Zolitūdes vēl neizstāstītie stāsti. 21.11.

«Visbriesmīgākais, kas varēja notikt, ir tas, ka mēs joprojām nezinām, kas vainojams traģēdijā,» sarunu TVNET redakcijā iesāk biedrības vadītāja Regīna Ločmele-Luņova. Sabiedrība gaida, lai kāds būtu atbildīgs par to, ka zem gruvešiem palika 54 cilvēki. Tomēr vārdi nav nosaukti un neviens nav sodīts. «Pēc mūsu aplēsēm, spriedumu sagaidīsim pēc pieciem gadiem.»

Ar tevi. Bez tevis

21. novembrī pulksten 16.21 Zolitūdes lielveikalā «Maxima» atskan signalizācija. Trauksmes zvans ar pārtraukumiem vēsta par briesmām. Darbinieki un apmeklētāji ignorē kaitinošo signālu: ek, atkal sabojājusies signalizācija! Ir pagājusi vairāk nekā stunda – 17.41 iebrūk lielveikala jumts. Seko vēl divi iebrukumi. Tumsa, putekļi, pilošs ūdens, apelsīnu klājums, izlijis alkohols, asinis, bērnu apavi, šķembas, veļas pulveris, melnzeme, cilvēka roka.

Stindzinoši kliedzieni, vaidi, smagi krīt kaut kas metālisks.

Zem betona blokiem un konstrukcijām dzīvību zaudēja 54 cilvēki.

Katru gadu liktenīgajā dienā te ir svecīšu un ziedu paklājs. Šo dienu aizmirst nedrīkst, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Kāda šī diena palikusi atmiņā tiem, kuru dzīves šīs minūtes pārplēsa uz pusēm - «pirms» un «pēc», stāsta Zolitūdes traģēdijā cietušās Marija Mizula (zaudēja tēvu), Daiga Vancāne (izglābās) un Agrita Petruņina (zaudēja dēlu).

Pelēka, apmākusies diena – kā jau novembrī. Ap pusdienas laiku Marija skaipā tērzē ar tēvu. Smejas, joko, sarunā brīvdienās satikties, uz grila uzcept gaļu. Diena rit ierasti. Tik daudz kas bija jāpadara, visur jāpaspēj. Valērijs Mizula – vīrs spēka gados, inženieris konstruktors, izgudrotājs, saņēmis patentu kosmiskā pavadoņa detaļas izgudrojumam. Nu jau vairākus gadus viņš ir uzņēmējs – būvē māju un pats plāno savu laiku. 21. novembrī, kā ierasts, pa dienu dodas uz sporta zāli. Viņš piezvana dzīvesbiedrei un saka, ka ieskries veikalā: vispār jau neko nevajag, bet kārojas tomātus. Tas arī viss.

Vīrietis ar dzelzs raksturu, tāds, kurš spēj gan dūri cirst galdā, gan atrisināt problēmu ar vienu rāmu skatienu un mierinošu vārdu. Šoreiz nevarēja.

«Tam nebija jānotiek. Es gaidu viņu... katru dienu,» vēlāk teiks Valērija meita.

Tomēr tajā vakarā Marija vēl neko nezināja. Viņai atrakstīja draudzene no Karēlijas: «Kas pie jums noticis? Sabrucis lielveikals.» Marija pavīpsnāja: «Mols» vietā, «Spice» arī. Ko tikai neizgudro… Braucot uz Jūrmalu, viņu pārsteidza daudzās ātrās palīdzības automašīnas. Tad piezvanīja tēva draudzene.

Viņa jau raudāja: «Vai viņš ir kopā ar tevi?» Nē, tikai ne to!

Kad Marija piebrauca pie sagruvušā Zolitūdes lielveikala, viņa ieraudzīja tēva automašīnu un visu saprata.

Valērija dzīvesbiedre Tatjana notikušajā saskatīja mistisku sakritību. Tieši pirms gada 17.50 Valērijs viņai bija atsūtījis īsziņu: «Ar Tevi. Nav iespējams bez Tevis.» Tās dienas vakarā abi plānoja mazliet atzīmēt abu kopdzīves pirmo gadadienu.

«Emocionāli nekas nav mainījies – tā ir melnā diena,» saka Valērija meita Marija. Šo gadu laikā viņa piedzīvojusi vairākas situācijas, kad tirdzniecības centrā atskanējusi signalizācija. Pārsteidzis, ka cilvēki ar bērniem un piekrautiem ratiem turpina stāvēt rindā pie kasēm, it kā nekas nebūtu noticis. «Cilvēku atmiņa ir īsa,» saka Marija. «Laiks iet, dzīve turpinās, bet cilvēki no tālienes joprojām zvana un jautā: «Kas vainīgs, vai sodu saņēma?»»

Tas nebija reāli!

Tā signalizācija… krīt uz nerviem. «Drogas» iespiestas lielveikala nostūrī. Ne visi zina, ka te vispār ir veikals. Daiga Vancāne rosās pie plauktiem, kārto parfimērijas trauciņus. Pircēji jautā, kāpēc nerimst trauksmes signāls. Daiga neizrāda satraukumu, viņa ir profesionāli mierīga. Beidzot neiztur, dodas pie apsarga un prasa, kas noticis. Viņš pasmejas: signalizācija sabojājusies. «Drogās» ir trīs darbinieces. Daiga pasauc kolēģes pie kases, kaut ko paskaidro un dodas slēgtā kabinetā veikt inkasāciju. Kad viņa pamet skatu monitorā, kas rāda ainu, ko fiksē kameras, Daiga pamirst.

Viņa netic savām acīm, kuru priekšā iegāžas griesti. Viņa tver rokturi un rauj vaļā durvis. No otras puses, cik spēka, rauj kolēģes. Sekundes simtdaļu viņas tā stāv - katra savā pusē.

Beidzot durvis padodas un ir vaļā. Trīs meitenes stāv durvju ailē, virs viņu galvām karājas betona gabals, otrā pusē ir gruveši. Daiga skatās uz vietu, kur stāvēja pirms piecām minūtēm. Tā ir aprakta. «Es nevarēju aptvert notikušo. Bija nerealitātes sajūta,» atceras Daiga. Viņa rīkojas kā automāts - paņem telefonu, zvana veikala vadītājai un apsardzes dienestam. Daiga palūkojas uz rezerves izeju, kas atrodas netālu. Durvis ciet. Iestājas tumsa, kaut kur tek ūdens, skan kliedzieni, acīs kož putekļi. «Ja es pirms mirkļa nebūtu pasaukusi meitenes pie kases, viņas paliktu veikala dziļumā, no kura nekas nepalika pāri.» Meitenes sastingst, lai nebūtu jākliedz, un gaida, jo saprot, ka saviem spēkiem neizkļūs. Apmēram pēc pusstundas meitenes kāds izveda. Tie bija pirmie ugunsdzēsēji glābēji vai arī būvnieki, kas no jaunceltnes atsteidzās cilvēkiem palīgā. «Mūsu biedrība sameklēja puišus – būvniekus, jo bija daudz liecību, ka tieši viņi pirmie atsteidzās palīgā. Vienīgo cietušo bērnu izglāba viņi,» piemetina Ločmele-Luņova.

Desmit stundas gaidot

No rīta Aldis, kā parasti, steidzās. Iemalkoja kafiju. Karsta! Uz virtuves galda palika neizdzerta krūze. Līdz darbam «pāris soļu». Viņam patika alkohola nodaļas vadītāja darbs. Kad darba stundas beidzās, Aldis vēl kavējās nodaļā – kaut kas bija jāsakārto, jāpārbauda. Viņš pret darbu neizturējās formāli. Aldis «Maxima» tīklā strādāja astoņus gadus, bet jaunajā Zolitūdes veikalā kopš atvēršanas. «Tas nevar būt, jo nav iespējams,» mierīgi atbildēja Alda mamma Agrita Petruņina, kad viņai māsa piezvanīja, lai pateiktu, ka Zolitūdē sabrucis lielveikals. Pie lielveikala Priedaines ielā Agrita ieradās pusseptiņos vakarā. Viņa nepārtraukti zvanīja dēlam.

Telefons sauca… Dēliņ, atsaucies, lūdzu, lūdzu. Viņa gaidīja, cerēja, bija klāt.

No rīta iznesa sievieti, apklātu ar mēteli. Tūlīt pēc tam 4.52 iznesa Aldi. Kas notika pēc tam, Agita nezina. «Tā viena minūte ir tik ļoti svarīga. To nav iespējams aizmirst. Kas to var iedomāties, ka no rīta aizlaid bērnu uz darbu un viņš vairs nepārnāk.» Agrita dzimtas liktenī pamana sakritības: 28 gadu vecumā viņa palika atraitne. Alda sievai Sintijai bija 27, kad viņa zaudēja vīru.

Tagad Agrita atceras, ka labu laiku pirms «Maximas» sabrukšanas dēls, pārnākot no darba, teica: «Nevar vairs izturēt. Tas trauksmes signāls tik bieži ieslēdzas.» Vēlāk noskaidrojās, ka alkohola nodaļa bija viena no tām, kas cieta visvairāk. Tos, kas atradās šajā nodaļā un izdzīvoja, ar ķermeni mazinot triecienu, paglāba tie, kas aizgāja bojā.

Tā ir tikai saldēta zoss

Regīnas vīrs, vedot četrus gadus veco dēlu no bērnudārza, vienmēr iegāja «Maximā», lai nopirktu kādu našķi. Tā bija tradīcija. Gribēja iet arī todien, bet negaidīti izlēma: «Ai, pietiek pa tiem veikaliem, iešu mājās.» Dēla audzinātāja un bērnudārza virtuves darbiniece nodomāja pretēji: jāieiet veikalā. Un nekad vairs no tā neiznāca. Zem drupām palika arī trīs Regīnas kaimiņienes. Tāpēc viņa ir šajā stāstā un vada biedrību. Liktenīgajā dienā viņa kopā ar Zatleru pāri atradās vīna degustācijas pasākumā. Sākumā neviens nespēja aptvert notikušā apmērus.

Paraustīja plecus, turpināja malkot vīnu un sarunāties «ne par ko». Regīna piezvanīja vīram un atviegloti uzelpoja.

«Tas, ka upuru vidū nebija bērnu, ir brīnums, jo ap šo laiku parasti veikalā bija daudz bērnu. Glābēji stāstīja, kā, ejot pa drupām, visu laiku baidījušies, ka uzdursies mirušam bērnam.

Taustoties tumsā, glābējs uzdūrās mazam miesas gabalam. Un pamira.

Tikai pēc mirkļa viņš atviegloti nopūtās: saldēta zoss. Tobrīd neviens nezināja ne ievainoto, ne mirušo skaitu. Tika prognozēts, ka ievainoto skaits varētu būt ap 300. Izņemot Mārtiņu, kuru paglāba ventilācijas caurule, kas uzkrita uz pleciem, aptverot galvu, visi kasieri aizgāja bojā.»

Psiholoģiskas un emocionālas traumas guvuši ne vien 288 par cietušajiem atzīto, bet daudz vairāk cilvēku. Regīna saka, ka trīs gadus nav spējusi spert kāju lielveikalā. Ātrās palīdzības mirgojošās bākugunis un sirēnas sievietei izraisa panikas lēkmi. Regīnas sešus gadus vecais dēls, braucot gar «Maximu», jautājis, vai kādreiz mirs un kā tas notiks. Runājot par smagi cietušajiem, Regīna pieklust un tad turpina:

«Ja traumas ir TĀDAS, vārdu «atveseļoties» nevar lietot. Šie cilvēki nekad nebūs tādi kā pirms tam.»

Nesagaidot tiesas spriedumu, četri bojāgājušo tuvinieki jau ir miruši, norāda biedrības vadītāja. Vai kādu, izņemot tuviniekus, vēl interesēs spriedums, kad tas reiz tiks pasludināts? Regīna atgādina, ka, piemēram, Talsu traģēdijas lietā gala lēmums bija 15 gadus pēc notikušā. Svešajiem bija vienalga, vairs nesāpēja.

Es nesūdzos par sīkumiem

Gāja laiks, Daiga turpināja strādāt «Drogās». Cilvēki nāca, apskāva viņu, samīļoja, teica: «Es tevi TUR redzēju! Es tā priecājos, ka tu izglābies.» Daiga saprata, ka viņai grūti palikt tajā pašā sistēmā, tāpēc mainīja darbu. Meitene saka, ka par niekiem vairs nesatraucas. Salīdzinot ar to, kam viņa gājusi cauri, lielākā daļa no tā, par ko cilvēki mēdz sacelt lielu kņadu, ir sīkums. Viņa novērtē to, kas viņai apkārt - nevis to, ko gribētu vai kas varētu būt, bet tieši to, kas ir.

«Es zinu, ka dzīve var mainīties vienā minūtē, vienā mirklī sadalīties pirmelementos. Es vairs nesūdzos par to, kā nav,» savas Zolitūdes atziņas atklāj Marija.

Daudzi dzīvi uztver viennozīmīgi, kā bezgalīgu substanci, bet rītdiena var arī nepienākt.

«Tas nav fatālisms… Es vienkārši apzinos laicīgumu.»

«Zolitūdes traģēdija ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda, kādā valstī un sabiedrībā dzīvojam. Kolosāli cilvēki, bet nepareiza sistēma,» nobeigumā saka biedrības vadītāja.