Turpinot rakstu sēriju par profesijām un speciālistiem Latvijā, šoreiz TVNET pie galda sēžas ar pieredzējušo pētniecisko žurnālisti un bijušo pētnieciskās žurnālistikas pasniedzēju Ingu Spriņģi. Viena no labākajām žurnālistēm Latvijā dalās ar piedzīvoto savā karjerā un skatījumu, kādā līmenī žurnālistika šobrīd ir Latvijā.

Īsi raksturojot, kas ir žurnālistika, Spriņģe stāsta, ka tā ir profesija, kam jāparāda dažāda veida fakti sabiedrībai. Gan tie, ko kāds cenšas noslēpt, gan pozitīvais, gan negatīvais.

Žurnālists ir cilvēks, kurš vēlas informēt sabiedrību, tai piedāvājot visus iespējamos faktus par katru konkrēto lietu.

«Žurnālistika nav tā profesija, kur cilvēks var nopelnīt lielu naudu. Tas ir misijas darbs,»

stāsta Spriņģe.

Žurnālistam jābūt mērķim informēt sabiedrību. Spriņģesprāt,

ja žurnālists nāk uz darbu, tikai lai nopelnītu naudu, tad šis cilvēks patiesībā sabiedrībai nodara ļaunu.

«Mediju īpašniekiem ir jāapzinās, ka žurnālistika nav tikai bizness, lai nopelnītu. Šādi var tikai sabojāt jaunās paaudzes domāšanu.»

Žurnālistika iedalās vairākos žanros.

Kā saka Spriņģe, ir pētnieciskā žurnālistika un ziņu «gaļas mašīna».

«Lai žurnālists būtu labs, ir jābūt vēlmei savu darbu izdarīt maksimāli labi. Ar aizrautību, kaisli. To arī jūt cilvēki, ko žurnālists intervē. Ne vienmēr žurnālists perfekti pārzina angļu valodu, matemātiku vai ekonomiku. Bet, ja ir vēlme informāciju uzzināt, žurnālists ies, centīsies, un cilvēki to novērtē,» uzskata žurnālistikas nozares speciāliste.

Žurnālista praksē bieži vien ziņu avots žurnālistu sākotnēji uztver kā ienaidnieku.

Tomēr var kļūt par vienu no labākajiem, uzticamākajiem ziņu avotiem, ja redz, ka žurnālistam ir vēlme saprast lietas būtību. «Ne vienmēr man viss sanāk perfekti un labi. Arī es reizēm nokļūdos. Bet cilvēki jūt, ka man kā žurnālistei ir vēlme iedziļināties šajā konkrētajā tēmā,» pauž Spriņģe. Viņa piemin, ka sākumā pat sita klaviatūru pret galdu, jo nesanāca pasniegt ziņas tā, kā vēlas.

Latvijā žurnālistikas līmenis nav augsts

Runājot par pētniecisko žurnālistiku, Spriņģe norāda, ka

Latvijā žurnālistikas līmenis nav augsts. Igaunija mums ir priekšgalā, bet Lietuva atpaliek par vairākiem gadiem.

Vērtējot Latvijas analītiskos raidījumus - «De facto» un citus, salīdzinot ar Skandināvijas valstīm, kur, maigi sakot, resursi ir krietni atšķirīgāki nekā Latvijā, līmenis ir pieņemams.

«Mēs nevaram sasniegt augstāku līmeni žurnālistikā, jo daudziem žurnālistiem savs darbs nav sirdsdarbs. Ir sajūta, ka daudzi studē žurnālistiku vai tajā strādā, jo tas esot interesanti. Var tikties ar interesantiem cilvēkiem.

Arī augstskolā, kad mācīju pētniecisko žurnālistiku, no 50 studentiem tikai pieciem tā interesēja,»

skaidro Spriņģe. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc viņa vairs žurnālistiku augstskolās nepasniedz.

Viņasprāt,

daudzu vēlmes un entuziasmu sagrauj ziņu «gaļas mašīna» jeb copy/paste (izmanto gatavas ziņas no ziņu aģentūrām) žurnālistika.

No tā cilvēks ātri nogurst, zūd degsme, redzama pavirša žurnālistika un ideāli tiek nogalināti.

Žurnālistam nav obligāti jābūt žurnālista izglītībai

«Nav obligāti jāstudē žurnālistika, lai būtu žurnālists,» uzskata Spriņģe.

Tu vari pārzināt ekonomiku vai citas nozares, bet iemācīties rakstīt var kursos vai rūpīgi pie tā strādājot. «Pat daudzi no tiem, kas ir beiguši žurnālistikas skolas, nemāk rakstīt. Tāpēc ir nepieciešamas prakses vietas. Iesaku apgūt citu profesiju un iemācīties šo informāciju pasniegt.»

Mūsdienu sabiedrībai pieejamas tehnoloģijas, un savā ziņā ir sabiedrības žurnālisti, jo izmanto sociālos tīklus, filmē notikumus utt. Tomēr starp blogeri un žurnālistu ir būtiska atšķirība:

«Žurnālisti aptaujā visas puses. Blogeri raksta to, ko grib, bieži bez uzticamiem ziņu avotiem,»

pauž žurnālistikas pārzine.

Spriņģe uzskata, ka Latvijā trūkst labu žurnālistu.

Viņa ir strādājusi Latvijas televīzijā, Rūjienas televīzijā, laikrakstā «Diena» un žurnālā «Santa». Šobrīd vada Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru «Re:baltica».

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO