Latvijas dalība NATO un Eiropas Savienībā nenozīmē, ka varam drošību uzskatīt par pašsaprotamu. Par sevi ir jāatgādina, par sevi ir jāpastāv un jācīnās. Gan Latvijas diplomātiem, gan politiķiem un bruņotajiem spēkiem mainīgos apstākļos katru dienu ir ļoti daudz ko darīt, lai nodrošinātu valsts neatkarību un ārējo drošību. To intervijā TVNET saka Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Rīgas konferencē bijušais NATO ģenerālsekretārs Rasmusens izteicās: lai arī Varšavas samitā ir panākti attiecīgie lēmumi un Baltijā drīzumā tiks izvietotas daudznacionālas bataljona līmeņa kaujas grupas, ar to varētu būt nepietiekami. Aliansei, iespējams, vajadzētu domāt par pastāvīgu militāru bāzu uzturēšanu. Vai lēmumi ir bijuši pietiekami, vai nākotnē Baltijas reģionā varētu būt nepieciešama lielāka sabiedroto spēku klātbūtne?

Šie lēmumi pašreizējā situācijā ir absolūti adekvāti un pietiekami. Protams, mēs nemitīgi analizējam drošības situāciju. NATO samita lēmumi ik pa brītiņam tiek analizēti gan aizsardzības ministru, gan ārlietu ministru sanāksmēs. Arī valstu vadītāju sanāksmēs. Es gribētu teikt, ka mums ir jākoncentrējas uz to lēmumu izpildi, kas ir pieņemti.

Ļoti daudzi jautājumi šobrīd tiek risināti praktiskā līmenī – sākot ar infrastruktūru, beidzot ar juridiskiem aspektiem. Nākamā gada pavasarī šeit jāierodas Kanādas vadītajam bataljonam. Lēmumi ir adekvāti, un jākoncentrējas uz to izpildi.

Jāskatās, kā veidojas drošības situācija gan pēdējā laika notikumu kontekstā, gan arī tā dialoga kontekstā, kas mums šobrīd notiek NATO – Krievijas Padomes ietvaros.

Krievija NATO pierobežā palielina savu militāro spēku klātbūtni. Vai esam jauna Aukstā kara priekšā?

[Krievija] modernizēja savu infrastruktūru Kaļiņingradā, rīkoja mācības «Zapad 2009» un «Zapad 2013» vēl pirms visiem NATO lēmumiem Velsas un Varšavas samitos.

Mēs redzam šo tendenci jau labu laiku. Es varu tikai izteikt nožēlu, ka [Krievijas] domāšana tiešām ir tādā līmenī, ka viss, ko NATO aizsardzības nolūkos dara, prasa pastiprināt militāro klātbūtni, [pārkāpt] gaisa telpu. Igaunijas kontekstā mēs zinām par vairākiem gaisa telpas pārkāpumiem. [Krievija] ir arī pārkāpusi neitrālo valstu gaisa telpas - piemēram, Somijas.

Tas, kas šobrīd notiek, tiešām ir vērtējams kā spēka demonstrācija. Dažreiz to varētu nosaukt par «ieroču žvadzināšanu». Tajā pašā laikā tas, ko šobrīd ir lēmis NATO samits [Varšavā], ir adekvāti. Mēs nekad neesam slēpuši to, ka esam gatavi iesaistīties NATO – Krievijas dialogā par risku mazināšanu reģionā. Mēs esam gatavi turpināt dialogu.

Mēs arī analizējam un diskutējam par Vācijas piedāvājumu sākt bruņojuma kontroles sarunas. Protams, šeit arī ir ļoti daudz jautājumu. Jebkurā gadījumā esam atvērti jebkuram dialogam un formātam, kas, ievērojot noteiktus alianses drošības principus, mazinātu riskus arī Baltijas jūras reģionā.

Vasarā Krievija piedāvāja Baltijas valstīm konsultācijas par lidojumu drošību. Taču Baltijas valstis no tām atteicās. Vai tas nav pretrunā ar vēlmi uzturēt dialogu?

Tas nav gluži tā. Mēs redzam dialogu NATO – Krievijas Padomes ietvaros. Vēstnieku padome runā par jautājumiem, kas skar gan Ukrainu, gan risku mazināšanu reģionā. Tāpat tiek apspriesta tā dēvētā lidmašīnu transponderu ideja. Ja ir kaut kādas iniciatīvas par divpusējas informācijas apmaiņas mehānisma uzlabošanu, mēs neizslēdzam arī šādas sarunas.

Decembrī tiksies Latvijas un Baltkrievijas aizsardzības ministri, lai pārrunātu šādas iniciatīvas abu valstu līmenī. Redzēsim, protams, kā veidosies mūsu nākamie soļi NATO – Krievijas Padomes kontekstā. Šis ir pamatsarunu mehānisms –

mēs neko nedarīsim, neinformējot un nekoordinējot darbu ar mūsu sabiedrotajiem

. Mēs arī neizslēdzam, ka par atsevišķiem jautājumiem var notikt arī tiešs dialogs. Nav bijis gluži tā, ka tas bija noraidīts, kā to varbūt pasniedz plašsaziņas līdzekļi. Dialogs jau notiek, bet tam, protams, ir jābūt saturīgam.

Kādu saredzat turpmāko Latvijas un Krievijas divpusējo attiecību dinamiku? Ir gaidāmas kaut kādas izmaiņas?

Dialogs atbilst tām starptautiskajām reālijām, kādas ir izveidojušās pēc 2014.gada notikumiem Ukrainas austrumos, pēc pretlikumīgās Krimas aneksijas. Mums ir [arī] mūsu vēsturiskā pieredze. Mums ir bažas par starptautisko tiesību īstenošanu. Šeit ir principiālas domstarpības, kuras paliks, kamēr šī situācija būs tāda, kāda tā ir.

Vienlaikus dialogs ar Krieviju, ņemot vērā to, ka esam kaimiņi, ir noticis gan Ārlietu ministriju līmenī, gan arī nozaru ministriju līmenī. Nākamā gada sākumā neizslēdzu arī starpvaldību komisijas sēdi, kurā tiks risināti daudzi un dažādi praktiski jautājumi. Šis ir viens līmenis – mēs esam kaimiņi.

Otrs līmenis, protams, ir kopējā drošības situācija Eiropā un pasaulē. Šeit, lai arī ir bijušas daudzas un dažādas spekulācijas saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, saistībā ar Brexit, mēs uzskatām, ka mūsu pozīcijai ir jābūt principiālai: tā lielā mērā bija Krievijas pašas izvēle, darīt to, ko tā darīja 2014.gadā. Krimas aneksija, iesaistīšanās Ukrainas austrumos. Mums tas nav pieņemams un nebūs pieņemams. Šeit ir daudz problēmjautājumu, kas būs dienaskārtībā. Gan Eiropas Savienības – Krievijas dienaskārtībā, gan arī NATO – Krievijas dienaskārtībā, gan arī mūsu divpusējā dienaskārtībā.

Nesen esam nosvinējuši atjaunotajai Latvijai 25 gadus. Drīzumā atzīmēsim valsts simtgadi. Kas ir lielākie mūsu valsts ārpolitikas sasniegumi, pagrieziena punkti pēdējo gadu laikā? Iestāšanās NATO, Eiropas Savienībā, vēl kaut kas?

Šos 25 gadus esam izmantojuši mūsu neatkarības stiprināšanai. No pirmās neatkarības atgūšanas dienas tā ir bijusi ļoti mērķtiecīga ārējā un drošības politika. Pirmkārt – Krievijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas. Nenovērtēsim par zemu tā laika politiķu un diplomātu centienus. Labi atceros, cik smagas bija diskusijas 1993. - 1994. gadā: cik ātri [jāizved], cik pamatota [izvešana].

Otra lieta – mēs izdarījām maksimālo, lai caur dalību NATO un ES garantētu mūsu valsts drošību un attīstību. Dalība NATO un ES nav pašmērķis. Tas ir līdzeklis. Visi pēdējā laika notikumi parāda, ka vēsture nav beigusies.

Katru gadu parādās jauni izaicinājumi, kas ir jārisina gan mūsu diplomātiem, gan politiķiem, lai stiprinātu mūsu valsts drošību.

Es uzskatu, ka [atjaunotā Latvija] savos 25 gados, ja paskatāmies uz vienu otru tā dēvēto Austrumu partnerības valsti, izdarījusi maksimālo, kas bija [tās] spēkos, ņemot vērā tās iespējas, kuras piedāvāja starptautiskās struktūras, NATO un Eiropas Savienība.

Tas nenozīmē, ka pēc iestāšanās NATO vai ES – un tā bija mūsu kļūda, mēs mazliet atslābām, atslābām īpaši finanšu krīzes laikā – tas nenozīmē, ka esam situācijā, kurā varam pieņemt lietas kā pašsaprotamas. Mēs redzam, ka par sevi ir jāatgādina, par sevi ir jāpastāv, par sevi ir jācīnās gan NATO, gan ES kontekstā, gan arī mūsu valsts attīstības kontekstā.

Tas ir tas, ko mēs darīsim. Tas ir arī tas, ko rakstu savā ārpolitikas ziņojumā par paveikto šogad un nākamgad. Mēs esam maksimāli darījuši visu, lai integrētos arī plašākās Rietumu struktūrās. Varbūt visos šajos diezgan galvu reibinošos notikumos [ASV prezidenta vēlēšanas, Brexit] esam varbūt piemirsuši kaut vai mūsu dalību OECD. Tas arī dod papildu iespējas. Mēs šo ciklu esam noslēguši, taču tas nenozīmē, ka drīkstam atslābt. Nē, tieši otrādi – mums ir daudz jaunu uzdevumu.

Latvijas Ārlietu ministrijai, politiķiem, diplomātiem nākamgad būs darba pilnas rokas.

Kas ir mūsu ilgtermiņa mērķis nākamajiem 25 gadiem?

Mani vienmēr ir mulsinājis tas, ka par savu mērķi uzskatām dalību tajā vai šitajā organizācijā. Tas ir tikai līdzeklis. Mūsu stratēģiskie mērķi šobrīd ir trīs – mūsu valsts neatkarības un ārējās drošības nodrošināšana. Sevišķi šajos mainīgajos apstākļos. Šeit ir daudz ko darīt diplomātiem, politiķiem un bruņotajiem spēkiem. Tā nav kampaņa, tas ir ikdienas darbs. Neatkarīgi no tā, kādi ir vēlēšanu rezultāti vienā, otrā vai trešā mūsu sabiedroto valstī vai kaimiņvalstīs.

Mūsu interesēs, īpaši tagad pēc Brexit, ir izdarīt maksimālo, lai ES saglabātos un attīstītos to prioritāšu ietvaros, kādas iezīmēju. Es uzskatu, ka ES un dalība ES, tāpat kā cieša sadarbība ar Ziemeļu – Baltijas valstīm, līdzīgi domājošām valstīm, mums dod fantastisku iespēju drošības attīstībai. Par spīti varbūt visām problēmām un trūkumiem, kas varbūt kādreiz parādās.

Trešais – neapšaubāmi tā ir mūsu valsts ārējās konkurētspējas stiprināšana. Jauni eksporta tirgi, arī esošo tirgu nostiprināšana.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams