Paraustīja plecus, turpināja malkot vīnu un sarunāties «ne par ko». Regīna piezvanīja vīram un atviegloti uzelpoja.
«Tas, ka upuru vidū nebija bērnu, ir brīnums, jo ap šo laiku parasti veikalā bija daudz bērnu. Glābēji stāstīja, kā, ejot pa drupām, visu laiku baidījušies, ka uzdursies mirušam bērnam.
Taustoties tumsā, glābējs uzdūrās mazam miesas gabalam. Un pamira.
Tikai pēc mirkļa viņš atviegloti nopūtās: saldēta zoss. Tobrīd neviens nezināja ne ievainoto, ne mirušo skaitu. Tika prognozēts, ka ievainoto skaits varētu būt ap 300. Izņemot Mārtiņu, kuru paglāba ventilācijas caurule, kas uzkrita uz pleciem, aptverot galvu, visi kasieri aizgāja bojā.»
Psiholoģiskas un emocionālas traumas guvuši ne vien 288 par cietušajiem atzīto, bet daudz vairāk cilvēku. Regīna saka, ka trīs gadus nav spējusi spert kāju lielveikalā. Ātrās palīdzības mirgojošās bākugunis un sirēnas sievietei izraisa panikas lēkmi. Regīnas sešus gadus vecais dēls, braucot gar «Maximu», jautājis, vai kādreiz mirs un kā tas notiks. Runājot par smagi cietušajiem, Regīna pieklust un tad turpina:
«Ja traumas ir TĀDAS, vārdu «atveseļoties» nevar lietot. Šie cilvēki nekad nebūs tādi kā pirms tam.»
Nesagaidot tiesas spriedumu, četri bojāgājušo tuvinieki jau ir miruši, norāda biedrības vadītāja. Vai kādu, izņemot tuviniekus, vēl interesēs spriedums, kad tas reiz tiks pasludināts? Regīna atgādina, ka, piemēram, Talsu traģēdijas lietā gala lēmums bija 15 gadus pēc notikušā. Svešajiem bija vienalga, vairs nesāpēja.
Gāja laiks, Daiga turpināja strādāt «Drogās». Cilvēki nāca, apskāva viņu, samīļoja, teica: «Es tevi TUR redzēju! Es tā priecājos, ka tu izglābies.» Daiga saprata, ka viņai grūti palikt tajā pašā sistēmā, tāpēc mainīja darbu. Meitene saka, ka par niekiem vairs nesatraucas. Salīdzinot ar to, kam viņa gājusi cauri, lielākā daļa no tā, par ko cilvēki mēdz sacelt lielu kņadu, ir sīkums. Viņa novērtē to, kas viņai apkārt - nevis to, ko gribētu vai kas varētu būt, bet tieši to, kas ir.
«Es zinu, ka dzīve var mainīties vienā minūtē, vienā mirklī sadalīties pirmelementos. Es vairs nesūdzos par to, kā nav,» savas Zolitūdes atziņas atklāj Marija.
Daudzi dzīvi uztver viennozīmīgi, kā bezgalīgu substanci, bet rītdiena var arī nepienākt.
«Tas nav fatālisms… Es vienkārši apzinos laicīgumu.»
«Zolitūdes traģēdija ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda, kādā valstī un sabiedrībā dzīvojam. Kolosāli cilvēki, bet nepareiza sistēma,» nobeigumā saka biedrības vadītāja.