Kādā karstā vasaras ceturtdienā cauri Rīgas centram Stockmann tuneļa virzienā iet kāds pārlieku silti saģērbies vīrietis nosmulētā apģērbā, brūnu, pārsauļotu un netīru seju, izspūrušu bārdu, rokās plastmasas iepirkumu maisiņš, kurā biezā ziemas džemperī ir paslēpta ievīstīta videokamera.

(Uzmanību! Tekstā izmantota necenzēta leksika!)

Kaut arī šis gājiens vīrietim iesākas ar neveiklības sajūtu un ciešu vēlēšanos nesastapt kādu paziņu, viņš ātri vien saprot, ka šodien ir kļuvis teju neredzams un uz ielas pretimnākošie paziņas, ja tādus izdotos sastapt, visticamāk, skatītos viņam garām. Šis vīrietis netīrajā apģērbā, ar garajiem, netīrajiem nagiem, esmu es. Saģērbies un nogrimējies pēc bezpajumtnieka līdzības. Šodien mēģināšu uzzināt, kāda ir bezpajumtnieka ikdienas dzīve un vai taisnība, ka iecienītajās bezpajumtnieku ubagošanas un ielu muzikantu naudas pelnīšanas vietās ir strikti sadalītas ietekmes zonas.

- Ē, ti gluhoi, bļe? Aļļo, sliš, ti gluhoi, ņet? Vaļi atsjuda nafig! Vaļi nahren otsjuda, ja skazal! Davai vperjod! Štob ja tebja zdes ne viģel! (Cenzēts tulkojums: Ē, tu kurls esi? Pazūdi no šejienes! Pazūdi, es teicu! Aiziet! Tā, lai tevi vairs te neredzētu!)

Šie vārdi veļas no mutes Stockmann tuneļa regulārajam Coja un citu krievu dziesmu izpildītājam ar ģitāru.

Es knapi esmu paguvis apsēsties uz tuneļa flīzēm, kad gaisu jau satricina viņa skaļā un agresīvā balss. Ir dienas vidus ar steidzīgiem garāmgājējiem, un muzikanta gadu garumā ietrenētā acs ir momentā pamanījusi ko parastajai garām plūstošajai cilvēku masai netipisku. Viņu, šķiet, netraucē šo cilvēku klātbūtne, kas acīmredzot neiejauksies konfliktā starp dziesminieku un bomzi. Tā arī ir - kopā saaugušo uzacu īpašnieks man spēcīgi iesper. Šis man ir pārsteigums, jo, kopš apsēdos, ir pagājusi vien knapi pusminūte. Garāmgājēji neiejaucas.

Pēc pirmā izvirduma muzikants atgriežas savā muzicēšanas vietā, bet pēc īsa brītiņa ir atkal klāt un ir manāmi izbrīnīts - bomzis nav pakļāvies viņa prasībām.

- Davai otsjuda! Tuda nahuj pizdui! Slišis? Davai, davai, davai! Nahuj tuda pizdui! Ti čevo, tupoj iļi kak? Seičas pridut rebjata, tebe pizģec voobšče buģet. (Cenzēts tulkojums: Prom no šejienes! Dzirdi? Aiziet, aiziet, aiziet! Kas, tu stulbs esi? Tūlīt atnāks čaļi, tad tev vispār būs vāks.)

Šoreiz viņš mēģina aizspert manu ubagošanas trauciņu. Sēdus stāvoklis ir diezgan nepateicīgs šādiem uzbrukumiem, neesmu sajūsmā par ideju saņemt spērienu pa seju, ja tāds būs.

- Davai daļše tuda! (tālāk tur!) - muzikantam izdodas aizspert manu trauciņu. - Tam stanovis! (uz turieni ej!) - viņš norāda, acīmredzot samierinājies ar faktu, ka netaisos doties prom. Pavirzos pāris metrus tālāk, un viņš mani liek mierā. Tagad šeit esam trīs «naudas pelnītāji» - pašā tuneļa dziļumā es, pa vidu muzikants, bet pie pašas Stockmann izejas kāda sieviete, kas, monotoni staigājot šurpu turpu, ar kociņu sit pa tamburīnu.

Skvērā pie Satiksmes ministrijas gandrīz visi soliņi ir aizņemti. Tajos iekārtojušies pārsvarā bomži, pa vidu kāds vilciena gaidītājs. Pie ministrijas noparkots Kazahstānas vēstniecības auto ar sarkanajiem numuriem, 20 metru atstatumā uz sola, pilnā garumā izklājies, saldi guļ kāds bomzis. Netālu atrodu brīvu vietu un piebiedrojos sēdētājiem.

- Tev naglas ir, maziņas? - jautā kāds bezpajumtnieks ar uzsistu aci un žokejcepuri galvā. Es purinu galvu, naglu man noteikti nav. Viņš rāda uz savu sandali, kurai ir pazudusi sprādzītes nagliņa. Iesaku pameklēt tirgū, kas tepat pāri ielai, bet viņam uz tirgu nav laika aiziet, jo gaida cilvēku. Viņš paceļ no atkritumu urnas izkritušu saņurcītu salveti, iespļauj tajā un sāk rūpīgi pucēt savas sandales.

Prasu viņam, kur dabūjis zilu aci.

- Banditskaja puļa, - noslēpumains ir mans sarunu biedrs. Pēc vairākkārtējas tincināšanas viņš atklāj, ka viņam ir problēmas un incidents noticis Vecrīgā. Viņš rāda sišanas žestu.

- Kas sita?

- Es situ.

- Tu? Ko tu siti?

- Vienu cilvēku.

- Vienu cilvēku?

- Tas nav cilvēks, tas ir zilonis.

- Zilonis? Kas ir zilonis?

- Atņēma man naudu.

- Atņēma tev naudu?

- Nu ja. Un es viņam dodu pa purnu.

Kaut kas šajā stāstā man nav saprotams. Šķiet, ka viņš negrib atklāt visas notikušā detaļas.

Centrāltirgū sāku ievērot, ka varu netraucēti novērot un noklausīties sarunas - tā, it kā manis nemaz nebūtu.

- Jums zeķēm kājas pieaugušas, - kādu pārdevēju brīdina garāmgājēja. Pusaugu meitene, pārdevējai neredzot, maisiņā ielikusi kaudzi zeķu. Saprotot, ka nu ir pieķerta, viņa velk zeķes no maisiņa ārā un ar uzspēlētu ieinteresētību jautā, kāda cena tām zeķītēm.

- Paldies, meitenes! - pārdevēja ir pateicīga ziņotājai. Un sit ar dūri meitenei pa seju.

- Vēl gribi?

- Nē!

- Apgriezies un pazūdi no šejienes!

Meitene iejūk cilvēku pūlī. Pārdevēja beidzot pamana arī mani - šā notikuma vērotāju. Viņa uzmet man aci un tad nošmaukstina lūpas, sūtīdama bomzim gaisa buču.

Zemeņu stendā rādu uz vienu lielu zemeni. Pārdevēja - jauna meitene - nosver: 10 centi. Kad esmu nedaudz atgājis, dzirdu stenda saimnieci pamācām meiteni, ka bomži nav jāapkalpo. Citā stendā, kad gribu nopirkt vēl vienu zemeni, pārdevējs atmet ar roku un saka: - Ņem!

Satekles ielas krustojumā, kur bieži tiek manīti ubagi, kas ar pieri pie zemes lūdz naudu, ieņemu brīvo vietu. Pēc 10 minūšu gaidīšanas atskan ilgi gaidītā monētu žvadzoņa - šodienas pirmais un pēdējais ziedojums - 46 centi. Ar acs kaktiņu pagūstu pamanīt, ka tos man iemetis kāds vīrs rūtainā kreklā.

Galīgo atklāsmi, ka es bomža paskatā esmu kļuvis neredzams, saņemu Vērmaņparkā. Tur seši mormoņi celiņu krustojumā ir uzslējuši tāfeli ar jautājumu: «Kāda ir jūsu dzīves jēga?»

- Kā jums klājas šodien? Vai jūs gribētu atbildēt uz šo jautājumu? - viņi uzrunā garāmgājējus. Esmu izgājis tieši cauri viņu bariņam, bet šādu jautājumu neviens man neuzdod. Neesmu pamanījis pat sev uzmestu skatienu. Es esmu neredzams. Tagad stāvu viņiem tieši blakus un netraucēti noskatos viņu darbībās. Pēc brīža divas jaunietes apstājas sarunai ar mormoņu jaunekli un uz tāfeles uzraksta savu atbildi: «Veidot labākus apstākļus cilvēkiem ar netradicionālām nosliecēm.» Viņi sāk sarunu par dzīves jēgu un ticību. Citam mormoņu jauneklim sarunā izdodas iesaistīt divus tūristus, kas uz tāfeles uzraksta «Freedom».

Saktas puķu tirdziņa aizmugurē uz soliņiem sēž bariņš vīru, kuriem izveidojusies asa vārdu pārmaiņa ar kādu garāmgājēju. Pēc neilgas skaidrošanās garāmgājējs atvainojas aizskartajiem vīriešiem un taisnojas, ka nav nekāds narkomāns, kā tika nodēvēts, bet gan dzērājs.

- Hrenova, tev pečeņ pizģec. Es zinu, ko runāju, - viszinīgi nosaka viens no vīriešiem, kurš ieliek ausīs austiņas un sāk izpildīt kaut kādu mistrojumu starp deju soļiem un cīņas mākslas paraugdemonstrējumiem.

- Vot tebe 57 ļet, bļe! (Še tev 57 gadi!) - viņš ir lepns par savu fizisko formu.

Narkomāns-dzērājs ar interesi noskatās. Dejotājs stāsta, ka braukšot uz Jūrmalu, kur gaidāms Vaikules koncerts. Nu viņi šķiras gandrīz kā labi draugi.

- Normaļno, vsjo, mi pošļi. Rebjata, udači! (Normāli, mēs dodamies. Veiksmi, puiši!)

- Davai! (Labs ir!)

Bezpajumtnieku iecienītajā Dailes teātra skvēriņā trīs draugi malko gurķu odekolonu. Tiek pārspriestas dažādas ar «šmotkām» un nakts pārlaišanas iespējām saistītas tēmas, kā arī dziedāta dziesma. Sēžu turpat netālu, odekolonu, par laimi, man neviens nepiedāvā. Kad pudelīte ir tukša, tā tiek iemesta zālē, pie citām tādām pašām tukšām gurķūdens smaržūdens pudelītēm. Pirms draugi aiziet tālāk savās darīšanās, viens no viņiem apvaicājas, vai man gadījumā neesot ūdentiņš.

Ja pastiprināti pievērš uzmanību, Rīgā, šķiet, ir daudz bezpajumtnieku. Ne vienmēr ieraugāmi ierastajos maršrutos, bet arī nost no acīm parku klusākajos kaktos, skvēriņos, tuneļos, tirgos un daudz kur citur. Skaidrs, ka šodien iegūtais priekšstats ir stipri virspusējs. Bet interesants gan.

Dažas dienas vēlāk, intereses mudināts, izmetu līkumu caur Matīsa tirgu un atrodu būdiņu, kurā bomžu iecienīto gurķu odekolona pudelīti var iegādāties par 90 centiem. Interesanti, ka tas nebūt nav lētākais no visa odekolonu piedāvājuma klāsta. Laikam garšīgākais un iedarbīgākais gan...

Bomzis (sar. v.) - pagrimis, deģeneratīva paskata cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas un nodarbošanās.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE VIDEO
Saturs drīz būs pieejams