Pavisam nesen Latvijas mākslas sabiedrību pāršalca ziņa – kādā izsolē par rekordcenu pārdots, lūk šis, Jāņa Pauļuka pašportrets. No sākuma cenas – 12 tūktošiem latu, tā uzauga līdz 47 tūktošiem.

Darījums notika galerijā «Antonija». «Vienreizējs šis ir gadījums, jo tā bija viena no labākajām 20. gadsimta pirmās puses gleznām, ko veicis viens no labākajiem , māksliniekiem,» komentē galerijas «Antonija» īpašnieks Norberts Sarmulis.

Publiski pircēja vārds nosaukts netiek. Tas esot vietējais kolekcionārs, kurš, gala fāzē spējis pārsolīt «Rietumu banku», kas arī vēlējās iegūt šo pašu darbu.

Ņemot vērā summu – teju 50 tūkstošus latu, un, to ka vietējā mākslas tirgū šis ir unikāls precedents, nozares pārstāvju vidū ziņa uztverta neviennozīmīgi.

Lai arī

Jānis Pauļuks, viennozīmīgi ir Latvijas mākslas ikona,

nav pārliecības vai glezna bijusi iztērētās summas vērta. Lai gan līdzīgu precedentu pasaulē netrūkst.

"Tie, kuriem ir nauda, var darīt ko grib. Mazu porcelāna figūriņu, par kuru es nedotu 1000 bet jūs 20, nosolīja par 8000. Kāpēc? Tāpēc, ka divi cilvēki ietiepās, nezinu, mākslīgi vai ar aprēķinu, taču fakts ir tāds, ka figūriņa tika nosolīta," stāsta «Privātā latviešu mākslas muzeja" īpašnieks Raitis Cinks.

Pirms krīzes tirdzniecība ritēja raiti

Vēl pirms 6-7 gadiem, kad finanšu krīze nebija skārusi brīvos naudas līdzekļus, tirdzniecība ar gleznām Latvijā noritēja ne mazāk raiti, kā ar nekustamajiem īpašumiem.

Uz pieprasītām latviešu vecmeistaru gleznām pat stāvēja rindā.

Krīzes gados viss apstājās, tagad tirgus pamazām atdzīvojas. Bet tikai pamazām. Autoru ar vārdu netrūkst. Pircēju varētu būt vairāk.

Šīs ir gleznas, kas atrodas galerijā pastāvīgi. Savukārt uz izsolēm, darbus nes mākslinieku ģimenes pārstāvji, kolekcionāri, kas vēlas no kaut kā atbrīvoties. Norberts Sarmulis, saka – pēdējie gadi ieviesuši jaunu tendenci.

"Gandrīz vairāk ir bijuši gadījumi, kad es redzu, ka cilvēki, kas iegādājas mākslas darbus ir ar Krievijas numuriem. Tā kā sanāk – ka viņi man pat nedaudz vairāk ir nopirkuši tos darbus nekā vietējie. Tas ir tāds ļoti būtisks ieguldījums, arī no šo nedaudzo pircēju puses, citādi būtu grūti uzturēt pat galeriju," skaidro Sarmulis.

Līdz ar uzturēšanās atļauju ieviešanu pārmaiņas ienāk arī gleznu tirgū

Cenas gan nav kolekcionāru līmenī, šie klienti izsoles neapmeklē, bet sev interesējošos darbus meklē antikvāros vai galerijās.

"Man ir ziņas, par cik, tagad aktīvi tiek pirkti nekustamie īpašumi, krievu valodā runājoši cilvēki iepērk gleznas, cenu diapazonā no 100 līdz 500 latiem, jo pie sevis tādas kvalitātes darbus viņi var dabūt par 2000 dolāriem vai pat dārgāk... Nav jāšķērso robeža, utt. Un ja nepatiks mājoklis, gribēs pārdot – pārdos ar visām gleznām," stāsta Raitis Cinks.

Teorētiski, liela daļa no vietējo mākslinieku klasikas, kas izturējusi laika pārbaudi, varētu interesēt Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju. Krājumi ir valsts īpašums, līdz ar to tiek nodoti nākamajām paaudzēm.

Ja sekotu piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties – muzejs iespējams arī neatteiktos. Taču ierastā politika ir to mazumiņu, ko var izmantot jaunu gleznu iegādei, atvēlēt mūsdienu autoru darbu iegādei.

Vai pareizāk ir investēt topošajā vērtībā, vai esošajā, domas dalās. Taču kā vienā, tā otrā gadījumā

svarīgi ir atdot konkrētajam brīdim adekvātu summu, un, neiekrist uz pakaļdarinājumiem vai kopijām.

Nosacītajā mākslas tirgū iesaistītie spēlētāji paredz, pirkumu skaits galerijās ies roku rokā ar ekonomikas attīstību. Bet izsolēs var sagaidīt vēl kādu rekordu.

"Tendence ir skaidra tajā ziņā, ka labāko mākslinieku labākos darbus turpinās pirkt un cenas, iespējams, pieaugs. Bet tas attiecas tikai uz labākajiem māksliniekiem," pārliecināts Sarmulis.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO