12. marta vakarā Briseles mākslas centrā «Bozar» uzstājās slavenais latviešu diriģents Andris Nelsons. Latvijas prezidentūras kultūras programmas ietvaros Nelsona vadībā Amsterdamas Karaliskais «Concertgebouw» orķestris spēlēja Mocarta un Riharda Štrausa skaņdarbus un arī Dmitrija Šostakoviča 10. simfoniju, kas tapusi pāris mēnešus pēc Staļina nāves.

«Bozar» ir ne tikai Beļģijas vislielākais kultūras un mākslas centrs, bet unikāls visas Eiropas mērogā. Lielākajā no šejienes četrām koncertzālēm 12. marta vakarā diriģēja Andris Nelsons.

«Viņš ir viens no izcilākajiem māksliniekiem pasaulē – tik vienkārši,» saka mākslas centra «Bozar» muzikālais direktors Ulrihs Haušīlds. «Akustika galvenajā koncertzālē ir tik laba, ka var dzirdēt katru skaņu. Arī piano, pianissimo – tā ir analītiskā akustika... bet šī koncertzāle ir pelnījusi arī lielas skaņas – to varēs labi sajust, šovakar klausoties Šostakoviču.»

Mēģinājuma laikā daudz labāk nekā koncertā atklājas Andra Nelsona personība – ne tikai viņa mūzikas un perfektā orķestra skaņas izjūta, bet arī tas, kā šis lieliskais skanējums top. Un tas notiek pārsteidzoši sirsnīgā noskaņā. Orķestra vadošajam obojistam priekšā ir liela solo partija - Štrausa obojas koncertā, un, lai saudzētu lūpas, viņš mēģinājumā spēlē maz - tāpēc Nelsons obojista partiju pats izdzied mēģinājuma laikā.

«Viņš ir neticami talantīgs gan uz skatuves, gan arī ārpus tās, lielisks cilvēks, izcils mēģinājumos, dod mums brīvību spēlēt uz skatuves. Viņam ir gan brīnišķīga mūzikas izjūta, gan arī orķestra skaņas sajūta,» - tā «Concertgebouw» orķestra pirmā vijole Vesko Eškenazi.

Savukārt flautiste Emīlija Beinona uzsver, ka Nelsonam «nav jābūt nežēlīgam diktatoram» pret mūziķiem, jo mūziķi paši no sirds cenšas tieši viņa dēļ.

«Viņš ir ļoti precīzs tajā, ko vēlas, un to spēj parādīt, mēs varam spēlēt kādu frāzi atkal un atkal. Tajā pašā laikā viņš ir ļoti atbrīvots un mierīgs, vienmēr ir daudz joku. Tā nemaz negadās bieži. Viņam ir abas šīs lietas – viņš ir maģisks,» diriģentu raksturo vijolnieks Kristians van Eglens.

12. marta vakarā orķestrī spēlēs 24 nacionalitāšu pārstāvji – arī latviete altiste Santa Vižine, kura teic, ka ar Nelsonu spēlēt ir kolosāli.

Mūziķi slavē Andri Nelsonu, viņa attieksmi un mūzikas izjūtu, bet pats viņš, šķiet, mazliet samulst no komplimentiem.

«Būt diriģentam ir kaut kas neizskaidrojams un mistisks, orķestris jau pats spēlē, es kā diriģents, izņemot dažus trokšņus, koncertā neko nedaru - tas vienīgais veids ir komunikācija un ķīmija, un enerģijas apmaiņa – es jūtu tik tuvu ar viņiem šo cilvēcisko muzikālo kontaktu. Bez tā diriģenta nozīme ir ļoti minimāla,» uzskata Nelsons, neapzināti atkārtojot Marisa Jansona atziņas.

Latvijā drīzumā uzstāties gan Nelsons nesola.

«Ceļot sanāk visu laiku starp Bostonu, kur esmu galvenais diriģents, un Eiropu. Vienu mēnesi esmu Eiropā, vienu Amerikā, bet tad, kad esmu Latvijā, tad ar ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem,» saka diriģents.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO