Ainaži ir rāma, priežu ieskauta mazpilsēta, kuras centrā, netālu no jūras atrodas vienīgais specializētais stacionārs valstī, kurā psihiatrisko palīdzību saņem bērni. Tos, kuru psihiskās veselības stāvoklis kļuvis bīstams pašiem un apkārtējiem, psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ainaži» ārstē jau vairāk nekā 50 gadus. Šizofrēnija, epilepsija, garīgā atpalicība – tās ir tikai dažas no diagnozēm. Mūsdienās tās aizvien biežāk papildina narkoloģiskas problēmas.

Jaunākajam pacientam, kas te pēdējā laikā ārstējās, bija tikai divarpus gadu. Kad ierodamies, mazākais ir nepilnus četrus gadus vecs. Bērnam ir psihiskas problēmas, kas izpaužas kā galvas triekšana pret sienu. Slimnīcā vienlaikus uzturas ap 80 pacientu.

Pirms 18 gadiem atvērtās slimnīcas telpas ir plašas, gaišas, sterilas, visur ir novērošanas kameras. Blakus spokojas vecais slimnīcas korpuss, ko plānots nojaukt. Valdes locekle, daktere Ilona Balode slimnīcā, kas ir viņas izlolota, nav sastopama. Saistībā ar Veselības inspekcijas konstatētajiem pārkāpumiem viņa uz izmeklēšanas laiku no amata pienākumiem atstādināta. 2011. gadā par ieguldījumu bērnu psihiatrijā viņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Tagad sarūgtinājumā viņa goda zīmi no kabineta sienas noņēmusi. Balode saka, ka gadiem cīnījusies par bērniem un arī tagad nepadosies – cīnīsies par savu un kolēģu reputāciju.

«Ja bērni atrastos vecajā slimnīcā, tad gan mani varētu uz sārta sadedzināt,»

viņa skumji ironizē. Viņa pieļauj, ka smagie pārmetumi saistīti ar slēptiem motīviem un kādām interesēm.

Trīs mēnešus rindā pie psihiatra

Slimnīcā katastrofāli trūkst ārstu – pat vienīgais pastāvīgais psihiatrs, narkologs Jānis Bojārs uz vietas slimnīcā nav katru dienu. Klīniskie psihologi un citi speciālisti ierodas periodiski. Bojārs sāka strādāt vēl Ainažu vecajā slimnīcā, kur apstākļi bērniem bijuši briesmīgi.

Foto: Ingars Tenis/TVNET

Tiesībsarga pārmetumus viņš, tāpat kā pārējais slimnīcas personāls, dēvē par tendencioziem, demagoģiskiem un klaji aizvainojošiem. Viņš saka, ka tik garšīgi un labi kā Ainažu slimnīcā citur nebaro. «Bērniem ar garīgas attīstības traucējumiem un tiem, kas tikko pārstājuši smēķēt vai lietot apreibinošās vielas, kompensatori ir pastiprināta apetīte. Šādos gadījumos atļauts ēst no mājām atvesto ēdienu, kas netiek glabāts nodaļā, lai bērnu vidū nerastos konflikti,» ārsts atspēko vienu no kontrolējošo institūciju pārmetumiem. Tomēr tas ir mazākais.

Smagākie apvainojumi saistīti ar bērnu ilgstošu fiksēšanu. Bojārs tos noraida: «Tas attiecas tikai uz vienu konkrētu gadījumu. Konkrētajā gadījumā paciente pirms tam bija izmukusi no slimnīcas teritorijas, nozagusi gaļas iesmu un ar to mēģināja sadurt sev kaklu.

Kad viņu atveda uz nodaļu, meitene teica, ka nespēj valdīt pār sevi, un lūdza viņu fiksēt.

Runājot ar pacientes māmiņu, pārjautāju, vai viņai ir iebildumi pret fiksāciju, un saņēmu striktu atbildi: «Vai tad kāds grib, lai viņa sev padara galu?» Vēl es pārjautāju: vai viņa šajā situācijā vēlas pārtraukt ārstēšanu? Meitenes mamma atbildēja, ka nekādā gadījumā,» stāsta Bojārs. Meitenes fiksācija ilga astoņas stundas un bija vajadzīga, lai glābtu pacientes dzīvību. Parasti pacients nomierinās 20 līdz 40 minūšu laikā, lielākajā daļā gadījumu bez papildu medikamentozas terapijas.

Bērnu psihiatrijā ir daudz samilzušu problēmu, ko apliecina fakts, ka pēdējos gados pacienti slimnīcā nokļūst aizvien smagākā stāvoklī. «Te nu mēs nonākam pie bērnu psihiatru trūkuma ambulatorā dienestā. Pie bērnu psihiatra jāpierakstās rindā divus, trīs mēnešus uz priekšu, bet pacientam ir slikti tagad! Bieži vien stāvoklis ir tāds, ka viņš tiek stacionēts ar ātro palīdzību.» Ir akūts kadru trūkums, par ko gadiem ilgi ir informētas visas kontrolējošās institūcijas, apliecina ārsts.

«Viņi to ir pirmo reizi pamanījuši? Tas izklausās jocīgi.»

Vēl viena problēma, kas valstiskā līmenī netiek risināta, ir atkarību izraisošo un psihoaktīvo vielu lietošana bērnu un pusaudžu vidū. Bojārs turpina: «Pirms gadiem astoņiem bija tikai viena paciente ar blakusdiagnozi alkohola atkarība. Tagad pacientu īpatsvars, kuriem noteikta vienas vai daudzu psihoaktīvo vielu pārmērīga lietošana, ir daudz lielāks. Šo pacientu aprūpē ir sava specifika.»

Populārākās apreibinošās vielas ir alkohols, tabaka, marihuāna, sintētiskā marihuāna – spaiss; seko organiskie šķīdinātāji – acetons, šķiltavu gāze, dezodoranti. Šie līdzekļi šķaida smadzeņu olbaltumvielas, tāpēc hroniskajiem «ostītājiem» ātri pazeminās intelektuālās spējas, paskaidro pieredzējušais ārsts. Viņš norāda, ka jāņem vērā: pieaugušam cilvēkam alkohola atkarība attīstās piecu gadu laikā, turpretī pusaudzim daudz ātrāk – gada, pusotra periodā. Ja bērns 14 gadu vecumā sāk lietot alkoholu, 15 jau ir diagnosticējama atkarība.

Ir tādi, kas uzņemšanas nodaļā stāsta, ka alkoholu un tabaku lieto no astoņu gadu vecuma.

Tiklīdz viņi netiek pie atkarības vielām, rodas neapmierinātība un nepārtraukta vēlme tikt pie apdullinošām vielām. Savukārt spēļu atkarība kā blakus saslimšana ir viens no iemesliem, kāpēc tādas ierīces kā viedtālrunis un dators nevar atrasties slimnīcā, paskaidro mediķis.

Pirmklasnieks ar šķērēm

Bērnu dzīvesstāsti ir smagi – daudzi nāk no bērnunamiem. «Ir pacientu grupa, kas nāk no sociālās aprūpes iestādēm, un, apkopojot viņa dzīvesstāstu, varam saprast, ka problēma ir iedzimta. Uzņemšanas nodaļā stājas pacients. Ielūkojos dokumentos, kā viņu sauc.

Bērnam ir divi vārdi – tādi paši kā populāra viskija nosaukumā. Lasu tālāk: tēvam alkohola atkarība.

Domu gājies skaidrs.»

Kāds jaunietis 15 gadu vecumā nezināja, ka, ejot dušā, ir jānovelk drēbes. Viņam tas vienkārši nebija iemācīts. Slimnīcā viņš burtiski atguvās kā no murga – apguva personisko higiēnu, sāka interesēties par mācībām. Ir jaunieši, kas 16 un 17 gadu vecumā nav izlasījuši nevienu grāmatu.

Foto: Ingars Tenis/TVNET

«Kad tikko sāku strādāt slimnīcā, lielākā daļa pacientu bija ar garīgās attīstības traucējumiem – smaga epilepsija ar plānprātību, šizofrēnija ar smagu gaitu un intelekta pazemināšanos. Tagad mums parādījusies pacientu grupa ar organiskiem personības un uzvedības traucējumiem. Tas nozīmē, ka pacientam uz kāda kaitīga faktora fona ir mainījies raksturs un uzvedība. Klāt nākuši pacienti ar adaptācijas traucējumiem, neirotiskiem traucējumiem. Šī pacientu grupa prasa garāku ārstēšanu. Nāk pacienti ar depresīviem traucējumiem,» stāsta Bojārs.

Pirms dažiem gadiem slimnīcā ārstējās paciente, kurai bija garīgas attīstības traucējumi un 12, 13 gadu vecumā parādījās dzirdes halucinācijas, kas izpaudās kā pavēlošas balsis. Vīrieša balss, kas skanēja meitenes galvā, lika viņai izpildīt destruktīvas darbības. Procedūru istabā brīdī, kad medicīnas māsa uz mirkli novērsa skatu, viņa pamanījās atlauzt otrā stāva logu un izlēkt. Tika izsaukta ātrā palīdzība, un meiteni aizveda uz slimnīcu, kur ķirurģijas nodaļā, kas atradās piektajā stāvā, viņai ieģipsēja abas kājas. Brīvdienas vakarā dakterei Balodei zvanīja no slimnīcas un teica, ka personāls netiek galā, atbildību neviens nevar uzņemties.

Meitene ar abām ieģipsētajām kājām piektajā stāvā stāvējusi uz palodzes un grasījusies lēkt lejā.

«Mēs neko tādu dzīvē neesam redzējuši!» Tā toreiz teica slimnīcas ārsts. Steidzamības kārtā meitene tika atvesta atpakaļ uz Ainažiem.

Nesen te ārstējies pirmklasnieks, kas ar šķērēm uzbrucis klasesbiedriem. «Pie mums mēdz ārstēties bērnudārza vecuma bērni, kas uzbrūk citiem un vēl seksuāli atkailinās,» piemetina Bojārs. Jā, šokējoši, bet tā ir!

Izlasīt Viļa Lāča Kopotus rakstus

Dodamies aplūkot slimnīcas telpas. Tās nav lielas, bet plašuma sajūtu rada daudzie logi ar skatu uz parku, gaisotne mājīga. «Baseinu tīra speciāls robots, citur tāda nav,» palielās slimnīcas darbinieks. Zilais ūdens viegli virmo. Noteiktā laikā baseins ir publiski pieejams.

Nē, bērni to nepiečurā! Tiem, uz kuriem krīt aizdomu ēna par nesaturēšanu, tiek uzvilkti speciāli baseina pamperi.

Bērniem ir pieejamas arī citas ūdens procedūras, ir plaša sporta zāle ar trenažieriem. Otrajā stāvā ir neliela lūgšanu telpa, kurā bērnus uzklausa luterāņu mācītājs. Bibliotēkas saturu lielākoties veido padomju laikā izdotas, ziedotas grāmatas. Ir pat Viļa Lāča Kopoti raksti. Nešķiet, ka tā būtu piemērotākā literatūra, ar ko ieinteresēt jauniešus. Toties bērnu grāmatas ir izdotas nesen un to ir vairāk – izskatās, ka tās ir nesen šķirstītas. Radošajā istabā ir koši no papīra veidoti ziedi, balta papīra skulptūras, zīmējumi.

Te ir elle!

Bērnu dzīve sadalīta divos garos koridoros – vienā pusē ir meitenes, otrā zēni, pa vidu stiklotā telpā medmāsas, kuras modri uzrauga pacientus. Centrā ir no papīra veidots zaļš, plaukstošs koks. Šajā vietā bija stikls, bet kāds zēns «izgāja caur to», paskaidro ārsts. Meiteņu nodaļā uzturas arī mazuļi.

Kad ieeju zēnu nodaļā, ij nepamanu, kā zibens ātrumā man aplipuši dažāda vecuma bērni. «Es zīmēju puķītes un mašīnas,» manī skatās tumši brūnas acis. Zēns krieviski piemetina, ka viņam ir astoņi gadi. Bērni emocijas pauž tik brīvi, ka nedaudz satrūkstos. Robežu nekādu! Viens, pavisam mazs, ir man cieši apķēries ap vidu, pieplacis ar seju vēderam un pūš siltu gaisu, otrs mēģina paņemt mikrofonu, trešais tver pie rokas. «Man patīk rokdarbi.» «Es gribu filmēties.» «Ja te būtu zīmējamās lapas, būtu labāk!» Bērni runā cits caur citu. Tad istabā, kurā ir četras askētiskas gultiņas - tas arī viss, ienāk lielie puiši. Viņi ir «uzvilkušies»: «Te vispār nav ko darīt!» «Te ir elle!»

«Tā jau nav ārstēšana, bet spīdzināšana!» «Ilgi tur, tikai tabletes jārij, guli un viss!»

Viņi stāsta, ka te uzturoties mēnesi, divus, trīs.

Bērni stāsta, ka barojot garšīgi, bet porcijas esot mazas. «Šodien bija ķiploku zupa, es visu apēdu!» «Daktere Balode ir forša, gribam atpakaļ,» vienlaikus sauc mazāki un lielāki pacienti. Kāds parausta aiz piedurknes: «Es jums pateikšu, par ko fiksē bērnu. Par to, ka dauza gultas, izsit stiklus.» «Vispār jau paši esam vainīgi,» piemetina otrs. Bērni man neļauj aiziet, kamēr nav pateikuši, kuras ir labākās māsiņas. Inese, Natālija, Pārsla, Dace, Ieva, Aivija, Eva. Pie stikla pieplacis mazs eņģelītis. Puisēnam ir nepilni četri gadi. Viņam ir psihiski traucējumi, viena no to izpausmēm ir galvas dauzīšana pret sienu. Bērnunama bērns.

Lūdzu, gribu mājās!

No autobusa izbirst bariņš bērnu. Atbraukuši no Skangaļu muižas, kur atrodas «Mājas ģimenes atbalstam» krīzes centrs. «Būtu jāsāk ar to, kāpēc vispār bērni nokļūst bērnunamā,» saka centra sociālā darba vadītājs Normunds Simsons. Viņš norāda uz tendenci: pēdējo divu gadu laikā bērni centrā nonāk nevis no bioloģiskajām ģimenēm, bet gan no audžuģimenēm, un bērniem «jau ir diagnozes». «Izārstēt bērnu no psihiskas slimības nevar kā no iesnām – tas ir ilgstošs process, kas ilgst mēnešiem un gadiem.» Simsons piemetina: «Es nezinu, kas slēpjas aiz visām šīm peripetijām, bet mana ilgstošā pieredze, sadarbojoties ar dakteri Bojāru un Ilonu Balodi, ir pozitīva.»

Pienāk četras pusaudzes un saka, ka vēlas parunāties. Viņām visām nācies piedzīvot fiksēšanu. Viena no meitenēm saka, ka esot norijusi gredzenu, jo gribējusi izdarīt pašnāvību, otra atgriezusi krānu un pielējusi telpu ar ūdeni, trešā lietojusi narkotikas.

Viņas visas grib mājās. Ļoti ļoti…

Kad pavaicāju, kur ir viņu mājas, izrādās, ka tās ir bērnunamā. Viena saka, ka vispār nezina, kur atgriezīsies. Skumji.

Spoku slimnīca

Jānis Bojārs steidz pie pacientiem, bet ilggadējā saimnieka Genādija Ponkratenko pavadīti ejam aplūkot veco slimnīcu. Pa gabalu māja izskatās «tā nekas», bet tās atjaunošanai būtu vajadzīgi tik prāvi līdzekļi, ka neatmaksājas. Tāpēc māju nojauks. Uz otro stāvu ved tik stāvas trepes, ka nav skaidrs, kā personāls pa tām varēja uzvest bērnus ar psihiskām diagnozēm. Tomēr laikam jau padomju cilvēks bija izdomas bagāts. Pie sienām tapetes ar psihedēliskiem ornamentiem, kas atkal nāk modē, dažās istabās parkets. Mirkli uzkavējos un cenšos uzminēt, vai uz aizkariem ir pāršķelti arbūzi vai šķīvji ar sarkanajiem ikriem. Varbūt puķes?

Foto: Ingars Tenis/TVNET

Genādijs uzbur ainu: cita pie citas saspiestas dzelzs gultas, plāni matrači. Bezgaiss.

Telpas vidū stāv kaste ar gāzmaskām. Trūkst tikai Ļeņina portreta.

«Līdzko uzlika jaunu, mīkstu, tā bija šitāds,» Genādijs rāda porolona matraci, kurā kāds pamatīgi iecirtis zobus un, šķiet, ar baudu izrāvis prāvu mīkstuma gabalu. Turpat arī kalns glītu koka naktsskapīšu ar izlauztām durvīm, kuru neesamību slimnīcai pārmeta Veselības inspekcija.

Augšup ved stāvas dzelzs kāpnes. Reibinoši! Sievas pa tām uz bēniņiem nesušas žāvēt slapju palagu blāķus. Virtuvē milzīgi toveri trauku mazgāšanai un kartupeļu mizošanas mašīna – ha, ejoša! «Slimnīcu te iekārtoja neilgi pēc kara, kādos piecdesmitajos gados, kad nezināja, kur tādus bērnus likt. Kādreiz pie slimnīcas bija dārzs, paši audzēja saknes, zemenes, bija augļu koki un odziņas no krūma.

Bērni strādāja dārzā – raka, ravēja, un tā bija darba terapija. Viņiem patika. Tagad jau neko tādu vairs nedrīkst darīt.

Saimniecībā bija zirgs, audzēja cūkas. Ja bērni labi uzvedās, viņi drīkstēja pastaigāties. Gāja uz pludmali, līdz Igaunijas robežai. Nē, ko jūs, gar jūru viņi tagad nedrīkst iet! Toreiz bērniem atļāva grābt lapas, bet, lai tiktu pie grābšanas, viņiem bija labi jāuzvedas. Uh, kā viņi centās!»

Genādijs grib mums parādīt vēl un vēl – gan pagrabu, kur bija kurtuve, gan lielo grāmatvedības seifu, gan vannu ar burbuļiem, ko apbrīnot un «pa «blatu» pabaudīt nāca vietējie.

Kad dodamies prom, pie otrā stāva logiem salipuši dažāda vecuma bērni – viņi smejas un māj ar roku.

Lasīt un pievienot komentāru
TĒMAS
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams