Katram vismaz reizi ir radusies vēlme vai doma piedalīties kādā ekstrēmā izklaidē, piemēram, izjust, kā krīti no debesu juma un, baidoties pat pamirkšķināt, redzi, kā zeme tev strauji tuvojas. Vasaras ekstrēmo sporta veidu sezona ir uzņēmusi apgriezienus un rit pilnā sparā. Šā iemesla dēļ TVNET devās paši izbaudīt ekstrēmās nodarbes Latvijā, lai parādītu, cik drošas vai nedrošas tās ir, lai arī tu, lasītāj, reiz sadūšotos vai piedalītos tajās atkārtoti un vismaz reizi dzīvē izbaudītu tās sajūtas, kādas gūst no ekstrēmiem sporta veidiem.

Daudzi baidās lēkt ar gumiju. Un tam ir vairāki izskaidrojumi: bailes no augstuma, iedomas, ka gumija pārtrūks vai savainosi mugurkaulu.

Es nekad (līdz šim) neesmu lēcis ar gumiju, jo baidos gūt traumas. No augstuma man it kā nav bail.

Ceļš līdz manam iznācienam

Tuvojoties Siguldai, sirds kļūst aizvien smagāka, jūtos satraukts, apzinoties, ka šodien jau drīz lēkšu ar gumiju. Domās klusām skan monologs: kāpēc es to daru?!

Tomēr izvirzītais mērķis, nelielais azarts un vēlme pārbaudīt, uz ko esmu spējīgs, kā dzinējs velk uz priekšu tuvāk manam šīs dienas galvenajam notikumam – lēcienam ar gumiju.

Nonākot galamērķī, Siguldā, paveras burvīgs skats - Gaujas ieleja, ko ieskauj jaukto koku mežs, bet starp koku galotnēm mirdz saules stari, kas sasilda manu no satraukuma atdzisušo ķermeni. Ielejas dziļumā lēni plūst Gauja.

Virs ielejas no viena krasta uz otru vairāku desmitu metru augstumā slīd gaisa tramvajs. Jā, tas ir tas pats tramvajs, no kura es drīz lēkšu.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Sapulcējušies aptuveni 15 lēkt gribētāji. Nodomāju: latvieši gan ir traka tauta. Tomēr ir viens lēcējs no Lietuvas (pēc viņa valodas tā šķiet).

Mums, visiem lēcējiem, apliek drošības sistēmas ap krūtīm, bet pie kāju siksnām tiks piekabināta lecamā gumija. Kad visi puslīdz gatavi, satraukušies dodamies uz vagoniņu (ja kāds arī māk apslēpt satraukumu sejā, ķermeņa valoda to noslēpt nevar).

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Visinteresantākais, ka, iekāpjot vagoniņā, visas raizes, bailes un satraukums izgaist. Varbūt vainīga tā mūzika, ko tikko instruktors ieslēdza. (Lēcēju grupu pavada un kontrolē divi lēkšanas instruktori.)

Lēcējiem izstāsta drošības noteikumus: kā drīkst, kā nedrīkst lēkt, kas jāievēro, kas turpretī nav būtiski. Kad visiem viss ir skaidrs, sākas lēkšana!

Lēciens

Pienākusi mana kārta. Vienas pēdas puse jau pāri vagoniņa slieksnim, nu jau arī otra. Sajūtas - tirpas pār kauliem, ķermenis vibrē, prāts saka nē, bet dēkaiņa instinkti jau sauc uz priekšu. Pēdējā izelpa, saņemos un atsperos, cik vien spēka! Uzliesmo satraukums, bet tas pazūd tikpat ātri kā parādījās. Šķietami tūlīt mans ķermenis ar blīkšķi ietrieksies Gaujā, vismaz tā tuvojas strauji, bet beigās elastīgā gumija mani atvelk uz augšu, ļoti tuvu izlēkšanas vietai. Un lēnā atkārtotā kritienā plivinos virs Gaujas.

Kad gumija nostiepjas un karājos ar galvu uz leju, vagoniņš mani nogādā krastā, kur darbinieki ātri mani atbrīvo no drošības sistēmām un gumijas. Pēc lēciena gribas skriet, lēkāt un izlēkt ar gumiju vēlreiz. Tātad dabūju adrenalīna devu pietiekoši!

Pēc piedzīvotā varu apstiprināt, ka gumijlēkšana ir droša. Visas bailes dzīvo prātā, bet reālajā dzīvē bīstamības praktiski nav.

Lasīt un pievienot komentāru
TĒMAS
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams