodolu un strīdus par to, kā vienkāršot nepilsoņu bērnu uzņemšanu pilsonībā. Tāpat pretrunīgi tiek vērtētas izmaiņas referendumu ierosināšanas kārtībā, jo ir trīskāršots parakstu skaits, kas pašiem par savu naudu jāsavāc tautas nobalsošanas ierosinātājiem.

Ivars Ījabs uzskata, ka referendums latviešos vairojis apdraudējuma izjūtu, un tas neveicina sabiedrības saliedēšanos.

«Pateicoties divvalodības referendumam, tāda ksenofobiska retorika latviešu inteliģencei ir kļuvusi daudz, daudz pieņemamāka, nekā tā bija pirms tam, tieši tādēļ, ka ir iespējams parādīt šo iespējamo apdraudējumu, jo parakstījās un aizgāja uz referendumu pietiekoši daudz cilvēku. Tādēļ tas, protams, ir radījis šo aplenktā cietokšņa mentalitāti, kura Latvijai pēdējos gados vispār ir raksturīga,» skaidro Ījābs.

Tikmēr mazākumtautību organizācijas ceļ trauksmi - ja nebūs redzamu rezultātu, kā mazināt cittautiešu atsvešinātību, nekur nav pazuduši draudi, ka atkārtosies divvalodības referendumam līdzīgi notikumi.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO